(Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)
(Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)
(Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)
Otaņķu pagasta līdzenumā atrodas
vienas no lielākajām sešspārnu holandiešu tipa vējdzirnavām ar tiltu un jau no
prāva attāluma labi saskatāms vairāk nekā simts gadu aizvadījušo Prenclava
dzirnavu piecus ar pusi stāvu augstais siluets. Ceļa galā, kas ved uz
dzirnavām, uzstādīts uzraksts. Tur sev paliekošu mājvietu radis arī lielais
granīta dzirnakmens, kas kādreiz kalpojis graudu
malšanai. Tā kā spārni zuduši, tad dzirnavas darbina elektromotors. 2002. gadā
tās saņēma Eiropas industriālā mantojuma karogu.
Savs nostāsts ir arī par to, kā dzirnavas palikušas bez spārniem. Malēji
aizgājuši pusdienās un piemirsuši spārnu mehānismu "nolikt uz
bremzēm". Vējam pierimstot, spārni apstājušies, bet tad pēkšņi sākuši
griezties pretējā virzienā, turklāt aizvien ātrāk un ātrāk, līdz kļuvuši
nevadāmi. No straujās griešanās viens spārns nolūzis un pārlūzusi spārnu metāla
ass, kas vairs nav atjaunota. Ar laiku nopuvuši arī pārējie spārni. Katra
spārna garums no ass bijis 10 metri.
Dzirnavas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Vienīgās dzirnavas,
kurām reiz bija seši spārni. Šobrīd joprojām darbojas kā dzirnavas, kurās
saglabāti mehānismi agrākajā izskatā. Īpašnieki piedāvā vērot graudu malšanas
procesu un, piesakot iepriekš, iegādāties pašceptu maizi. No
dzirnavām paveras skaists skats uz Liepājas ezeru.
Tās uzceltas 1885. gadā, un celtniecību toreiz vadījis Johans Ernests
Rūdolfs Prenclavs, pēc izcelsmes vācietis. Šim vīram bijusi milzīga
ģimene, daudz bērnu, tomēr neraugoties uz to, pirmās viņš savai saimniecībai
gādājis vējdzirnavas un tikai pēc tam, kad tās jau, nesot ienākumus, sparīgi
darbojušās, turpat netālu uzcēlis arī lielu dzīvojamo māju ar vairāk nekā
pusotra desmita istabām, lai katram bērnam būtu sava atsevišķa telpa. Dzirnavas
celtas par līdzekļiem, kas saņemti no Vāczemes, taču būvdarbos strādājuši tikai
vietējie ļaudis. Tiem, kas bija pielikuši savu roku ēkas tapšanā, vēlāk graudi
samalti ārpus rindas un bez maksas, jo saimnieks visā apkārtnē bijis pazīstams
kā īsts goda vīrs. Dzirnavas strādājušas ar pilnu slodzi, jo Lejaskurzemē tajos
laikos nav trūcis graudu audzētāju, kas labību sējuši lielās platībās.
Pēc Johana Ernesta Rūdolfa Prenclava dzirnavas turpinājis apsaimniekot viņa
dēls Alfrēds, kurš savukārt būvi uzticējis savam dēlam Herbertam. Tā tas
turpinājies no paaudzes paaudzē, un arī kolhozu gados tās neesot pārstājušas
sparīgi darboties. Kad laika zoba iespaidā satrunējuši un kalpot atteikušies
vējdzirnavu spārni, kopsaimniecības valde parūpējusies, lai malšanu varētu
turpināt, pielietojot elektromotoru.
Jāteic, ka elektriskais motors ir ierindā joprojām, un dzirnavu saimnieki
to liek lietā, izlaižot caur gaņģiem izaudzēto rudzu graudus gan sev, gan
tuvākajiem kaimiņiem. Tādos brīžos, kad dzirnavas strādā, tās piepildot
patīkama maizes smarža, kas neizgaist vēl ilgi pēc tam. Arī malums iznākot ļoti
piemērots rupjmaizes cepšanai klona krāsnīs.
Tagad rupjmaizes cepēju palicis ievērojami mazāk, taču Prenclava
dzirnavu apsaimniekotāja vedekla Ilga Prenclava savā zemnieku saimniecībā
"Otaņķi" to nepiekāpīgi turpinot darīt, un viņas smaržīgajam cepumam
netrūkstot pieprasījuma
Dzirnavu īpašnieki kopš Atmodas gadiem ir Prenclavu dzimtas turpinātāji
Pārsla un Arnis Kupši. Viņi šeit saimniekojot jau kā ceturtās paaudzes
pārstāvji.
Adrese: Dienvidkurzemes novads, Otaņķu pagasts (koordinātes - 56.389304, 21.095716 )