Jaunmoku pils būvēta ap 1901. gadu pēc
Rīgas birģermeistara Džordža Armitsteda pasūtījuma un kalpojusi kā medību un
vasaras rezidence. Pils un arī zirgu staļļa projektu 1898. gadā izstrādājis
Vilhelms Bokslafs, izveidojot Jaunmoku pili par vienu no Latvijā pazīstamākajām
ķieģeļu celtnēm. Pilī interjers medību pils gaumē veidots 20.gadsimta nogalē,
taču no oriģinālām interjera lietām īpaša vērtība piegriežama pils
"Zelm&Boehm" podiņu krāsnīm, no kurām viena gatavota
19.-20.gadsimtu mijā Rīgas 700.gadu jubilejai par godu un uz kuras apskatāmi
gleznojumi ar šī laika Rīgas un apkārtnes skatiem.
Rīgas pilsētas mērs Džordžs Armitsteds
(1847-1912) Jaunmoku muižā saimnieko līdz 1904. gadam. No 1904. - 1910. gadam
Jaunmokas ir Brinkenu dzimtas īpašums. Līdz 1918. gadam šeit saimnieko fon
Ungern-Šternbergu dzimta, bet 1918. gadā muižu savā īpašumā iegūst vācu
izcelsmes lauksaimnieka Vilhelma Freimaņa ģimene. 1920. gadā pēc Agrārās
reformas Jaunmoku muižu (1394 ha) sadala. Pils nonāk valsts īpašumā, bet
saimniecības ēkas un zemi izrentē apkārtējiem saimniekiem.
Pilī neogotiskā stila formas harmoniski
sadzīvo ar jūgendstila elementiem.
Pilij ir arī sava leģenda, kas balstīta uz patiesiem notikumiem, par kuriem pastāstījuši kādreizējo īpašnieku Ungern-Šternbergu dzimtas pēcteči, kuri bija apmeklējuši pili pēc neatkarības atjaunošanas.
Pirmā pasaules kara laikā pilī uzturējās vācu armija. Par bērnu aukli Jaunmokās tad strādājusi jauna meitene Dorīte. Dorīte iemīlējusi kādu virsnieku, bet viņš drīzumā devies tālāk frontes gaitās... Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi viena mātes cerībās. Dorīte, nespējot pārdzīvot šķiršanos un negribot piedzīvot kaunu, meklējusi mierinājumu pils lielajā dīķī. Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu. Dorītes gars nebija radis mieru!
Reiz Jaunmoku pili kā ekskursanti bija apmeklējuši divi vācu zinātnieki, kuri nodarbojās ar dažādu enerģiju pētniecību. Izmantojot elektroniskus mērinstrumentus, viņi izstaigāja pili un noteica, ka visstiprākā enerģija nāk no bēniņstāva. Viņi esot pat sarunājušies ar Dorīti jeb Balto dāmu un noskaidrojuši, ka viņa ir labsirdīgs spoks. Arī pils darbiniekiem nereti ir bijušas tikšanās ar Balto dāmu – tukšā pilī esot bijis dzirdams soļu troksnis un durvju vēršanās.
Pilij ir arī sava leģenda, kas balstīta uz patiesiem notikumiem, par kuriem pastāstījuši kādreizējo īpašnieku Ungern-Šternbergu dzimtas pēcteči, kuri bija apmeklējuši pili pēc neatkarības atjaunošanas.
Pirmā pasaules kara laikā pilī uzturējās vācu armija. Par bērnu aukli Jaunmokās tad strādājusi jauna meitene Dorīte. Dorīte iemīlējusi kādu virsnieku, bet viņš drīzumā devies tālāk frontes gaitās... Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi viena mātes cerībās. Dorīte, nespējot pārdzīvot šķiršanos un negribot piedzīvot kaunu, meklējusi mierinājumu pils lielajā dīķī. Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu. Dorītes gars nebija radis mieru!
Reiz Jaunmoku pili kā ekskursanti bija apmeklējuši divi vācu zinātnieki, kuri nodarbojās ar dažādu enerģiju pētniecību. Izmantojot elektroniskus mērinstrumentus, viņi izstaigāja pili un noteica, ka visstiprākā enerģija nāk no bēniņstāva. Viņi esot pat sarunājušies ar Dorīti jeb Balto dāmu un noskaidrojuši, ka viņa ir labsirdīgs spoks. Arī pils darbiniekiem nereti ir bijušas tikšanās ar Balto dāmu – tukšā pilī esot bijis dzirdams soļu troksnis un durvju vēršanās.
Otrā Pasaules kara laikā pili izmantoja gan
krievu, gan vācu armija. Kara sākumā pilī bija ierīkota krievu seržantu skola,
tad vācu raidstacija, bet kara beigu posmā – vācu kara hospitālis. Pēckara
gados pilī sākās kantoru, kino, veikalu un dzīvokļu laiks. Neviens
apsaimniekotājs neveica remontdarbus, un 1974. gadā jau daļēji sabrukusī pils
nonāca Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pārziņā. Sākās pils
atjaunošana, kas ilga vairāk nekā 20 gadu.
Teritorijā ir arī zirgu stallis, kur tagad
izbūvēta trīszvaigžņu viesnīca ar 20 divvietīgiem numuriem.
Pils parkā ierīkota piemiņas vieta latviešu
leģionāriem un vācu karavīriem (tēlnieks P. Jaunzems).
Novadpētnieks Žanis Skudra
1968.gadā apmeklējis muižu un par to raksta savā grāmatā “Okupētās Latvijas dienas
grāmata”: “Jaunmokās saglabājušās daudzas no vecajām muižas
ēkām. Jaunmoku pili 1901. gadā cēlis Rīgas pilsētas galva Armisteds par medību
pili Rīgas 700 gadu jubilejai. Pils priekšā garš dīķis, ap to
neliels parks, liepu alejas. Pilī tagad skola, bet tās
apkārtne stipri piemēslota.
leiedams pilī, tūliņ ieraugu slaveno podiņu krāsni, kas sastāv no 50 podiņiem, uz kuriem uzgleznoti 50 Rīgas un Rīgas jūrmalas skati. Bet — krāsns ir stipri bojāta. Varbūt tā arī cietusi kara laikā, bet skaidri redzams, ka tā postīta arī pēdējā laikā. Blakus krāsnij lielās kaudzēs sakrautas pudeļu kastes un aiz tām tūliņ — veikala durvis! Te nu katrs veikala apmeklētājs un ik viens var rīkoties ar krāsni, kā tik tam ienāk prātā. Droši vien, uz podiņu stūriem pat alus pudelēm korķus attaisa, to rāda robi, dauzījumi, švīkas.”
leiedams pilī, tūliņ ieraugu slaveno podiņu krāsni, kas sastāv no 50 podiņiem, uz kuriem uzgleznoti 50 Rīgas un Rīgas jūrmalas skati. Bet — krāsns ir stipri bojāta. Varbūt tā arī cietusi kara laikā, bet skaidri redzams, ka tā postīta arī pēdējā laikā. Blakus krāsnij lielās kaudzēs sakrautas pudeļu kastes un aiz tām tūliņ — veikala durvis! Te nu katrs veikala apmeklētājs un ik viens var rīkoties ar krāsni, kā tik tam ienāk prātā. Droši vien, uz podiņu stūriem pat alus pudelēm korķus attaisa, to rāda robi, dauzījumi, švīkas.”
Adrese: Tukuma novads, Tumes pagasts
