 |
| (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto, attēlos muižas aptuvenā vieta, dzirnavnieka ēka) |
Agrākos laikos no Ikšķiles muižas veda taisns ceļš uz
Kaparāmuru. Sākumā tas bija pavisam neliels, bet vēlāk, uzsākot tur
saimniecisku darbību, ceļš kļuva lielāks un intensīvāk izmantots. Meža vidū tur
bija skaistais mežezers - Gulbjezers. Ikšķiles Kaparāmura dibināšanas gads nav zināms.
Bet ir zināms, ka ap 1640.gadu Rīgas rāte iznomā kaparkalējam Jakobam Frīgelim
(citur – Fogelim) vietu, kur no Gulbjezera iztek strauts, vara kaltuves ierīkošanai,
atļaujot tur ierīkot arī muižiņu. Bija atļauts paplašināt arī labības
dzirnavas, jo jau dabā bija izveidojusies ideāla vieta – no ezera iztekošo
Urgu, kas plūda uz Mazo Juglu, varēja uzpludināt un veidot dzirnavu ezeru (sauktu
par Mazo Kaparāmura ezeru). Nomas līgumā paredzēts, ka muiža drīkst ražot un
brūvēt tikai savām vajadzībām, arī mežu izcirst tikai tik, cik nepieciešams
kokoglēm dzirnavu darbināšanai. Bet nākamais nomnieks 1661.gadā - Josts
Haltermanis to neņem vērā. Brūvē alu, kaļ traukus, pārkausē vecos, cērt mežus
un ražo kokogles, tirgojas un ātri kļūst turīgs. 1687.gadā Rīgas kases kolēģija
var tikai konstatēt, ka meži ap ezeru izcirsti, koki pārdoti vai sadedzināti
ogles. Pēc tam Kaparāmuru uz 20 gadiem nomā Hinrihs Jungs (citur Jungmanis).
Bet arī šis laiks nav labs, jo sākas Ziemeļu karš. Kad kara un mēra laiki
atkāpušies, 1714.gadā Kaparāmura dzirnavas atkal darbojas un to īpašnieks ir
Mihaels Jungmanis. Viņam ir liela ģimene, sieva Elizabete, daudz bērnu, te
dzīvo arī viņa un sievas radi. Viņš ir rosīgs arī sabiedriskajā un reliģiskajā
dzīvē. Lai piesaistītu strādniekus kaltuvei, tiek uzcelta speciāla Kaparāmura
māja jeb Kupferhammer Haus. Kad ap 1770.gadu mirst Jungmana dēls un vēlāk arī
pats vecais Jungmanis, par kaparkalēju atnāk no Ungārija ieceļojušais Pēteris
Mēselis (Mehssel, Moessel). Viņš apprec Ikškiles muižas mūrnieka Hāberlanda
meitu Margarētu Kristīnu. Otra meita aizprecas uz Berkavas dzirnavām un izveidojas
cieša saikne starp Ikšķiles, Kaparāmura un Berkavas muižām. 1809.gadā
Kaparāmuru pārdod Vangažu rentniekam Zēbodem (Seebode). 1816.gadā Kaparāmuru
pārņem Zēbodes dēls Kārlis Kristofs un uz šejieni no Vangažiem pārved
rūpniecības ietaises, lai paplašinātu uzņēmumu.
1891.gadā Kaparāmuru pārņem ģildes tirgotājs un Itālijas
consuls Nikolajs Kasparius Kamarins. Viņam lieli plāni te, bet daudz kas netiek
realizēts. Ezers sāk pamazām aizaugt, tas vairs neder zvejai. Kamarins arī
neievēro gadsimtiem ilgušos noteikumus par slūžu atvēršanas un aizvēršanas
laikiem. Daudzu saimniecību pļavas tiek nopludinātas, sienu nevar ievākt,
zemnieki sūdzas. Pilsētas valde sūta pavēles Kamarinam, bet viņš neklausa un
pierīko pie slūžām diennakts sargu. Nemiers zemniekos pieaug un tas izlaužas ar
lielu spēku 1905.gadā. Pēc Pirmā pasaules kara te diezgan lieli postījumi, bet
viss tiek atjaunots. Dzirnavās par melderi atnāk Kalniņš no Vecumniekiem.
Muižiņā dzīvo tikai pāris dižciltīgas vecenītes – agrāko īpašnieku radinieces,
par kurām vienmēr padomā meldersaimniece, aiznesot viņām siltu azaidu. Bet šis
labklājības laiks ir īss. Sākas Otrais pasaules karš un tā posts nebeidzas tik
ātri. Ļaunā vara izdzen cilvēkus no mājām, aizsūta uz Sibīriju, dzirnavas kļūst
liekas un tās likvidē, bet dzirnavnieka vieīgo dēlu nošauj. Pat ezers kļuva
lieks. Tā vietā, lai to iztīrītu, to nolemj nosusināt. Zivis nobeidzas, putni
aizlido, apkārtējie tīrumi aizaug ar alkšņiem. Tikai ūdensrozes vēl ilgi
cīnījušās par dzīvību un augušas pat dubļu peļķēs. Vecā muižiņa kļūst par
mitekli klejotājiem, tā deg vienu reizi, otru reizi. Seno aizsargājamo
pilskalnu norok līdz pašiem pamatiem un tā vietā ierīko izgāztuvi. Blakus esošo
Velnezeriņu izgrābj tukšu kopā ar visām dzīvām radībām un mēslo noplicinātos laukus.
Lai radītu šo postažu un lai apkārtējā ainava vairs neatgādinātu par kādreizējo
skaistumu, iztērēti milzīgi līdzekļi, bet tos neviens neskaitīja, tā bija
valsts nauda. Tur, kur bija ezera krasts, tagad ir mehāniskās darbnīcas. Pati
ezera vieta nav pārvērtusies auglīgos laukos, kā tika solīts, bet gan lielā steigā
apbūvēta ar angāriem, noliktavām. Pats Kaparāmura ceļš iztaisnots, tagad iet
pāri Lazdukalniņam, kur 1981.gadā ierīkoti kapi. ( izmantota Vaidas Villerušas
grāmata “Gājums”)
Jānis Zilgalvis grāmatā “Daugavas muižas” raksta, ka
20.gadsimta 70-os gados visas palikušās muižas ēkas tikušas sašķūrētas kaudzē.
Un tāda šī vieta ir joprojām – izrakņāta, aizaugusi, dubļaina.
Adrese: Ikšķiles novads, Tīnūžu pagasts, Kaparāmurs
