02.06.19

Kaparāmura muiža (Kupferhammer)








(Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto, attēlos muižas aptuvenā vieta, dzirnavnieka ēka)
                                                (Broces zīmētā Kaparāmura muiža)

Agrākos laikos no Ikšķiles muižas veda taisns ceļš uz Kaparāmuru. Sākumā tas bija pavisam neliels, bet vēlāk, uzsākot tur saimniecisku darbību, ceļš kļuva lielāks un intensīvāk izmantots. Meža vidū tur bija skaistais mežezers - Gulbjezers. Ikšķiles Kaparāmura dibināšanas gads nav zināms. Bet ir zināms, ka ap 1640.gadu Rīgas rāte iznomā kaparkalējam Jakobam Frīgelim (citur – Fogelim) vietu, kur no Gulbjezera iztek strauts, vara kaltuves ierīkošanai, atļaujot tur ierīkot arī muižiņu. Bija atļauts paplašināt arī labības dzirnavas, jo jau dabā bija izveidojusies ideāla vieta – no ezera iztekošo Urgu, kas plūda uz Mazo Juglu, varēja uzpludināt un veidot dzirnavu ezeru (sauktu par Mazo Kaparāmura ezeru). Nomas līgumā paredzēts, ka muiža drīkst ražot un brūvēt tikai savām vajadzībām, arī mežu izcirst tikai tik, cik nepieciešams kokoglēm dzirnavu darbināšanai. Bet nākamais nomnieks 1661.gadā - Josts Haltermanis to neņem vērā. Brūvē alu, kaļ traukus, pārkausē vecos, cērt mežus un ražo kokogles, tirgojas un ātri kļūst turīgs. 1687.gadā Rīgas kases kolēģija var tikai konstatēt, ka meži ap ezeru izcirsti, koki pārdoti vai sadedzināti ogles. Pēc tam Kaparāmuru uz 20 gadiem nomā Hinrihs Jungs (citur Jungmanis). Bet arī šis laiks nav labs, jo sākas Ziemeļu karš. Kad kara un mēra laiki atkāpušies, 1714.gadā Kaparāmura dzirnavas atkal darbojas un to īpašnieks ir Mihaels Jungmanis. Viņam ir liela ģimene, sieva Elizabete, daudz bērnu, te dzīvo arī viņa un sievas radi. Viņš ir rosīgs arī sabiedriskajā un reliģiskajā dzīvē. Lai piesaistītu strādniekus kaltuvei, tiek uzcelta speciāla Kaparāmura māja jeb Kupferhammer Haus. Kad ap 1770.gadu mirst Jungmana dēls un vēlāk arī pats vecais Jungmanis, par kaparkalēju atnāk no Ungārija ieceļojušais Pēteris Mēselis (Mehssel, Moessel). Viņš apprec Ikškiles muižas mūrnieka Hāberlanda meitu Margarētu Kristīnu. Otra meita aizprecas uz Berkavas dzirnavām un izveidojas cieša saikne starp Ikšķiles, Kaparāmura un Berkavas muižām. 1809.gadā Kaparāmuru pārdod Vangažu rentniekam Zēbodem (Seebode). 1816.gadā Kaparāmuru pārņem Zēbodes dēls Kārlis Kristofs un uz šejieni no Vangažiem pārved rūpniecības ietaises, lai paplašinātu uzņēmumu.
1891.gadā Kaparāmuru pārņem ģildes tirgotājs un Itālijas consuls Nikolajs Kasparius Kamarins. Viņam lieli plāni te, bet daudz kas netiek realizēts. Ezers sāk pamazām aizaugt, tas vairs neder zvejai. Kamarins arī neievēro gadsimtiem ilgušos noteikumus par slūžu atvēršanas un aizvēršanas laikiem. Daudzu saimniecību pļavas tiek nopludinātas, sienu nevar ievākt, zemnieki sūdzas. Pilsētas valde sūta pavēles Kamarinam, bet viņš neklausa un pierīko pie slūžām diennakts sargu. Nemiers zemniekos pieaug un tas izlaužas ar lielu spēku 1905.gadā. Pēc Pirmā pasaules kara te diezgan lieli postījumi, bet viss tiek atjaunots. Dzirnavās par melderi atnāk Kalniņš no Vecumniekiem. Muižiņā dzīvo tikai pāris dižciltīgas vecenītes – agrāko īpašnieku radinieces, par kurām vienmēr padomā meldersaimniece, aiznesot viņām siltu azaidu. Bet šis labklājības laiks ir īss. Sākas Otrais pasaules karš un tā posts nebeidzas tik ātri. Ļaunā vara izdzen cilvēkus no mājām, aizsūta uz Sibīriju, dzirnavas kļūst liekas un tās likvidē, bet dzirnavnieka vieīgo dēlu nošauj. Pat ezers kļuva lieks. Tā vietā, lai to iztīrītu, to nolemj nosusināt. Zivis nobeidzas, putni aizlido, apkārtējie tīrumi aizaug ar alkšņiem. Tikai ūdensrozes vēl ilgi cīnījušās par dzīvību un augušas pat dubļu peļķēs. Vecā muižiņa kļūst par mitekli klejotājiem, tā deg vienu reizi, otru reizi. Seno aizsargājamo pilskalnu norok līdz pašiem pamatiem un tā vietā ierīko izgāztuvi. Blakus esošo Velnezeriņu izgrābj tukšu kopā ar visām dzīvām radībām un mēslo noplicinātos laukus. Lai radītu šo postažu un lai apkārtējā ainava vairs neatgādinātu par kādreizējo skaistumu, iztērēti milzīgi līdzekļi, bet tos neviens neskaitīja, tā bija valsts nauda. Tur, kur bija ezera krasts, tagad ir mehāniskās darbnīcas. Pati ezera vieta nav pārvērtusies auglīgos laukos, kā tika solīts, bet gan lielā steigā apbūvēta ar angāriem, noliktavām. Pats Kaparāmura ceļš iztaisnots, tagad iet pāri Lazdukalniņam, kur 1981.gadā ierīkoti kapi. ( izmantota Vaidas Villerušas grāmata “Gājums”)
Jānis Zilgalvis grāmatā “Daugavas muižas” raksta, ka 20.gadsimta 70-os gados visas palikušās muižas ēkas tikušas sašķūrētas kaudzē. Un tāda šī vieta ir joprojām – izrakņāta, aizaugusi, dubļaina. 

Adrese: Ikšķiles novads, Tīnūžu pagasts, Kaparāmurs