Rāda ziņas ar etiķeti Lielie kapi Rīgā. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Lielie kapi Rīgā. Rādīt visas ziņas

13.04.16

Lielie kapi Rīgā

Rīgas Lielajiem, jeb kā tos sākotnēji sauca, Pilsētas kapiem ir sena un bagāta vēsture.

No 1770. gada līdz 1772. gadam plosījās mēris un, lai izbeigtu tā izplatību, Katrīna II ar 1772.gada 18. decembra ukazu aizliedza mirušos pēc viduslaiku tradīcijas apglabāt baznīcās un to tuvumā. Rīga šādu pavēli saņēma 1773. gada 23. februārī. Saskaņā ar ukazu, mirušos drīkstēja apglabāt tikai kapsētās, kas atradās vismaz 300 asu attālumā ārpus pilsētas. Smilšu kalnos aiz toreizējiem Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, kuros bija nodalījumi visām Rīgas luterāņu draudzēm - Doma, Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus, Ģertrūdes un Jēkaba draudzei. Jēkaba un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un žogi, kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Gadu gaitā tie saplūda un izveidojās liela, vairāk nekā 35 hektārus liela kapu teritorija, kuru tad arī sāka dēvēt par Lielajiem kapiem. Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7. maijā.

Sākotnēji kapi nebija labiekārtoti - kopiņas atradās dažādās vietās bez noteiktas kārtības. 18. gadsimtā Broce tos savos zīmējumos attēlojis kā smilšu lauku. 18. gadsimta beigās - 19. gadsimta sākumā kapu teritoriju, atbilstoši klasicisma stila prasībām izplānoja pilnīgi no jauna. 1795. gadā Rīgā no Lībekas ieradās mācīts dārznieks Johans Heinrihs Cigra, kurš 1823. gadā izstrādāja Lielo kapu plānojumu, paredzot kapus pārvērst par skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem. Cigra projektēja un arī izbūvēja jauno ieeju kapos, kas atradās pie tagadējās Miera ielas, jo kapsētai šajā laikā pievienoja papildus platību. Šo vārtu priekšā uzņēmējs Karpovs 1825. gadā izveidoja 90 asis garu un 30 asis platu pusapļa formas laukumu, kuru pēc J. H. Cigras projekta apstādīja ar apsēm.

Laikā, kad tika uzsākta Lielo kapu iekārtošana, tie atradās apmēram 2 kilometru attālumā no pilsētas apbūves, taču jau 19. gadsimta beigās tie no trim pusēm bija apbūvēti. Sākotnēji uz Pilsētas kapiem nebija ierīkots ceļš un 1824. gadā pēc J. H. Cigras ierosinājuma sāka izbūvēt tagadējo Miera ielu, to noklāja ar bruģi, gar malām iestādīja liepas un ierīkoja solus.

Izmaiņas bēru ceremonijas norisē, noteica ēku (kapellu un kapliču) nepieciešamību kapu teritorijā. Laika gaitā Lielajos kapos uzcēla vairākas celtnes, gan kopējai, gan individuālai lietošanai. Pirms tam kapličas nebija vajadzīgas, jo izvadīšanas ceremonija notika kādā no Rīgas baznīcām, un vēlu vakarā, pirms pilsētas vārtu slēgšanas vai nākamajā dienā pēc to atvēršanas, zārks ar nelaiķa mirstīgajām atliekām bija jānogādā kapsētā un jāgulda zemē.

Individuālai un ģimeņu lietošanai cēla kapenes. Turīgākās ģimenes cēla virszemes kapenes - nelielas celtnes, kur izmūrētos pagrabos uz balstiem novietoja šķirstu, bet virszemes daļu rotāja mākslinieciski veidoti portāli. Daļā no tām bija vērojamas klasicisma raksturīgās iezīmes - simetriski līdzsvarota kompozīcija ar atturīgu dekoru, citās nojaušamas baroka formu atskaņas. Vairāk kā divdesmit kapeņu saglabājušās līdz mūsu dienām, liecinot par Rīgas amatnieku augsto aroda prasmi. Daļu no tām cēluši izcili Latvijas un Igaunijas arhitekti - K. Hāberlands, H. Šēls, S. Antonovs un citi.

Lielo kapu teritorijā celtas arī saimniecības ēkas. Pie vecajiem vārtiem 1864. gadā pēc arhitekta J. Felsko projekta uzcēla uzrauga māju, bet Lielo kapu jaunās ieejas kreisajā pusē atradās klasicisma stilā celts paviljons, kas bija domāts sēru viesiem kā uzgaidāmā telpa sliktos laika apstākļos.

Lielajos kapos apglabāti vairāki desmiti tūkstošu Rīgas iedzīvotāju; precīzu to skaitu mūsdienās vairs nav iespējams noteikt, jo Lielo kapu grāmatas diemžēl nav saglabājušās pilnībā. Te apglabātas daudzas izcilas vēsturiskas personības, uzstādīti mākslinieciski augstvērtīgi pieminekļi, kuri atspoguļo sava laika raksturīgos mākslas stilus. Par vecākajiem kapu pieminekļiem var uzskatīt akmens plāksnes (piemēram, A.Fitinghofas piemineklis Jēkaba draudzes nodalījumā), ar kurām pārsedza zemē izmūrētas kapenes, līdzīgi kā tas bija laikā, kad apbedījumus veica baznīcās. Daļu no kapsētas teritorijā esošajām šāda veida plāksnēm iznīcināja 1970. - 1972. gados, iemūrējot "restaurēto" rindu kapliču aizmugures sienā (arh. E. Slavietis).

Jau 1903. gadā Ā.Berkholcs savā rakstā par Lielajiem kapiem atzīmēja, ka kapsēta ir pārblīvēta, un izteica paredzējumu, ka pēc 60-70 gadiem tā tiks slēgta un ar saviem lielajiem kokiem un ievērojamām mākslas un arhitektūras vērtībām kļūs par parku. 20-tajos gados, Latvijā izveidojoties nacionālai valstij, vāciskie Lielie kapi pamazām zaudēja savu elitāro statusu, jo šo funkciju sāka pildīt 1913. gadā izveidotie Meža kapi. Ievērojamu ietekmi uz Lielajiem kapiem atstāja 1939. gada vācbaltiešu repatriācija, kā arī daudzu 19. gadsimta turīgo latviešu dzimtu pēcteču došanās emigrācijā 1944. gadā - maz palika to, kas rūpējās par savu radinieku atdusas vietu sakopšanu.

Kapi arī pēc II Pasaules kara atradās baznīcas pārvaldījumā un turpināja pildīt savas funkcijas, līdz, saskaņā ar LPSR Ministru Padomes 1950. gadā pieņemto lēmumu, kapu pārzināšanu nodeva Komunālo pakalpojumu ministrijas pakļautībā, panākot baznīcu tiesību ierobežošanu kapos. Baznīcām atņēma kapsētas, kurās jaunie īpašnieki vairs neievēroja konfesionālos apbedīšanas principus, kas it īpaši izpaudās pilsētās. 1953. gadā Lielos kapus slēdza daļēji, bet 1969. gadā – pilnībā. Pēc Lielo kapu slēgšanas sākās sistemātiska, gan atsevišķu indivīdu, gan dažādu uzņēmumu un arī valsts sankcionēta Lielo kapu iznīcināšana.

Saskaņā ar Rīgas pilsētas izpildu komitejas 1969. gada 23. aprīļa lēmumu Nr. 153 "Par Lielo kapu daļēju likvidāciju un uz šīs teritorijas memoriālā parka izveidošanu” tika nolemts likvidēt daļu Lielo kapu teritorijas starp Miera, Kluso, Klijānu ielām un Pērnavas ielas loku un izveidot šajā Lielo kapu teritorijā Memoriālo parku 34 hektāru platībā. Kapu teritorija tika nodota Labierīcību pārvaldes Dārzu un parku tresta pārziņā.

Lielu kapu izpētes darbu 1974. gadā veica Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru biroja vēsturnieks R. Šīrants. Diemžēl, mainoties iestāžu pakļautībai, manuskripts vairs nav atrodams un R. Šīranta ieguldītais darbs 10 gadu garumā šodienas pētniekiem ir zudis. Tomēr jāņem vērā tā laika konjunktūra, kura liedza izdarīt pētījumus par vācbaltiešu izcelsmes garīdzniekiem, kultūras un zinātnes, sabiedriskajiem un valsts darbiniekiem, dažus no kuriem sarakstos iekļāva tikai tādēļ, ka viņu nopelnus nebija iespējams noliegt (Broce, Levis of Menārs un daži citi).

Turpmākajā desmitgadē, sakarā ar paredzamo otro Memoriālā parka izveides projektu, vairākkārt tika veikta papildus izpēte kapos, tās rezultātā tika apzināti arvien jauni vēstures un mākslas pieminekļi un 1975. gada 17. septembrī apstiprinātajā Lielo kapu teritorijā saglabājamo vēstures un mākslas pieminekļu sarakstā ietilpa 114 vēstures un 195 mākslas pieminekļi, kuri tika ņemti valsts aizsardzībā kā vietējās nozīmes un uzskaites grupas pieminekļi. Jau toreiz 114 ievērojamu personu kapa vietas nebija lokalizētas dabā.

Pirmais Lielo kapu rekonstrukcijas projekts arhitekta E. Slavieša variantā Lielos kapus sadalīja divās daļās ar Pērnavas loka maģistrāles daļu - Senču ielu, kuru izbūvēja, iznīcinot lielu daļu Jēkaba draudzes nodalījumā esošos apbedījumus un mākslīgi nošķirot Jēkaba draudzes un Pokrova nodalījumu no pārējās kapu teritorijas.

Otrais solis ar valdības ziņu un atbalstu tika sperts 1977. gadā, pasūtot LPSR Komunālās saimniecības ministrijas Projektēšanas institūtam jaunu parka projektu, kura autore bija arhitekte K. Daujāte. Izstrādātajā projektā bija divas daļas: visa parka plānojuma shēma ar ieteikumiem teritorijā esošo būvju un pieminekļu izmantošanai un teritorijas labiekārtošanas 1. kārtas darba projekts. Perspektīvajā plānojumā bija paredzēts saglabāt vēsturiski izveidojušos celiņu tīklu; pieminekļu apskatei tika paredzēta esošā gājēju trase. Arī šajā variantā lielākais saglabājamo pieminekļu skaits atradās kapsētas vecākajā daļā - starp Rindu kapličām un Kluso ielu, kā arī ziemeļu un austrumu virzienā no pusapļa priekšlaukuma. Atšķirībā no iepriekšējā, projekts paredzēja visus vēstures un mākslas pieminekļus atstāt savās sākotnējās vietās. Ņemot vērā pirmā projekta barbarisko "pieminekļu saglabāšanas metodi", K. Daujātes variants bija humānāks, lai gan liela daļa no pirmā Memoriālā parka izveides projekta dabā jau bija īstenota.

Abi no pieminētajiem projektiem kapu teritoriju lielā mērā padarīja par skraju un bezpersonisku vidi, kurā vietumis bija redzami pieminekļi vai kapličas. Taču dažādas valsts atbalstītas organizācijas un iestādes joprojām tīkoja pēc šīs lielās, pilsētas apbūvē "brīvās" teritorijas. Mainoties kapu apsaimniekotājiem, radās arvien fantastiskākas idejas par to izmantošanu. Rīgas pilsētas Labiekārtošanas pārvalde labprāt atdeva kapu apsaimniekošanas funkcijas citai organizācijai, jo gadiem ilgi, nemitīgi notika kapu postīšana un demolēšana, ar kuru bija bezcerīgi cīnīties pat tajos retajos gadījumos, kad tos izmeklēja prokuratūra. Bez tam uz "vācu" kapu demolēšanu kārtībsargājošās iestādes skatījās caur pirkstiem.

Latvijas PSR Ministru Padome ar 1982. gada 14. jūnija lēmumu Nr. 331 "Par Memoriālā dabas parka celtniecību un izveidošanu Rīgā" nodeva Lielos kapus Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārziņā, lai kārtējo reizi "iekārtotu šai teritorijā labiekārtotu pilsētas memoriālo parku". Taču šoreiz ideja bija visai vērienīga: "...atļaut Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības centrālajai padomei uzcelt Rīgā, Klusajā ielā 2, 26. grupā, 20. gruntsgabalā mācību metodisko un laboratoriju korpusu un izveidot tajā Latvijas PSR Sarkanajā grāmatā ierakstīto un valsts aizsargājamo augu, puķu un meža faunas oranžēriju". Lēmumā bija arī vairāki citi tikpat nozīmīgi punkti, piemēram, atļaut pārcelt uz īpašu parka zonu visus pieminekļus un būves ar māksliniecisku vērtību, vai arī apzināt pilsoņus, kuriem kapsētā ir apglabāti radinieki un brīdināt viņus par kapu nojaukšanu un mirstīgo atlieku izrakšanu un apglabāšanu citā vietā! Minēto lēmumu parakstīja Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs J. Rubenis un Ministru Padomes lietu pārvaldnieks J. Šneiders. Par laimi, ideja sava absurduma un finansiālās ietilpības dēļ netika īstenota.

2000. gadā Lielo kapu teritoriju savā īpašumā atguva Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistorija.

Ārpus oficiāli atļautā, valdības sankcionētā, pastāvēja arī citi, neoficiāli kapu postīšanas veidi - klajš vandālisms un organizāciju veiktā kapu pieminekļu iznīcināšana, pārstrādāšana šķembās vai vienkārši zagšana. Kapu postīšana sākās jau II Pasaules kara laikā, kad tika atrakti kapi, demolētas kapličas, meklējot vērtslietas, vai vienkārši zagti, lauzti un vesti prom pieminekļi no granīta un marmora. Ar postīšanu nodarbojās ne tikai pašmāju vandāļi, bet arī iebraucēji no citurienes.

Atlikušie pieminekļi atrodas Labiekārtošanas pārvaldes teritorijā Varoņu ielā. Vairākkārt runāts par pieminekļu inventarizāciju un to tālāku izlietošanu, taču tikai 2000. gadā Rīgas domes Finansu komiteja nolēma piešķirt no pilsētas rezerves fonda līdzekļiem 13.262 Ls Varoņu ielas kapu pieminekļu krautuves sakārtošanai - uzskaitei, apsekošanai un novērtēšanai, kā arī pārvietošanai un transportēšanas darbu samaksai, jo krautuvē atrodas apmēram 14.000 kapakmeņu, tai skaitā arī tādi, kuriem ir vēsturiska un mākslinieciska vērtība. Atklāts paliek jautājums, ko ar tiem darīt tālāk, jo ir skaidrs - kapu teritorijas plānojums rekonstrukciju gaitā ir tik tālu mainīts, ka, diezin vai izdosies atjaunot kapu iepriekšējo, klasicisma laikā izstrādāto plānojumu un uzstādīt tos iepriekšējo apbedījumu vietās.
To, ko nepaspēja nopostīt padomju okupācijas gados, tagad posta apkārtējo māju iedzīvotāji, kuri atraduši šos kapus par labu suņu tualeti. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem te tiek izvesti pastaigā simtiem suņu katru dienu, daži pat tiek atvesti ar mašīnām un izlaisti nokārtoties un parakņāties. To saimnieki ir zaudējuši jebkādas cilvēcības pazīmes, ja spēj tādas lietas darīt teritorijā, kur joprojām ir kapi. Bieži vien pašvaldības policija uz to visu noskatās un pat neaizrāda. Cik zinu, tad pat parkos nedrīkst suņus vest nokārtoties, kur nu vēl kapos!!! Bet uz šo vietu likumi laikam neattiecas. (Fotogrāfijas fotografēts 2016.gada aprīlī)




Nicolai Pychlau – iespējams, ka rātskungs un fabrikas dibinātājs. Tekstilrūpnieka vidējais dēls Nikolajs Andrejs Pihlavs (1822 - 1887) saņēma no vecākiem kā dāvanu 6,4 ha lielu zemes gabalu. Uz tā 1853.gadā viņš uzcēla Strazdumuižā villu, kura bija visgreznākā visā apkārtnē. Nikolajs Andrejs Pihlavs un viņa ģimenes locekļi kopš 1880.gada sistemātiski atbalstīja neredzīgo izglītības biedrību un institūtu. Arī Ernests Kristaps Aleksandrs Panders, Nikolaja Pihlava znots, kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrās puses darbojās Neredzīgo izglītības biedrības direktorijā, no 1909. - 1924.gadam bija direktorijas priekšsēdētājs. Tieši Pandera valdīšanas laikā Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūts 1914.gadā, īsi pirms 1. Pasaules kara, sasniedza savu visaugstāko ekonomisko uzplaukumu visā pastāvēšanas vēsturē.

Fridrihs Veinbergs (1844-1924) – latviešu advokāts, žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Pirmās Tautas atmodas darbinieks, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks (1871-1872). Laikraksta Baltische Zeitung (1873—1875) izdevējs, avīžu Rīgas Lapa (1877-1880), Baltijas Vēstnesis (1900-1902), Rīgas Avīze (1902-1915) un Rīgas Latviešu Avīze (1917-1918) redaktors un politiskā virziena noteicējs.

Matīss Ārons jeb Āronu Matīss (1858-1939) – latviešu žurnālists, bibliogrāfs, kritiķis.

Fridrichs Grosvalds (1850-1924) – RLB priekšnieks, advokāts, diplomātiskais pārstāvis Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā ; Marija Grosvalda (1857-1936) ; Oļģerts Grosvalds (1884-1962 Perlašēzas kapsētā Parīzē) – Latvijas sūtnis ; Jāzeps Grosvalds (1891-1920) - latviešu mākslinieks, strēlnieks, viens no modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā. Miris no spāņu gripas 1920. gada 1. februārī Parīzē, kur urna ar viņa pelniem glabājās Perlašēzas kapsētas kolumbārijā. 1925. gadā pārapbedīts Rīgas Lielajos kapos.


Gustavs Kīzerickis (1830-1896) – Rīgas Politehniskās augstskolas matemātikas profesors (no 1864) un direktors (1875—1885).


Max Scherwinsky (1859-1909) – arhitekts, Rīgas Amatniecības skolas direktors, vairāku mācību grāmatu autors.


Reinholdu ģimenes kapliča – 2007.gada raksts: “Par Rīgas entuziastu savāktajiem līdzekļiem atjaunos Reinholdu dzimtas kapliču, kas reiz bijusi greznākā un lielākā memoriālā celtne Lielajos kapos. Šogad uzlikts pagaidu jumts, bet nākamgad plānots darbus turpināt. Reinholdu dzimtas kapliča celta 19. gadsimta deviņdesmitajos gados. Neorenesanses stila būvi projektējis akadēmiķis Heinrihs Šēls. Reinholdu dzimtas kapliča ir vienīgā rotonda jeb apaļas formas memoriālā celtne.
Kā ziņo skopās vēstures liecības, Reinholda kundze esot bijusi Krievijas ķeizara mīļākā, kuru valdnieks izprecinājis Rīgas kapelmeistaram. Bijušās galma dāmas pirmie divi dēli pārsteidzoši līdzinājušies Krievijas ķeizaram. Reinholdi esot bijuši viena no ietekmīgajām dzimtām Rīgā, par ko arī mūsdienās liecina ievērojamākā Lielo kapu kapliča. Sabiedriskā organizācija «Rīdzinieku biedrība» kapličas renovācijā jau ieguldījusi 10 tūkstošus latu, kas savākti no personīgajiem līdzekļiem un uzņēmumu ziedojumiem. Lai atjaunotu celtni tās sākotnējā spožumā, būs nepieciešami 150 tūkstoši latu. Pagaidām kapličai, kurai nesen iebruka oriģinālais jumts, uzlikta pagaidu jumta konstrukcija, lai celtne izžūtu un nākampavasar darbus varētu turpināt, stāsta organizācijas pārstāvis Jānis Kalnbergs. «Mūsu mērķi nekādā ziņā nav komerciāli vai politiski. Savā brīvajā laikā un par saviem līdzekļiem vēlamies realizēt rīdziniekiem būtiskus projektus, kuriem valstij un pašvaldībai trūkst iniciatīvas un līdzekļu,» par biedrības mērķiem teic J. Kalnbergs. Nākampavasar Reinholdu kapličai plānots atjaunot jumtu, durvis, pusotru metru augstu metālkalumu sētu, visus vēsturiskos rotājumus. Kapliču iecerēts arī skaisti izgaismot. Visgrūtāk bijis savākt materiālus par kapličas oriģinālo izskatu, jo H. Šēla projekti Rīgā nav atrodami. Kapličā ir deviņas apbedījuma vietas, bet mirstīgās atliekas gan tur vairs neglabājas. Telpu rotājusi balta marmora statuja, kas pazudusi, taču ir cerība, ka to vēl iespējams atrast tepat Rīgā.”


Heinrich Pirang (1876-1936) – latviešu cilmes vācbaltu arhitekts, mākslas vēsturnieks, baltvācu kultūras pētnieks. Rīgas Politehniskā institūta, Baltijas Tehniskās augstskolas un Rīgas Herdera institūta mācībspēks, Rīgas arhitektu biedrības priekšnieks (1932).


Reinholds Georgs Šmēlings (1840-1917) – Rīgas pilsētas arhitekts (1879—1915), kurš Rīgas arhitektūras vēsturē ievērojams ar savu īpatnējo sarkano ķieģeļu arhitektūras stilu. Pēc viņa projektiem Rīgā uzceltas gandrīz 100 ēkas, tai skaitā 25 skolas, 3 slimnīcas, 5 ugunsdzēsēju depo, 2 tirgi, naktspatversmes, bērnudārzi, administratīvās ēkas, kultūras iestādes, sporta un kulta celtnes, kazarmas un dzīvojamās ēkas, kas ir neatņemama mūsdienu Rīgas vides tēla sastāvdaļa. Marie Schmaeling baronesse von Tiesenhausen (1849-1926) – Reinholda sieva ; Woldemar Schmaeling (1873-1920) – Reinholda un Marijas dēls.

Johans Daniels Felsko (1813-1902) – pirmais Rīgas pilsētas arhitekts. Felsko sagatavoja pilsētas plānu (1856—1857) pēc vēsturisko nocietinājumu likvidēšanas. Tas paredzēja Iekšrīgu savienot ar plašajām priekšpilsētām, izveidojot bulvāru loku un apzaļumotu kanālu ar brīvi stāvošām sabiedriskām ēkām. Felsko projektējis baznīcas, sabiedriskās un dzīvojamās ēkas Rīgā un tās lauku īpašumos. Dēli: arhitekts Kārlis Johans Felsko (1844—1919) un gleznotājs Oskars Eduards Felsko (1848—1921).


Vilhelms Bokslafs (1858-1945) – Rīgā dzimis vācbaltiešu arhitekts, projektējis vairākas Latvijas piļu ēkas un sabiedriskās celtnes Rīgā (Mākslas akadēmija), Jūrmalā (Dubultu baznīcu) un citur (Jaunmoku pils). Oskars Davids Bokslafs (1832-1911); Matilde Bokslafa (1845-1924)  


Kārlis Reinholds Kupfers (1872-1935) - 19. gadsimta ievērojamākais Sēlijas floras pētnieks, izcils Baltijas botāniķis, vairāku grāmatu un daudzu publikāciju autors, profesors un filozofijas doktors.


Aleksandrs Balodis (1854-1919) – Rīgas pilsētas inženieris. Kārlis Balodis (1864-1931) – profesors, ekonomists, statistiķis. Anna Balode (? – 1916)  Hermīne Zālīte (1858-1932) – Pētera Zālītes sieva, Kārļa Baloža māsa. Pēteris Zālīte (1864-1939) – latviešu filozofs un publicists, Latviešu Nacionālās Padomes loceklis (1917), Latvijas Universitātes filozofijas profesors (1921), 4.Saeimas deputāts, Latvijas Kanta biedrības priekšsēdētājs. Sarakstījis vairāk kā 20 grāmatu, galvenokārt par filozofijas tēmām.

C.H.Berg ģimenes kapliča 
Karls Loviss (1839-1911) – profesors, Rīgas Politehniskās augstskolas Mašīnbūves nodaļas pirmais un ilggadējais dekāns.

Gustavs Ferdinands Aleksandrs Hilbigs (1822-1887) – vācu arhitekts un arhitektūras profesors. Rīgas Politehniskās augstskolas profesors, arhitektūras nodaļas pirmais dekāns.  Hermanis Oto Hilbigs (1860—1939)Gustava Hilbiga dēls, vācu arhitekts un arhitektūras docētājs, Baltijas Tehniskās augstskolas profesors (1918).


Kristaps Morbergs (1844-1928) - latviešu arhitekts un mecenāts. Mācījies privāti pie Rīgas Politehniskās augstskolas docētājiem, kā arī studējis Berlīnes Būvakadēmijā. 1864. gadā sāka darba gaitas Rīgā kā būvamatnieks. No 1874. līdz 1885. gadam viņš pērk gruntsgabalus, uzceļ sešus piecstāvu namus Aspazijas bulvārī, Zigfrīda Meierovica bulvārī un Vaļņu ielā. Jā, protams, viņš trāpīja īstajā brīdī, jo laikā no 1857. līdz 1863. gadam tika nojaukti Rīgas vecpilsētu ietverošie vaļņi — radās plaša bulvāru josla un iespēja tikt pie jauniem apbūves gabaliem, kuros drīkst celt tikai daudzstāvu mūra namus. Pēc nāves K. Morbergs visus savus īpašumus novēlējis Latvijas Universitātei. 1934. gadā tika dibināts Kristapa Morberga fonds, lai palīdzētu izmaksāt Latvijas Universitātes, Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Konservatorijas mazturīgo studentu stipendijas. Anna Morberga (1801-1893) ; Auguste Luīze Morberga (1866-1941) – Kristapa sieva.




Jānis Frīdrihs Jūlijs Ruberts (1874-1934) -  latviešu oftalmologs un medicīnas organizators, LU acu slimību katedras vadītājs. Kijevas Sv. Vladimira universitātes un Latvijas Universitātes profesors, ievēlēts par LU rektoru.




Džordžs Armitsteds (1847-1912) – muižnieks, inženieris, fabrikants, Rīgas pilsētas galva no 1901-1912.gadam. Dzimis skotu-vācbaltiešu izcelsmes lieltirgotāja Džona Viljama Armitsteda un Karolīnes Elizabetes, dzimušas Pihlavas, ģimenē. Viņa laikā pilsētā aizsākās plaša celtniecība un labiekārtošana, kā arī tika uzsākta sociālo problēmu risināšana. Īpaša uzmanība tika veltīta izglītības sistēmas uzlabošanai un skolu celtniecībai — Rīgā uzcēla 16 skolas. Pateicoties Armitstedam, Mežaparkā izveidoja dārzu pilsētu. Notika Rīgas pilsētas pensiju reforma un tika veikti pasākumi visu Rīgas iedzīvotāju slāņu veselības aizsardzībai, ievērojamus privātpersonu ziedojumus pilsētai novirzot slimnīcu celtniecībai.




Canderu ģimenes kapi: Constantin Johann Friedrich Zander (1827-1897) – Lielās Ģildes eltermanis, Biržas komitejas priekšsēdētājs, Rīgas–Tukuma dzelzceļa direktors, Fridriha vectēvs ;  Pauline Eleonore Zander (1818-1901)  - Konstantīna sieva ;  Robert Zander (1885-1905) – Fridriha brālis ; Arthur Zander (1854-1917) – medicīnas doktors, Rīgas Dabas muzeja Dabaszinātņu nodaļas faktiskais vadītājs, Fridriha tēvs ; Helene Zander (1853-1889) – Artūra sieva, Fridriha māte ; Friedrich Zander (1887-1933) – inženieris, kosmosa pētnieks ; Margarethe Jurgenssen-Zander (1898-1974) – Fridriha māsa ;   Jochen Jurgenssen (1938-2004) – Margarētes dēls.  Ar Frīdriha Candera ārzemju radiem tika spriests par piemiņas zīmes uzstādīšanu izgudrotājam dzimtajā pilsētā Lielajos kapos līdzās viņa tēva Artura un mātes Helēnas, brāļa Roberta, vectēva Konstantīna Candera kapakmeņiem. Īstenot nodomu ir kļuvis iespējams tikai tagad, pateicoties Candera māsas meitai Jutai Sintenis (dzīvo Francijā), kura vēlējās šo zīmi saistīt arī ar piemiņu savai mātei Margarētei Jirgensenei un savam dvīņubrālim Johenam Jirgensenam (1938–2004), dizaineram un aizrautīgam cilvēkam, firmas «Moto Guzzi» darbiniekam, kurš, starp citu, izskatā bija pārsteidzoši līdzīgs Frīdriham. Candera piemiņas iemūžināšanai būtisku atbalstu sniedza firma «Itera–Latvija», kā arī Rīgas Tehniskā universitāte un Latvijas Zinātņu akadēmija. Uzstādot piemiņas zīmi, vismaz daļēji centāmies nolīdzināt mūsu goda parādu Frīdriham Canderam, jo pēdējos gados Rīgā pazudušas viņam veltītās piemiņas plāksnes un faktiski likvidēts Candera muzejs Pārdaugavā. Ir ierosināts atvest šurp arī dažas smilšu saujas no Frīdriha reālās atdusas vietas Kislovodskā, lai atgādinātu Visuma pētnieka nesaraujamo saistību ar dzimto pilsētu.


Elza Žiglevica (1898-1919) – latviešu studente, Sieviešu palīdzības korpusa darbiniece. Viena no nedaudzajām sievietēm, kas apbalvota ar Lāčplēša kara ordeni (pēc nāves).  Elzu, kura bija tikai 21 gadu veca, izvēlētais ceļš noveda pie traģēdijas. Bija 10. oktobris. Katedrāles tuvumā, netālu no Elizabetes un Brīvības ielas stūra, ienaidnieka raidītais šāviņš smagi sakropļoja Elzu un ievainoja dažus tuvumā esošos karavīrus. Nāvīgi ievainotā Elza vēl bija dzīva. Kareivim, kurš piesteidzās meitenei palīgā, viņa caur sāpēm smaidot teica: “Kas nu par bēdu par manu kāju, bet to Rīgu gan noturiet!”  Pirmo medicīnisko palīdzību Elzai sniedza ārsts, LU Medicīnas fakultātes docents Kārlis Barons (1865 - 1944), kurš tajā laikā dzīvoja Purgaļa mājā, Tērbatas ielā 1/3, līdz ar to, atrazdamies kaujas lauka pozīciju tuvumā, vienmēr steidzās glābt ievainotos karavīrus. Smagi ievainoto Elzu iecēla piebraukušajā pulkveža J. Zemitāna (1873 - 1928) automobilī un aizveda uz I Rīgas pilsētas slimnīcu.  Ārsti ilgi un neatlaidīgi cīnījās par meitenes dzīvību. Pati Elza, slēpjot asaras, klusi un varonīgi pacieta sāpes, lai smalkjūtīgi saudzētu citus, blakus guļošos ievainotos. Ievainojums izrādījās pārāk smags, zuda cerības uz izveseļošanos. 1919. gada 29. oktobra pēcpusdienā pārtrūka Elzas Žiglēvicas dzīves pavediens. Viņa bija dzīvojusi savai tautai un valstij. Elzas patriotisms bija kluss, bez jebkādiem vārdiem, aicinājumiem, formulējumiem un teatrāliem žestiem. Tika apglabāta ar militāru godu un pēc nāves tika ieskaitīta armijā.




Nikolajs Alunāns (1859-1919) - komponists, mūzikas teorētiķis un kritiķis, pedagogs, diriģents. Dramaturga Ādolfa Alunāna brālis. Ar Nikolaja Alunāna vārdu nesaraujami saistīta latviešu teātra mūzikas vēsture, latviešu mūzikas publicistika, mūzikas pedagoģija, pirmie teorētiskie sacerējumi, pirmais latviešu simfoniskais orķestris, Valsts konservatorijas nodibināšana. Viņš mira, nepiedzīvojot sava sapņa — Latvijas Konservatorijas atklāšanu.




Vilija Lamberte (1888-1943) – aktrise, operdziedātāja.




Andrejs Pumpurs (1841-1902) – latviešu nacionālā romantisma dzejnieks, viņa nozīmīgākais darbs ir eposs "Lāčplēsis" (1888). Krievu-turku kara dalībnieks. Pumpura kapa vietā 1929. gadā uzstādīts Kārļa Zāles veidots piemineklis.



Marija Gubene (1872-1947) - Pirmā profesionāli izglītotā mūzikas darbiniece Latvijā, pirmā latviešu sieviete komponiste, mūzikas publiciste, ērģelniece. 



Edvarts Skujenieks jeb Vensku Edvarts (1855-1897) – latviešu dzejnieks un žurnālists.


Jānis Krauze (1894-1919) – latviešu svarcēlājs, pirmais latvietis - pasaules rekordists. 



Hermanis Grīnbergs (1888-1928) – mākslinieks, gleznotājs. Gleznojumus kinoteātrī “Splendid Palace”, no kuriem īpaši izceļams Lielās zāles griestu gleznojums, darinājis Hermanis Grīnbergs. Arī Smiļģa mājas celšanā viņš iesaistīts, jo mācījies Vācu amatniecības skolā tāpat kā Smiļģis un viņa darbnīca arī atrodas Āgenskalnā. Darbīgā mākslinieka rokās top arī jaunās neatkarīgās Latvijas valsts simt rubļu naudaszīmes mets un Saeimas iekštelpu dekors. Par Hermaņa Grīnberga mākslas lidojumu rakstnieks un mākslinieks Jānis Jaunsudrabiņš pajokojis: „Ja jums kādā jaukā dienā vajag dekorēt visu Latviju, tad nenobīstaties, bet ziņojiet dažas stundas iepriekš Grīnbergam”.




Vilhelms Neimanis jeb Johann Wilhelm Carl Neumann (1849—1919) - Daugavpils pilsētas arhitekts (1878—1895), vairāku Latvijas historisma piļu projektu (Līksnas, Kalkūnes, Pelču) un Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors, Rīgas Doma atjaunošanas vadītājs, mākslas vēsturnieks. Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors (1905-1919).



Vērmahta karavīru kapi - Netālu no Mazās Klijānu ielas esošajos vērmahta kapos apbedīti tie vācu karavīri, kas miruši Otrajā pasaules karā, atrodoties padomju armijas gūstā. 2012.gadā uzsākta karavīru pārapbedīšana uz Piņķos esošo Beberbeķu kapsētu. Pārapbedīšanā piedalījās arī astoņi Bundesvēra zaldāti.

Adrese: Rīga, starp Senču, Miera, Klijānu ielām