(Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)
(2016.gada foto)
(2020.gada foto)
(1950-to gadu foto)
1958.gadā
“Brīvā Venta” raksta: “ Protams, nevienam nepatīk iziet no
mājas vējainā laikā, jo parasti tad ir auksti un nemīlīgi.
Daudzi saka, lai labāk tāda vēja nebūtu. Taču bez vēja iztikt
nevaram, un gadu desmitu un simtu laika gaitā mūsu senči vēju
centās izmantot, lai tas veiktu dažādus darbus. Piemēram, buru
kuģus, kuri kādreiz šķērsoja jūras un okeānus, uz priekšu
virzīja vējš. Arī zemnieki centās vēja enerģiju izmantot un
uzcēla dzirnavas, kuras darbināja vējš. Mūsu dienās, kad plaši
attīstījusies zinātne un tehnika, kad tautas saimniecībā
izmantojam atoma enerģiju, savu nozīmi nav zaudējusi arī vēja
enerģija. To izmantojam gan elektrības ražošanai, gan citos
nolūkos. Mūsu rajonā vēja enerģiju izmanto samērā maz. Taču,
pabraukājot pa ciemiem, redzam, ka agrāk vējš bija galvenais
enerģijas avots dzirnavu darbināšanai. No daudzajām vējdzirnavām
pašlaik darbojas tikai 2 kolhozos «Staļina ceļš» un «Brīvā
Venta». Nesen mēs pabijām kolhoza «Staļina ceļš» vējdzirnavās
jeb, kā vietējie iedzīvotāji saka: Pasiekstes vējenēs. Šo
nosaukumu dzirnavas ieguvušas vēl no muižniecības laikiem, kad
Pasiekstes muižas teritorijā tās 1895. gadā uzcēla. Dzirnavu
korpuss celts no dedzinātiem ķieģeļiem un ilgajā gadu desmitu
gaitā nav nemaz bojājies. No tiem laikiem saglabājušies arī
milzīgie koka zobrati, tikai sazobes ir atjaunotas. Dzirnavās, kuru
augstums ir 15 metri, pašlaik strādā melderis Alfons Šēniņš.
Viņš Latvijas laikā šīs vējdzirnavas iegādājās personīgā
īpašumā, bet, nodibinoties kolhozam, apvienoja tās kopīpašumā
(bloga
autores piezīme – nebija jau citu variantu – vai nu brīvprātīgā
piespiedu kārtā atdod savu īpašumu jeb tev to atņems tāpat un
pašu aizsūtīs uz Sibīriju).
Tagad regulāri vējainā laikā griežas dzirnavu spārni, kuru
garums ir 12 metri, un pārstrādā graudus sabiedriskās
saimniecības lopiem. Labā vējā varam pārstrādāt 2 tonnas, saka
melderis Alfons Šēniņš. Tikai, kad iestājas bezvējš, malšanā
nodarbinām traktoru. Uz jautājumu, vai vējdzirnavas mūsu dienās
atmaksājas, melderis pastāstīja: Kāpēc lai tās neizmantotu, ja
to uzturēšanai nav vajadzīgs izdot lielus līdzekļus. Piemēram,
dzirnavu akmeņi kalpo piecus gadus. Arī pašlaik Rīgā mums lej
jaunus. Šogad esam paredzējuši atjaunot arī 2 spārnus.”
1980.gadā
izdotās grāmatas “Okupētās Latvijas dienas grāmata” 2.daļā
autors raksta: “1966. g. avīzē bija raksts par Pasiekstes
dzirnavām
pie Ventspils (Vārves pag.), ka tās esot bijušas vienas no pēdējām
Latvijas republikā, jo tās apstājušās . . . tikai iepriekšējā
gadā. Tālāk šai rakstā teikts: Vai nav laiks domāt, kā
saglabāt vismaz dažas no vecajām vējdzirnavām kā celtniecības
pieminekļus un mūsu lauku ainavas savdabīgu rotājumu? Jā, teikts
jau labi, bet nu ir 1976. g., un, cik redzams, izdomāts nav nekas,
tikai vecās vējdzirnavas sabrūk aizvien vairāk un vairāk. Gadās
jau vēl tādas vējdzirnavas, kas maļ - un tas nu ir sevišķs
retums - maļ, bet nevis ar vēja grieztiem spārniem, bet kāda cita
dzinējspēka - motora vai traktora darbinātas. Un ienāk prātā,
ka bērnībā no sava tēva mājām varēju redzēt griežamies trīs
vējdzirnavas.”
Mūsdienās
dzirnavas ir
restaurētas. Iekārtots viesu nams un restorāns. 2020.gadā
dzirnavas tiek arī
pie
jauniem spārniem. Šai
vietai grūti pabraukt garām nepiestājot un nenobaudot kaut vai
netipiski skaisto ainavu, jo Latvijā vējdzirnavas pierasts redzēt
sabrukušas un pamestas. Bet vēl labāk šeit piestāt un nobaudīt
izcili labo virtuvi par ļoti labām cenām.
Adrese: Ventspils novads, Vārves pagasts (koordinātes - 57.341063, 21.569443 )