15.06.15

Jaunmoku muiža (Neu-Mocken)


                                          (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                                                          (Fotografēts 2019.gadā, V.S, foto)

Jaunmoku pils būvēta ap 1901. gadu pēc Rīgas birģermeistara Džordža Armitsteda pasūtījuma un kalpojusi kā medību un vasaras rezidence. Pils un arī zirgu staļļa projektu 1898. gadā izstrādājis Vilhelms Bokslafs, izveidojot Jaunmoku pili par vienu no Latvijā pazīstamākajām ķieģeļu celtnēm. Pilī interjers medību pils gaumē veidots 20.gadsimta nogalē, taču no oriģinālām interjera lietām īpaša vērtība piegriežama pils "Zelm&Boehm" podiņu krāsnīm, no kurām viena gatavota 19.-20.gadsimtu mijā Rīgas 700.gadu jubilejai par godu un uz kuras apskatāmi gleznojumi ar šī laika Rīgas un apkārtnes skatiem.

Rīgas pilsētas mērs Džordžs Armitsteds (1847-1912) Jaunmoku muižā saimnieko līdz 1904. gadam. No 1904. - 1910. gadam Jaunmokas ir Brinkenu dzimtas īpašums. Līdz 1918. gadam šeit saimnieko fon Ungern-Šternbergu dzimta, bet 1918. gadā muižu savā īpašumā iegūst vācu izcelsmes lauksaimnieka Vilhelma Freimaņa ģimene. 1920. gadā pēc Agrārās reformas Jaunmoku muižu (1394 ha) sadala. Pils nonāk valsts īpašumā, bet saimniecības ēkas un zemi izrentē apkārtējiem saimniekiem.

Pilī neogotiskā stila formas harmoniski sadzīvo ar jūgendstila elementiem.
Pilij ir arī sava leģenda, kas balstīta uz patiesiem notikumiem, par kuriem pastāstījuši kādreizējo īpašnieku Ungern-Šternbergu dzimtas pēcteči, kuri bija apmeklējuši pili pēc neatkarības atjaunošanas.
Pirmā pasaules kara laikā pilī uzturējās vācu armija. Par bērnu aukli Jaunmokās tad strādājusi jauna meitene Dorīte. Dorīte iemīlējusi kādu virsnieku, bet viņš drīzumā devies tālāk frontes gaitās... Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi viena mātes cerībās. Dorīte, nespējot pārdzīvot šķiršanos un negribot piedzīvot kaunu, meklējusi mierinājumu pils lielajā dīķī. Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu. Dorītes gars nebija radis mieru!

Reiz Jaunmoku pili kā ekskursanti bija apmeklējuši divi vācu zinātnieki, kuri nodarbojās ar dažādu enerģiju pētniecību. Izmantojot elektroniskus mērinstrumentus, viņi izstaigāja pili un noteica, ka visstiprākā enerģija nāk no bēniņstāva. Viņi esot pat sarunājušies ar Dorīti jeb Balto dāmu un noskaidrojuši, ka viņa ir labsirdīgs spoks. Arī pils darbiniekiem nereti ir bijušas tikšanās ar Balto dāmu – tukšā pilī esot bijis dzirdams soļu troksnis un durvju vēršanās.

Otrā Pasaules kara laikā pili izmantoja gan krievu, gan vācu armija. Kara sākumā pilī bija ierīkota krievu seržantu skola, tad vācu raidstacija, bet kara beigu posmā – vācu kara hospitālis. Pēckara gados pilī sākās kantoru, kino, veikalu un dzīvokļu laiks. Neviens apsaimniekotājs neveica remontdarbus, un 1974. gadā jau daļēji sabrukusī pils nonāca Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pārziņā. Sākās pils atjaunošana, kas ilga vairāk nekā 20 gadu.
Teritorijā ir arī zirgu stallis, kur tagad izbūvēta trīszvaigžņu viesnīca ar 20 divvietīgiem numuriem.
Pils parkā ierīkota piemiņas vieta latviešu leģionāriem un vācu karavīriem (tēlnieks P. Jaunzems).


Novadpētnieks Žanis Skudra 1968.gadā apmeklējis muižu un par to raksta savā grāmatā “Okupētās Latvijas dienas grāmata”: “Jaunmokās saglabājušās daudzas no vecajām muižas ēkām. Jaunmoku pili 1901. gadā cēlis Rīgas pilsētas galva Armisteds par medību pili Rīgas 700 gadu jubilejai. Pils priekšā garš dīķis, ap to neliels parks, liepu alejas. Pilī tagad skola, bet tās apkārtne stipri piemēslota.
leiedams pilī, tūliņ ieraugu slaveno podiņu krāsni, kas sastāv no 50 podiņiem, uz kuriem uzgleznoti 50 Rīgas un Rīgas jūrmalas skati. Bet — krāsns ir stipri bojāta. Varbūt tā arī cietusi kara laikā, bet skaidri redzams, ka tā postīta arī pēdējā laikā. Blakus krāsnij lielās kaudzēs sakrautas pudeļu kastes un aiz tām tūliņ — veikala durvis! Te nu katrs veikala apmeklētājs un ik viens var rīkoties ar krāsni, kā tik tam ienāk prātā. Droši vien, uz podiņu stūriem pat alus pudelēm korķus attaisa, to rāda robi, dauzījumi, švīkas.”
 
Adrese: Tukuma novads, Tumes pagasts  

Kalnamuiža (Berghof-Brotzen, Stahlbrücken, Kalnmuiža, Kalnsētu muiža)

                                            (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1743.gadā muiža kļuva par mācītāja Johana Heinriha Denfera īpašumu. Bet 1860.gadā te sāka saimniekot Rekes dzimta. Vispirms  Georgs fon der Reke (Georg von der Recke 1825.-1900.). Viņa dēls Frīdrihs muižā saimniekoja līdz agrārajai reformai un viņa laikā celta muižas kungu māja. Pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas Rekes šo īpašumu zaudēja un pēc agrārreformas muižas pilī atradās Saldus ģimnāzija, šobrīd - Saldus lauksaimniecības tehnikums. Muižas ansamblis sadalīts divās daļās - reprezentācijas un saimniecības. Reprezentācijas zonā ir pils un tās apkalpošanai nepieciešamās ēkas - kalpu māja, klēts, izbraucamo zirgu stallis, dārznieka mājiņa pie dārza un siltumnīcas. Tālāk, pie brūža, atradās saimnieciskais sektors. Pils celta 1874.gadā neoklasicisma stilā un tajā ir fragmentāri saglabājusies interjeru apdare.  Pie Kalnamuižas pils atrodas 19.gadsimtā stādīts ainavu parks, kuram cauri tek Cieceres upe, veidojot romantisku saliņu un dīķi. Dīķī savulaik noslīcinājusies kalpone Trīne bailēs no lielmātes un lielkunga. Turpat nepiepildītas mīlestības dēļ pašnāvībā devušies barona meita Joanna un kalēja dēls Kārlis. Dīķis atrodas ap 300 m augšpus tiltiņa, bet 100 m lejpus tiltiņa atrodas Joannas kaps un kapakmens ar uzrakstu “Mīlestība, tā dzīvo vēl pēc manis.” 

Adrese: Saldus, Kalnsētas iela 24