Rīgas Lielajiem, jeb kā tos sākotnēji sauca, Pilsētas kapiem ir sena un
bagāta vēsture.
No 1770. gada līdz 1772. gadam plosījās mēris un, lai izbeigtu tā
izplatību, Katrīna II ar 1772.gada 18. decembra ukazu aizliedza mirušos pēc
viduslaiku tradīcijas apglabāt baznīcās un to tuvumā. Rīga šādu pavēli saņēma
1773. gada 23. februārī. Saskaņā ar ukazu, mirušos drīkstēja apglabāt tikai
kapsētās, kas atradās vismaz 300 asu attālumā ārpus pilsētas. Smilšu kalnos aiz toreizējiem Raunas vārtiem
tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, kuros bija nodalījumi visām
Rīgas luterāņu draudzēm - Doma, Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus, Ģertrūdes un
Jēkaba draudzei. Jēkaba un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk
pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un žogi, kas šos nodalījumus
šķīra no pārējiem. Gadu gaitā tie saplūda un izveidojās liela, vairāk nekā 35
hektārus liela kapu teritorija, kuru tad arī sāka dēvēt par Lielajiem kapiem.
Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7.
maijā.
Sākotnēji kapi nebija labiekārtoti - kopiņas atradās dažādās vietās bez
noteiktas kārtības. 18. gadsimtā Broce tos savos zīmējumos attēlojis kā smilšu
lauku. 18. gadsimta beigās - 19. gadsimta
sākumā kapu teritoriju, atbilstoši klasicisma stila prasībām izplānoja pilnīgi
no jauna. 1795. gadā Rīgā no Lībekas ieradās mācīts dārznieks Johans Heinrihs
Cigra, kurš 1823. gadā izstrādāja Lielo kapu plānojumu, paredzot kapus pārvērst
par skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem. Cigra
projektēja un arī izbūvēja jauno ieeju kapos, kas atradās pie tagadējās Miera
ielas, jo kapsētai šajā laikā pievienoja papildus platību. Šo vārtu priekšā
uzņēmējs Karpovs 1825. gadā izveidoja 90 asis garu un 30 asis platu pusapļa formas
laukumu, kuru pēc J. H. Cigras projekta apstādīja ar apsēm.
Laikā, kad tika uzsākta Lielo kapu iekārtošana, tie atradās apmēram 2
kilometru attālumā no pilsētas apbūves, taču jau 19. gadsimta beigās tie no
trim pusēm bija apbūvēti. Sākotnēji uz Pilsētas kapiem nebija ierīkots ceļš un
1824. gadā pēc J. H. Cigras ierosinājuma sāka izbūvēt tagadējo Miera ielu, to
noklāja ar bruģi, gar malām iestādīja liepas un ierīkoja solus.
Izmaiņas bēru ceremonijas norisē, noteica ēku (kapellu un kapliču)
nepieciešamību kapu teritorijā. Laika gaitā Lielajos kapos uzcēla vairākas
celtnes, gan kopējai, gan individuālai lietošanai. Pirms tam kapličas nebija
vajadzīgas, jo izvadīšanas ceremonija notika kādā no Rīgas baznīcām, un vēlu
vakarā, pirms pilsētas vārtu slēgšanas vai nākamajā dienā pēc to atvēršanas,
zārks ar nelaiķa mirstīgajām atliekām bija jānogādā kapsētā un jāgulda zemē.
Individuālai un ģimeņu lietošanai cēla kapenes. Turīgākās ģimenes cēla
virszemes kapenes - nelielas celtnes, kur izmūrētos pagrabos uz balstiem
novietoja šķirstu, bet virszemes daļu rotāja mākslinieciski veidoti portāli.
Daļā no tām bija vērojamas klasicisma raksturīgās iezīmes - simetriski
līdzsvarota kompozīcija ar atturīgu dekoru, citās nojaušamas baroka formu
atskaņas. Vairāk kā divdesmit kapeņu saglabājušās līdz mūsu dienām, liecinot
par Rīgas amatnieku augsto aroda prasmi. Daļu no tām cēluši izcili Latvijas un
Igaunijas arhitekti - K. Hāberlands, H. Šēls, S. Antonovs un citi.
Lielo kapu teritorijā celtas arī saimniecības ēkas. Pie vecajiem vārtiem
1864. gadā pēc arhitekta J. Felsko projekta uzcēla uzrauga māju, bet Lielo kapu
jaunās ieejas kreisajā pusē atradās klasicisma stilā celts paviljons, kas bija
domāts sēru viesiem kā uzgaidāmā telpa sliktos laika apstākļos.
Lielajos kapos apglabāti vairāki desmiti tūkstošu Rīgas iedzīvotāju;
precīzu to skaitu mūsdienās vairs nav iespējams noteikt, jo Lielo kapu grāmatas
diemžēl nav saglabājušās pilnībā. Te apglabātas daudzas izcilas vēsturiskas
personības, uzstādīti mākslinieciski augstvērtīgi pieminekļi, kuri atspoguļo
sava laika raksturīgos mākslas stilus. Par vecākajiem kapu pieminekļiem var
uzskatīt akmens plāksnes (piemēram, A.Fitinghofas piemineklis Jēkaba draudzes
nodalījumā), ar kurām pārsedza zemē izmūrētas kapenes, līdzīgi kā tas bija laikā,
kad apbedījumus veica baznīcās. Daļu no kapsētas teritorijā esošajām šāda veida
plāksnēm iznīcināja 1970. - 1972. gados, iemūrējot "restaurēto" rindu
kapliču aizmugures sienā (arh. E. Slavietis).
Jau 1903. gadā Ā.Berkholcs savā rakstā par Lielajiem kapiem atzīmēja, ka
kapsēta ir pārblīvēta, un izteica paredzējumu, ka pēc 60-70 gadiem tā tiks
slēgta un ar saviem lielajiem kokiem un ievērojamām mākslas un arhitektūras
vērtībām kļūs par parku. 20-tajos
gados, Latvijā izveidojoties nacionālai valstij, vāciskie Lielie kapi pamazām
zaudēja savu elitāro statusu, jo šo funkciju sāka pildīt 1913. gadā izveidotie
Meža kapi. Ievērojamu ietekmi uz Lielajiem kapiem atstāja 1939. gada
vācbaltiešu repatriācija, kā arī daudzu 19. gadsimta turīgo latviešu dzimtu pēcteču
došanās emigrācijā 1944. gadā - maz palika to, kas rūpējās par savu
radinieku atdusas vietu sakopšanu.
Kapi arī pēc II Pasaules kara atradās baznīcas pārvaldījumā un turpināja
pildīt savas funkcijas, līdz, saskaņā ar LPSR Ministru Padomes 1950. gadā
pieņemto lēmumu, kapu pārzināšanu nodeva Komunālo pakalpojumu ministrijas
pakļautībā, panākot baznīcu tiesību ierobežošanu kapos. Baznīcām atņēma
kapsētas, kurās jaunie īpašnieki vairs neievēroja konfesionālos apbedīšanas
principus, kas it īpaši izpaudās pilsētās. 1953. gadā Lielos kapus slēdza daļēji, bet 1969. gadā – pilnībā. Pēc
Lielo kapu slēgšanas sākās sistemātiska, gan atsevišķu indivīdu, gan dažādu
uzņēmumu un arī valsts sankcionēta Lielo kapu iznīcināšana.
Saskaņā ar Rīgas pilsētas izpildu komitejas 1969. gada 23. aprīļa lēmumu
Nr. 153 "Par Lielo kapu daļēju likvidāciju un uz šīs teritorijas memoriālā
parka izveidošanu” tika nolemts likvidēt daļu Lielo kapu teritorijas starp
Miera, Kluso, Klijānu ielām un Pērnavas ielas loku un izveidot šajā Lielo kapu
teritorijā Memoriālo parku 34 hektāru platībā. Kapu teritorija tika nodota
Labierīcību pārvaldes Dārzu un parku tresta pārziņā.
Lielu kapu izpētes darbu 1974. gadā veica Zinātniskās restaurēšanas
projektēšanas konstruktoru biroja vēsturnieks R. Šīrants. Diemžēl, mainoties
iestāžu pakļautībai, manuskripts vairs nav atrodams un R. Šīranta ieguldītais
darbs 10 gadu garumā šodienas pētniekiem ir zudis. Tomēr jāņem vērā tā laika
konjunktūra, kura liedza izdarīt pētījumus par vācbaltiešu izcelsmes
garīdzniekiem, kultūras un zinātnes, sabiedriskajiem un valsts darbiniekiem,
dažus no kuriem sarakstos iekļāva tikai tādēļ, ka viņu nopelnus nebija
iespējams noliegt (Broce, Levis of Menārs un daži citi).
Turpmākajā desmitgadē, sakarā ar paredzamo otro Memoriālā parka izveides
projektu, vairākkārt tika veikta papildus izpēte kapos, tās rezultātā tika
apzināti arvien jauni vēstures un mākslas pieminekļi un 1975. gada 17.
septembrī apstiprinātajā Lielo kapu teritorijā saglabājamo vēstures un mākslas
pieminekļu sarakstā ietilpa 114 vēstures un 195 mākslas pieminekļi, kuri tika
ņemti valsts aizsardzībā kā vietējās nozīmes un uzskaites grupas pieminekļi.
Jau toreiz 114 ievērojamu personu kapa vietas nebija lokalizētas dabā.
Pirmais Lielo kapu rekonstrukcijas projekts arhitekta E. Slavieša
variantā Lielos kapus sadalīja divās daļās ar Pērnavas loka maģistrāles daļu -
Senču ielu, kuru izbūvēja, iznīcinot lielu daļu Jēkaba draudzes nodalījumā esošos
apbedījumus un mākslīgi nošķirot Jēkaba draudzes un Pokrova nodalījumu no
pārējās kapu teritorijas.
Otrais solis ar valdības ziņu un atbalstu tika sperts 1977. gadā, pasūtot
LPSR Komunālās saimniecības ministrijas Projektēšanas institūtam jaunu parka
projektu, kura autore bija arhitekte K. Daujāte. Izstrādātajā projektā bija divas daļas: visa parka plānojuma shēma ar
ieteikumiem teritorijā esošo būvju un pieminekļu izmantošanai un teritorijas
labiekārtošanas 1. kārtas darba projekts. Perspektīvajā plānojumā bija
paredzēts saglabāt vēsturiski izveidojušos celiņu tīklu; pieminekļu apskatei
tika paredzēta esošā gājēju trase. Arī šajā variantā lielākais saglabājamo
pieminekļu skaits atradās kapsētas vecākajā daļā - starp Rindu kapličām un
Kluso ielu, kā arī ziemeļu un austrumu virzienā no pusapļa priekšlaukuma.
Atšķirībā no iepriekšējā, projekts paredzēja visus vēstures un mākslas
pieminekļus atstāt savās sākotnējās vietās. Ņemot vērā pirmā projekta
barbarisko "pieminekļu saglabāšanas metodi", K. Daujātes variants
bija humānāks, lai gan liela daļa no pirmā Memoriālā parka izveides projekta
dabā jau bija īstenota.
Abi no pieminētajiem projektiem kapu teritoriju lielā mērā padarīja par
skraju un bezpersonisku vidi, kurā vietumis bija
redzami pieminekļi vai kapličas. Taču dažādas valsts atbalstītas organizācijas
un iestādes joprojām tīkoja pēc šīs lielās, pilsētas apbūvē "brīvās"
teritorijas. Mainoties kapu apsaimniekotājiem,
radās arvien fantastiskākas idejas par to izmantošanu. Rīgas pilsētas
Labiekārtošanas pārvalde labprāt atdeva kapu apsaimniekošanas funkcijas citai
organizācijai, jo gadiem ilgi, nemitīgi notika kapu postīšana un demolēšana, ar
kuru bija bezcerīgi cīnīties pat tajos retajos gadījumos, kad tos izmeklēja
prokuratūra. Bez tam uz "vācu" kapu demolēšanu kārtībsargājošās
iestādes skatījās caur pirkstiem.
Latvijas PSR Ministru Padome ar 1982. gada 14. jūnija lēmumu Nr. 331
"Par Memoriālā dabas parka celtniecību un izveidošanu Rīgā" nodeva
Lielos kapus Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārziņā, lai
kārtējo reizi "iekārtotu šai teritorijā labiekārtotu pilsētas memoriālo
parku". Taču šoreiz ideja bija visai vērienīga: "...atļaut Latvijas
Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības centrālajai padomei uzcelt Rīgā,
Klusajā ielā 2, 26. grupā, 20. gruntsgabalā mācību metodisko un laboratoriju
korpusu un izveidot tajā Latvijas PSR Sarkanajā grāmatā ierakstīto un valsts
aizsargājamo augu, puķu un meža faunas oranžēriju". Lēmumā bija arī
vairāki citi tikpat nozīmīgi punkti, piemēram, atļaut pārcelt uz īpašu parka
zonu visus pieminekļus un būves ar māksliniecisku vērtību, vai arī apzināt
pilsoņus, kuriem kapsētā ir apglabāti radinieki un brīdināt viņus par kapu
nojaukšanu un mirstīgo atlieku izrakšanu un apglabāšanu citā vietā! Minēto
lēmumu parakstīja Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs J. Rubenis un
Ministru Padomes lietu pārvaldnieks J. Šneiders. Par laimi, ideja sava
absurduma un finansiālās ietilpības dēļ netika īstenota.
2000. gadā Lielo kapu teritoriju savā īpašumā atguva Latvijas evaņģēliski
luteriskās Baznīcas konsistorija.
Ārpus oficiāli atļautā, valdības sankcionētā, pastāvēja arī citi,
neoficiāli kapu postīšanas veidi - klajš vandālisms un organizāciju veiktā kapu
pieminekļu iznīcināšana, pārstrādāšana šķembās vai vienkārši zagšana. Kapu
postīšana sākās jau II Pasaules kara laikā, kad tika atrakti kapi, demolētas
kapličas, meklējot vērtslietas, vai vienkārši zagti, lauzti un vesti prom
pieminekļi no granīta un marmora. Ar postīšanu nodarbojās ne tikai pašmāju
vandāļi, bet arī iebraucēji no citurienes.
Atlikušie pieminekļi atrodas Labiekārtošanas pārvaldes teritorijā Varoņu
ielā. Vairākkārt runāts par pieminekļu inventarizāciju un to tālāku
izlietošanu, taču tikai 2000. gadā Rīgas domes Finansu komiteja nolēma piešķirt
no pilsētas rezerves fonda līdzekļiem 13.262 Ls Varoņu ielas kapu pieminekļu
krautuves sakārtošanai - uzskaitei, apsekošanai un novērtēšanai, kā arī
pārvietošanai un transportēšanas darbu samaksai, jo krautuvē atrodas apmēram
14.000 kapakmeņu, tai skaitā arī tādi, kuriem ir vēsturiska un mākslinieciska
vērtība. Atklāts paliek jautājums, ko ar
tiem darīt tālāk, jo ir skaidrs - kapu teritorijas plānojums rekonstrukciju
gaitā ir tik tālu mainīts, ka, diezin vai izdosies atjaunot kapu iepriekšējo,
klasicisma laikā izstrādāto plānojumu un uzstādīt tos iepriekšējo apbedījumu
vietās.
To, ko nepaspēja nopostīt padomju okupācijas gados, tagad posta apkārtējo māju iedzīvotāji, kuri atraduši šos kapus par labu suņu tualeti. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem te tiek izvesti pastaigā simtiem suņu katru dienu, daži pat tiek atvesti ar mašīnām un izlaisti nokārtoties un parakņāties. To saimnieki ir zaudējuši jebkādas cilvēcības pazīmes, ja spēj tādas lietas darīt teritorijā, kur joprojām ir kapi. Bieži vien pašvaldības policija uz to visu noskatās un pat neaizrāda. Cik zinu, tad pat parkos nedrīkst suņus vest nokārtoties, kur nu vēl kapos!!! Bet uz šo vietu likumi laikam neattiecas. (Fotogrāfijas fotografēts 2016.gada aprīlī)
Fridrihs Veinbergs (1844-1924) – latviešu advokāts, žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Pirmās Tautas atmodas darbinieks, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks (1871-1872). Laikraksta Baltische Zeitung (1873—1875) izdevējs, avīžu Rīgas Lapa (1877-1880), Baltijas Vēstnesis (1900-1902), Rīgas Avīze (1902-1915) un Rīgas Latviešu Avīze (1917-1918) redaktors un politiskā virziena noteicējs.
Matīss Ārons jeb Āronu Matīss (1858-1939) – latviešu žurnālists, bibliogrāfs, kritiķis.
Fridrichs Grosvalds (1850-1924) – RLB priekšnieks, advokāts, diplomātiskais pārstāvis Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā ; Marija Grosvalda (1857-1936) ; Oļģerts Grosvalds (1884-1962 Perlašēzas kapsētā Parīzē) – Latvijas sūtnis ; Jāzeps Grosvalds (1891-1920) - latviešu mākslinieks, strēlnieks, viens no modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā. Miris no spāņu gripas 1920. gada 1. februārī Parīzē, kur urna ar viņa pelniem glabājās Perlašēzas kapsētas kolumbārijā. 1925. gadā pārapbedīts Rīgas Lielajos kapos.
Gustavs Kīzerickis (1830-1896) – Rīgas Politehniskās augstskolas matemātikas profesors (no 1864) un direktors (1875—1885).
Max Scherwinsky (1859-1909) – arhitekts, Rīgas Amatniecības skolas direktors, vairāku mācību grāmatu autors.
Reinholdu ģimenes kapliča – 2007.gada raksts: “Par Rīgas entuziastu savāktajiem līdzekļiem atjaunos Reinholdu dzimtas kapliču, kas reiz bijusi greznākā un lielākā memoriālā celtne Lielajos kapos. Šogad uzlikts pagaidu jumts, bet nākamgad plānots darbus turpināt. Reinholdu dzimtas kapliča celta 19. gadsimta deviņdesmitajos gados. Neorenesanses stila būvi projektējis akadēmiķis Heinrihs Šēls. Reinholdu dzimtas kapliča ir vienīgā rotonda jeb apaļas formas memoriālā celtne.
Kā ziņo skopās vēstures liecības, Reinholda kundze esot bijusi Krievijas
ķeizara mīļākā, kuru valdnieks izprecinājis Rīgas kapelmeistaram. Bijušās galma
dāmas pirmie divi dēli pārsteidzoši līdzinājušies Krievijas ķeizaram. Reinholdi
esot bijuši viena no ietekmīgajām dzimtām Rīgā, par ko arī mūsdienās liecina
ievērojamākā Lielo kapu kapliča. Sabiedriskā organizācija «Rīdzinieku biedrība»
kapličas renovācijā jau ieguldījusi 10 tūkstošus latu, kas savākti no
personīgajiem līdzekļiem un uzņēmumu ziedojumiem. Lai atjaunotu celtni tās
sākotnējā spožumā, būs nepieciešami 150 tūkstoši latu. Pagaidām kapličai, kurai
nesen iebruka oriģinālais jumts, uzlikta pagaidu jumta konstrukcija, lai celtne
izžūtu un nākampavasar darbus varētu turpināt, stāsta organizācijas pārstāvis
Jānis Kalnbergs. «Mūsu mērķi nekādā ziņā nav komerciāli vai politiski. Savā
brīvajā laikā un par saviem līdzekļiem vēlamies realizēt rīdziniekiem būtiskus
projektus, kuriem valstij un pašvaldībai trūkst iniciatīvas un līdzekļu,» par
biedrības mērķiem teic J. Kalnbergs. Nākampavasar Reinholdu kapličai plānots
atjaunot jumtu, durvis, pusotru metru augstu metālkalumu sētu, visus
vēsturiskos rotājumus. Kapliču iecerēts arī skaisti izgaismot. Visgrūtāk bijis
savākt materiālus par kapličas oriģinālo izskatu, jo H. Šēla projekti Rīgā nav
atrodami. Kapličā ir deviņas apbedījuma vietas, bet mirstīgās atliekas gan tur
vairs neglabājas. Telpu rotājusi balta marmora statuja, kas pazudusi, taču ir
cerība, ka to vēl iespējams atrast tepat Rīgā.”
Heinrich Pirang (1876-1936) – latviešu cilmes vācbaltu arhitekts, mākslas vēsturnieks, baltvācu kultūras pētnieks. Rīgas Politehniskā institūta, Baltijas Tehniskās augstskolas un Rīgas Herdera institūta mācībspēks, Rīgas arhitektu biedrības priekšnieks (1932).
Reinholds Georgs Šmēlings (1840-1917) – Rīgas pilsētas arhitekts (1879—1915), kurš Rīgas arhitektūras vēsturē ievērojams ar savu īpatnējo sarkano ķieģeļu arhitektūras stilu. Pēc viņa projektiem Rīgā uzceltas gandrīz 100 ēkas, tai skaitā 25 skolas, 3 slimnīcas, 5 ugunsdzēsēju depo, 2 tirgi, naktspatversmes, bērnudārzi, administratīvās ēkas, kultūras iestādes, sporta un kulta celtnes, kazarmas un dzīvojamās ēkas, kas ir neatņemama mūsdienu Rīgas vides tēla sastāvdaļa. Marie Schmaeling baronesse von Tiesenhausen (1849-1926) – Reinholda sieva ; Woldemar Schmaeling (1873-1920) – Reinholda un Marijas dēls.
Johans Daniels Felsko (1813-1902) – pirmais Rīgas pilsētas arhitekts. Felsko sagatavoja pilsētas plānu (1856—1857) pēc vēsturisko nocietinājumu likvidēšanas. Tas paredzēja Iekšrīgu savienot ar plašajām priekšpilsētām, izveidojot bulvāru loku un apzaļumotu kanālu ar brīvi stāvošām sabiedriskām ēkām. Felsko projektējis baznīcas, sabiedriskās un dzīvojamās ēkas Rīgā un tās lauku īpašumos. Dēli: arhitekts Kārlis Johans Felsko (1844—1919) un gleznotājs Oskars Eduards Felsko (1848—1921).
Vilhelms Bokslafs (1858-1945) – Rīgā dzimis vācbaltiešu arhitekts, projektējis vairākas Latvijas piļu ēkas un sabiedriskās celtnes Rīgā (Mākslas akadēmija), Jūrmalā (Dubultu baznīcu) un citur (Jaunmoku pils). Oskars Davids Bokslafs (1832-1911); Matilde Bokslafa (1845-1924)
Kārlis Reinholds Kupfers (1872-1935) - 19. gadsimta ievērojamākais Sēlijas floras pētnieks, izcils Baltijas botāniķis, vairāku grāmatu un daudzu publikāciju autors, profesors un filozofijas doktors.
Aleksandrs Balodis (1854-1919) – Rīgas pilsētas inženieris. Kārlis Balodis (1864-1931) – profesors, ekonomists, statistiķis. Anna Balode (? – 1916) Hermīne Zālīte (1858-1932) – Pētera Zālītes sieva, Kārļa Baloža māsa. Pēteris Zālīte (1864-1939) – latviešu filozofs un publicists, Latviešu Nacionālās Padomes loceklis (1917), Latvijas Universitātes filozofijas profesors (1921), 4.Saeimas deputāts, Latvijas Kanta biedrības priekšsēdētājs. Sarakstījis vairāk kā 20 grāmatu, galvenokārt par filozofijas tēmām.
C.H.Berg ģimenes kapliča
Karls Loviss (1839-1911) – profesors, Rīgas Politehniskās augstskolas Mašīnbūves nodaļas pirmais un ilggadējais dekāns.
Gustavs Ferdinands Aleksandrs Hilbigs (1822-1887) – vācu arhitekts un arhitektūras profesors. Rīgas Politehniskās augstskolas profesors, arhitektūras nodaļas pirmais dekāns. Hermanis Oto Hilbigs (1860—1939) – Gustava Hilbiga dēls, vācu arhitekts un arhitektūras docētājs, Baltijas Tehniskās augstskolas profesors (1918).
Kristaps Morbergs (1844-1928) - latviešu arhitekts un mecenāts. Mācījies privāti pie Rīgas Politehniskās augstskolas docētājiem, kā arī studējis Berlīnes Būvakadēmijā. 1864. gadā sāka darba gaitas Rīgā kā būvamatnieks. No 1874. līdz 1885. gadam viņš pērk gruntsgabalus, uzceļ sešus piecstāvu namus Aspazijas bulvārī, Zigfrīda Meierovica bulvārī un Vaļņu ielā. Jā, protams, viņš trāpīja īstajā brīdī, jo laikā no 1857. līdz 1863. gadam tika nojaukti Rīgas vecpilsētu ietverošie vaļņi — radās plaša bulvāru josla un iespēja tikt pie jauniem apbūves gabaliem, kuros drīkst celt tikai daudzstāvu mūra namus. Pēc nāves K. Morbergs visus savus īpašumus novēlējis Latvijas Universitātei. 1934. gadā tika dibināts Kristapa Morberga fonds, lai palīdzētu izmaksāt Latvijas Universitātes, Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Konservatorijas mazturīgo studentu stipendijas. Anna Morberga (1801-1893) ; Auguste Luīze Morberga (1866-1941) – Kristapa sieva.
Jānis Frīdrihs Jūlijs Ruberts (1874-1934) - latviešu oftalmologs un medicīnas organizators, LU acu slimību katedras vadītājs. Kijevas Sv. Vladimira universitātes un Latvijas Universitātes profesors, ievēlēts par LU rektoru.
Džordžs Armitsteds (1847-1912) – muižnieks, inženieris, fabrikants, Rīgas pilsētas galva no 1901-1912.gadam. Dzimis skotu-vācbaltiešu izcelsmes lieltirgotāja Džona Viljama Armitsteda un Karolīnes Elizabetes, dzimušas Pihlavas, ģimenē. Viņa laikā pilsētā aizsākās plaša celtniecība un labiekārtošana, kā arī tika uzsākta sociālo problēmu risināšana. Īpaša uzmanība tika veltīta izglītības sistēmas uzlabošanai un skolu celtniecībai — Rīgā uzcēla 16 skolas. Pateicoties Armitstedam, Mežaparkā izveidoja dārzu pilsētu. Notika Rīgas pilsētas pensiju reforma un tika veikti pasākumi visu Rīgas iedzīvotāju slāņu veselības aizsardzībai, ievērojamus privātpersonu ziedojumus pilsētai novirzot slimnīcu celtniecībai.
Canderu ģimenes kapi: Constantin Johann Friedrich Zander (1827-1897) – Lielās Ģildes eltermanis, Biržas komitejas priekšsēdētājs, Rīgas–Tukuma
dzelzceļa direktors, Fridriha vectēvs ; Pauline Eleonore Zander
(1818-1901) - Konstantīna sieva ; Robert Zander (1885-1905) – Fridriha
brālis ; Arthur Zander (1854-1917) – medicīnas doktors, Rīgas Dabas muzeja Dabaszinātņu nodaļas
faktiskais vadītājs, Fridriha tēvs ; Helene
Zander (1853-1889) – Artūra sieva, Fridriha māte ; Friedrich Zander
(1887-1933) – inženieris, kosmosa pētnieks ; Margarethe Jurgenssen-Zander (1898-1974) – Fridriha māsa ; Jochen
Jurgenssen (1938-2004) – Margarētes dēls.
Ar Frīdriha Candera ārzemju radiem tika spriests par piemiņas zīmes
uzstādīšanu izgudrotājam dzimtajā pilsētā Lielajos kapos līdzās viņa tēva
Artura un mātes Helēnas, brāļa Roberta, vectēva Konstantīna Candera
kapakmeņiem. Īstenot nodomu ir kļuvis iespējams tikai tagad, pateicoties
Candera māsas meitai Jutai Sintenis (dzīvo Francijā), kura vēlējās šo zīmi
saistīt arī ar piemiņu savai mātei Margarētei Jirgensenei un savam dvīņubrālim
Johenam Jirgensenam (1938–2004), dizaineram un aizrautīgam cilvēkam, firmas
«Moto Guzzi» darbiniekam, kurš, starp citu, izskatā bija pārsteidzoši līdzīgs
Frīdriham. Candera piemiņas iemūžināšanai būtisku atbalstu sniedza firma
«Itera–Latvija», kā arī Rīgas Tehniskā universitāte un Latvijas Zinātņu
akadēmija. Uzstādot piemiņas zīmi, vismaz daļēji centāmies nolīdzināt mūsu goda
parādu Frīdriham Canderam, jo pēdējos gados Rīgā pazudušas viņam veltītās
piemiņas plāksnes un faktiski likvidēts Candera muzejs Pārdaugavā. Ir
ierosināts atvest šurp arī dažas smilšu saujas no Frīdriha reālās atdusas
vietas Kislovodskā, lai atgādinātu Visuma pētnieka nesaraujamo saistību ar
dzimto pilsētu.
Elza Žiglevica (1898-1919) – latviešu studente, Sieviešu palīdzības
korpusa darbiniece. Viena no nedaudzajām sievietēm, kas apbalvota ar Lāčplēša
kara ordeni (pēc nāves). Elzu, kura bija tikai 21 gadu veca, izvēlētais
ceļš noveda pie traģēdijas. Bija 10. oktobris. Katedrāles tuvumā, netālu no
Elizabetes un Brīvības ielas stūra, ienaidnieka raidītais šāviņš smagi
sakropļoja Elzu un ievainoja dažus tuvumā esošos karavīrus. Nāvīgi ievainotā
Elza vēl bija dzīva. Kareivim, kurš piesteidzās meitenei palīgā, viņa caur
sāpēm smaidot teica: “Kas nu par bēdu par manu kāju, bet to Rīgu gan
noturiet!” Pirmo medicīnisko palīdzību
Elzai sniedza ārsts, LU Medicīnas fakultātes docents Kārlis Barons (1865 -
1944), kurš tajā laikā dzīvoja Purgaļa mājā, Tērbatas ielā 1/3, līdz ar to,
atrazdamies kaujas lauka pozīciju tuvumā, vienmēr steidzās glābt ievainotos
karavīrus. Smagi ievainoto Elzu iecēla piebraukušajā pulkveža J. Zemitāna (1873
- 1928) automobilī un aizveda uz I Rīgas pilsētas slimnīcu. Ārsti ilgi un
neatlaidīgi cīnījās par meitenes dzīvību. Pati Elza, slēpjot asaras, klusi un
varonīgi pacieta sāpes, lai smalkjūtīgi saudzētu citus, blakus guļošos
ievainotos. Ievainojums izrādījās pārāk smags, zuda cerības uz
izveseļošanos. 1919. gada 29. oktobra pēcpusdienā pārtrūka Elzas Žiglēvicas dzīves
pavediens. Viņa bija dzīvojusi savai tautai un valstij. Elzas patriotisms bija
kluss, bez jebkādiem vārdiem, aicinājumiem, formulējumiem un teatrāliem
žestiem. Tika apglabāta ar militāru godu un pēc nāves tika ieskaitīta armijā.
Nikolajs
Alunāns (1859-1919) - komponists,
mūzikas teorētiķis un kritiķis, pedagogs, diriģents. Dramaturga Ādolfa Alunāna
brālis. Ar Nikolaja Alunāna vārdu nesaraujami saistīta latviešu teātra mūzikas
vēsture, latviešu mūzikas publicistika, mūzikas pedagoģija, pirmie teorētiskie
sacerējumi, pirmais latviešu simfoniskais orķestris, Valsts konservatorijas
nodibināšana. Viņš mira, nepiedzīvojot sava sapņa — Latvijas
Konservatorijas atklāšanu.
Vilija
Lamberte (1888-1943) – aktrise, operdziedātāja.
Andrejs
Pumpurs (1841-1902) – latviešu
nacionālā romantisma dzejnieks, viņa nozīmīgākais darbs ir eposs
"Lāčplēsis" (1888). Krievu-turku kara dalībnieks. Pumpura kapa vietā
1929. gadā uzstādīts Kārļa Zāles veidots piemineklis.
Marija Gubene (1872-1947) - Pirmā profesionāli izglītotā mūzikas darbiniece Latvijā, pirmā latviešu sieviete komponiste, mūzikas publiciste, ērģelniece.
Edvarts Skujenieks jeb Vensku Edvarts (1855-1897) – latviešu dzejnieks un žurnālists.
Jānis Krauze (1894-1919) – latviešu svarcēlājs, pirmais latvietis - pasaules rekordists.
Hermanis Grīnbergs (1888-1928) –
mākslinieks, gleznotājs. Gleznojumus
kinoteātrī “Splendid Palace”, no kuriem īpaši izceļams Lielās zāles griestu
gleznojums, darinājis Hermanis Grīnbergs. Arī Smiļģa mājas celšanā viņš
iesaistīts, jo mācījies Vācu amatniecības skolā tāpat kā Smiļģis un viņa
darbnīca arī atrodas Āgenskalnā. Darbīgā mākslinieka rokās top arī jaunās
neatkarīgās Latvijas valsts simt rubļu naudaszīmes mets un Saeimas iekštelpu
dekors. Par Hermaņa Grīnberga mākslas lidojumu rakstnieks un mākslinieks Jānis
Jaunsudrabiņš pajokojis: „Ja jums kādā jaukā dienā
vajag dekorēt visu Latviju, tad nenobīstaties, bet ziņojiet dažas stundas
iepriekš Grīnbergam”.
Vilhelms Neimanis jeb Johann Wilhelm Carl Neumann (1849—1919) - Daugavpils pilsētas arhitekts (1878—1895), vairāku Latvijas historisma piļu projektu (Līksnas, Kalkūnes, Pelču) un Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors, Rīgas Doma atjaunošanas vadītājs, mākslas vēsturnieks. Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors (1905-1919).
Vērmahta karavīru kapi - Netālu no Mazās Klijānu ielas esošajos vērmahta kapos apbedīti tie vācu karavīri, kas miruši Otrajā pasaules karā, atrodoties padomju armijas gūstā. 2012.gadā uzsākta karavīru pārapbedīšana uz Piņķos esošo Beberbeķu kapsētu. Pārapbedīšanā piedalījās arī astoņi Bundesvēra zaldāti.
Adrese: Rīga, starp Senču, Miera, Klijānu ielām