Pasiekstes vējdzirnavas

 

                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

(2016.gada foto)

 

(2020.gada foto)

 

                                                                                     (1950-to gadu foto)
 

1958.gadā “Brīvā Venta” raksta: “ Protams, nevienam nepatīk iziet no mājas vējainā laikā, jo parasti tad ir auksti un nemīlīgi. Daudzi saka, lai labāk tāda vēja nebūtu. Taču bez vēja iztikt nevaram, un gadu desmitu un simtu laika gaitā mūsu senči vēju centās izmantot, lai tas veiktu dažādus darbus. Piemēram, buru kuģus, kuri kādreiz šķērsoja jūras un okeānus, uz priekšu virzīja vējš. Arī zemnieki centās vēja enerģiju izmantot un uzcēla dzirnavas, kuras darbināja vējš. Mūsu dienās, kad plaši attīstījusies zinātne un tehnika, kad tautas saimniecībā izmantojam atoma enerģiju, savu nozīmi nav zaudējusi arī vēja enerģija. To izmantojam gan elektrības ražošanai, gan citos nolūkos. Mūsu rajonā vēja enerģiju izmanto samērā maz. Taču, pabraukājot pa ciemiem, redzam, ka agrāk vējš bija galvenais enerģijas avots dzirnavu darbināšanai. No daudzajām vējdzirnavām pašlaik darbojas tikai 2 kolhozos «Staļina ceļš» un «Brīvā Venta». Nesen mēs pabijām kolhoza «Staļina ceļš» vējdzirnavās jeb, kā vietējie iedzīvotāji saka: Pasiekstes vējenēs. Šo nosaukumu dzirnavas ieguvušas vēl no muižniecības laikiem, kad Pasiekstes muižas teritorijā tās 1895. gadā uzcēla. Dzirnavu korpuss celts no dedzinātiem ķieģeļiem un ilgajā gadu desmitu gaitā nav nemaz bojājies. No tiem laikiem saglabājušies arī milzīgie koka zobrati, tikai sazobes ir atjaunotas. Dzirnavās, kuru augstums ir 15 metri, pašlaik strādā melderis Alfons Šēniņš. Viņš Latvijas laikā šīs vējdzirnavas iegādājās personīgā īpašumā, bet, nodibinoties kolhozam, apvienoja tās kopīpašumā (bloga autores piezīme – nebija jau citu variantu – vai nu brīvprātīgā piespiedu kārtā atdod savu īpašumu jeb tev to atņems tāpat un pašu aizsūtīs uz Sibīriju). Tagad regulāri vējainā laikā griežas dzirnavu spārni, kuru garums ir 12 metri, un pārstrādā graudus sabiedriskās saimniecības lopiem. Labā vējā varam pārstrādāt 2 tonnas, saka melderis Alfons Šēniņš. Tikai, kad iestājas bezvējš, malšanā nodarbinām traktoru. Uz jautājumu, vai vējdzirnavas mūsu dienās atmaksājas, melderis pastāstīja: Kāpēc lai tās neizmantotu, ja to uzturēšanai nav vajadzīgs izdot lielus līdzekļus. Piemēram, dzirnavu akmeņi kalpo piecus gadus. Arī pašlaik Rīgā mums lej jaunus. Šogad esam paredzējuši atjaunot arī 2 spārnus.”

1980.gadā izdotās grāmatas “Okupētās Latvijas dienas grāmata” 2.daļā autors raksta: “1966. g. avīzē bija raksts par Pasiekstes dzirnavām pie Ventspils (Vārves pag.), ka tās esot bijušas vienas no pēdējām Latvijas republikā, jo tās apstājušās . . . tikai iepriekšējā gadā. Tālāk šai rakstā teikts: Vai nav laiks domāt, kā saglabāt vismaz dažas no vecajām vējdzirnavām kā celtniecības pieminekļus un mūsu lauku ainavas savdabīgu rotājumu? Jā, teikts jau labi, bet nu ir 1976. g., un, cik redzams, izdomāts nav nekas, tikai vecās vējdzirnavas sabrūk aizvien vairāk un vairāk. Gadās jau vēl tādas vējdzirnavas, kas maļ - un tas nu ir sevišķs retums - maļ, bet nevis ar vēja grieztiem spārniem, bet kāda cita dzinējspēka - motora vai traktora darbinātas. Un ienāk prātā, ka bērnībā no sava tēva mājām varēju redzēt griežamies trīs vējdzirnavas.”

Mūsdienās dzirnavas ir restaurētas. Iekārtots viesu nams un restorāns. 2020.gadā dzirnavas tiek arī pie jauniem spārniem. Šai vietai grūti pabraukt garām nepiestājot un nenobaudot kaut vai netipiski skaisto ainavu, jo Latvijā vējdzirnavas pierasts redzēt sabrukušas un pamestas. Bet vēl labāk šeit piestāt un nobaudīt izcili labo virtuvi par ļoti labām cenām.

Adrese: Ventspils novads, Vārves pagasts (koordinātes - 57.341063, 21.569443 )