13.01.22

Rudes vējdzirnavas (Prenclava vējdzirnavas, Otaņķu vējdzirnavas)

 

                                                       (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)

Otaņķu pagasta līdzenumā atrodas vienas no lielākajām sešspārnu holandiešu tipa vējdzirnavām ar tiltu un jau no prāva attāluma labi saskatāms vairāk nekā simts gadu aizvadījušo Prenclava dzirnavu piecus ar pusi stāvu augstais siluets. Ceļa galā, kas ved uz dzirnavām, uzstādīts uzraksts. Tur sev paliekošu mājvietu radis arī lielais granīta dzirnakmens, kas kādreiz kalpojis graudu malšanai. Tā kā spārni zuduši, tad dzirnavas darbina elektromotors. 2002. gadā tās saņēma Eiropas industriālā mantojuma karogu.

Savs nostāsts ir arī par to, kā dzirnavas palikušas bez spārniem. Malēji aizgājuši pusdienās un piemirsuši spārnu mehānismu "nolikt uz bremzēm". Vējam pierimstot, spārni apstājušies, bet tad pēkšņi sākuši griezties pretējā virzienā, turklāt aizvien ātrāk un ātrāk, līdz kļuvuši nevadāmi. No straujās griešanās viens spārns nolūzis un pārlūzusi spārnu metāla ass, kas vairs nav atjaunota. Ar laiku nopuvuši arī pārējie spārni. Katra spārna garums no ass bijis 10 metri.

Dzirnavas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Vienīgās dzirnavas, kurām reiz bija seši spārni. Šobrīd joprojām darbojas kā dzirnavas, kurās saglabāti mehānismi agrākajā izskatā. Īpašnieki piedāvā vērot graudu malšanas procesu un, piesakot iepriekš, iegādāties pašceptu maizi.  No dzirnavām paveras skaists skats uz Liepājas ezeru.

Tās uzceltas 1885. gadā, un celtniecību toreiz vadījis Johans Ernests Rūdolfs Prenclavs,  pēc izcelsmes vācietis. Šim vīram bijusi milzīga ģimene, daudz bērnu, tomēr neraugoties uz to, pirmās viņš savai saimniecībai gādājis vējdzirnavas un tikai pēc tam, kad tās jau, nesot ienākumus, sparīgi darbojušās, turpat netālu uzcēlis arī lielu dzīvojamo māju ar vairāk nekā pusotra desmita istabām, lai katram bērnam būtu sava atsevišķa telpa. Dzirnavas celtas par līdzekļiem, kas saņemti no Vāczemes, taču būvdarbos strādājuši tikai vietējie ļaudis. Tiem, kas bija pielikuši savu roku ēkas tapšanā, vēlāk graudi samalti ārpus rindas un bez maksas, jo saimnieks visā apkārtnē bijis pazīstams kā īsts goda vīrs. Dzirnavas strādājušas ar pilnu slodzi, jo Lejaskurzemē tajos laikos nav trūcis graudu audzētāju, kas labību sējuši lielās platībās.

Pēc Johana Ernesta Rūdolfa Prenclava dzirnavas turpinājis apsaimniekot viņa dēls Alfrēds, kurš savukārt būvi uzticējis savam dēlam Herbertam. Tā tas turpinājies no paaudzes paaudzē, un arī kolhozu gados tās neesot pārstājušas sparīgi darboties. Kad laika zoba iespaidā satrunējuši un kalpot atteikušies vējdzirnavu spārni, kopsaimniecības valde parūpējusies, lai malšanu varētu turpināt, pielietojot elektromotoru.

Jāteic, ka elektriskais motors ir ierindā joprojām, un dzirnavu saimnieki to liek lietā, izlaižot caur gaņģiem izaudzēto rudzu graudus gan sev, gan tuvākajiem kaimiņiem. Tādos brīžos, kad dzirnavas strādā, tās piepildot patīkama maizes smarža, kas neizgaist vēl ilgi pēc tam. Arī malums iznākot ļoti piemērots rupjmaizes cepšanai klona krāsnīs.  Tagad rupjmaizes cepēju palicis ievērojami mazāk, taču Prenclava dzirnavu apsaimniekotāja vedekla Ilga Prenclava savā zemnieku saimniecībā "Otaņķi" to nepiekāpīgi turpinot darīt, un viņas smaržīgajam cepumam netrūkstot pieprasījuma

Dzirnavu īpašnieki kopš Atmodas gadiem ir Prenclavu dzimtas turpinātāji Pārsla un Arnis Kupši. Viņi šeit saimniekojot jau kā ceturtās paaudzes pārstāvji. 

Adrese: Dienvidkurzemes novads, Otaņķu pagasts (koordinātes - 56.389304, 21.095716 )