Liepājas Dienvidu forts, 8.baterija

 

                                                         (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

 

Ostas aizsardzībai no dienvidiem, divus kilometrus no pilsētas dienvidu robežas, plānoja izbūvēt fortu. Forts bija novietots starp Liepājas ezeru un jūru uz rietumiem no Pērkones upes iztekas, pastiprinot dzelzsbetona nocietinājumus ar grāvi. Lai gan fortifikācijas būves gandrīz pilnībā pabeidza, bruņojums nebija izvietots. Izbūvētos pagrabus izmantoja kā noliktavas gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrā pasaules kara laikā. 1920. – 30. gados nocietinājuma teritorijā izvietojās dažādas ražotnes. Dienvidu forts nekad karadarbībā nav piedalījies, jo visos karos iebrucēji apgāja Liepājas ezeru pa austrumu krastu un mēģināja iebrukt Liepāj” starp Tosmares un Liepājas ezeriem.

1930.gada decembrī privātā dzīvoklī Dzintara ielā notika A/S " Liepājas pulvera fabrika" dibināšanas sapulce. Iepriekš bija saņemtas ministru prezidenta K.Ulmaņa un Latvijas Armijas štāba atļaujas. Fabrikas dibināšanā ļoti ieinteresēta bija arī Liepājas pašvaldība un personīgi Leonhards Lapa. Tieši ar viņa protekciju ticis pieņemts lēmums fabrikas vajadzībām bez maksas nodot lietošanā bijušo fortu teritoriju Klaipēdas šosejā pie Pērkones kanāla. Pulvera fabrikas akcionāri bija četri – pulkvedis, Liepājas artilērijas laboratorijas priekšnieks Pēteris Miķelsons (1878.–1958.), pulkvežleitnants Andrejs Gūtmanis (1894.–1954.), viņa brālis, karakuģa "Virsaitis" komandkapteinis Jānis Gūtmanis (1896.–1941.) un armijas Artilērijas laboratorijas pirotehniķis Jūlijs Putna (1892.–1954). Katram akcionāram piederēja 25% akciju. Izņemot Jāni Gūtmani, pārējiem kungiem bija diplomētu Pirmā pasaules kara pirotehniķu pieredze vēl cariskās Krievijas artilērijas laboratorijās un artilērijas parkos.

Pieprasījums pēc Liepājas dūmu pulvera bija liels. To lietoja jaunsaimnieki savu tīrumu atbrīvošanā no celmiem un akmeņu spridzināšanā. Pulveri pirka mednieki, kam bija par dārgu iegādāties vācu jau gatavo munīciju. 1932.gadā fabrika sāka ražot salūta un gaismas raķetes un mājas apstākļos pagatavojamus uguņošanas komplektus. 1936.gadā fabrika saņēma Latvijas Armijas pasūtījumu brizanto amonīta sprāgstvielu eksperimentālas partijas izstrādei, kā arī bigforda auklu un spridzināmo kapseļu piegādei. 1938.gadā, sākoties Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecībai, bija nepieciešamas 6 tonnas sprāgstvielu. Zviedru inženieri, kas projektēja un vadīja celtniecību, ieteica tās pirkt viņu valstī. Taču Latvijas valdība šo produktu iegādājās no liepājniekiem par Ls 17 kilogramā, kas bija par 60% lētāks.

Augot fabrikas peļņai, tika iegādāts nekustamais īpašums Liepājā un Rīgā, celtas mājas, nopirkta Liepājas Tenisa kluba zeme un auto. Andrejs Gūtmanis uzbūvēja skaistu ģimenes māju Dzintaru ielā 15, kas arī šodien vērtējama kā arhitektūras pērle ar Austras koka fasādes dekora motīviem.

Domstarpību dēļ 1935.gadā fabrikas vadītāja vietu atstāja J. Putna, kas Lielā ielā 5 atvēra savu medību piederumu un ieroču veikalu. Turpmāk fabrikas direktors bija Jānis Gūtmanis, kas 1939.gadā vairākus mēnešus mācījās pirotehniķu kursos Francijā. Arī fabriku, kurā strādāja 19 cilvēki, piemeklēja dažādas ķibeles un pat nelaimes. Par ražotni pastiprināti interesējas komunistiskās PSRS spiegi, Vācijas un Polijas izlūkdienesti. 1937.gada 20. februāra agrā rītā liepājniekus pamodināja divi apdullinoši sprādzieni. Dzīvokļos no sienām krita gleznas, apstājās pulksteņi... Eksplozijas spēks salauza kanāla ledu. Sprādziens izdzēsa fabrikas mehāniķa Jāņa Sukuta dzīvību un fabrikai nodarīja ap Ls 10 000 zaudējumu. Līdzīgā negadījumā gāja bojā strādnieks Žanis Dārznieks. Laikrakstā "Kurzemes Vārds", rakstot par šīm nelaimēm, citēja A/S valdes viedokli, ka "ļaunprātība nav konstatēta" – acīmredzami norādot, ka tā ir bijusi iespējama.

A/S "Liepājas pulvera fabriku" pēc okupācijas nacionalizēja jau 1940.gada augustā. Mašīnas un iekārtas izveda uz Kara Ostu, un, tā kā tām vairs neatrada pielietojumu, tās iznīcināja. Arī fabrikas akcionārus piemeklēja līdzīgs liktenis.

Jāni Gūtmani, kas 1939.gada janvārī bija iecelts par Latvijas Kara flotes zemūdeņu bāzes komandieri Liepājā, NKVD arestēja 1941.gada sākumā un viņš pazuda čekas moku kambaros. Pēteris Valdemārs Miķelsons ar ģimeni 1944.gadā devās bēgļu gaitās un mira Adelaidā, Austrālijā. Andrejs Gūtmanis mūža novakari pavadīja trimdā Ņujorkā, ASV. Jūlijs Putna palika Liepājā, strādāja par sakņu bāzes inspektoru un "Metalurgā". Miris 1954.gada 6.jūlijā.

 

Adrese: Liepāja (koordinātes - 56.478537, 21.006658)

 

Liepājas krasta artilērijas 2.baterija

 

                                                       (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

 

 Liepājas Karostas daudzo objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta un apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

 

Adrese:  Liepāja, Tobago iela (koordinātes - 56.579316, 21.014601 )

Liepāja, Emigrantu māja

 

                                                                      (Ēka senāk)

                                                                                        (1925.gada foto)
 

                                                                            (2014.gada foto no Google)

                                                              (2018.gada foto no Google)

                                                                             (2024.gada foto no Google)

                           (Emigrantu mājas vieta 2025.gadā - pilsētas noteicēji tā acīmredzot uzskata, ka ir labāk, V.S. foto)
 

 

20.gadsimta sākumā Liepāja kļūst par lielāko emigrācijas centru uz aizokeāna zemēm. Tiešo satiksmi ar Ņujorku no 1906.gada jūnija uztur četri kuģi, tad – deviņi, visbeidzot – vienpadsmit. Ja līdz 1906.gadam caur Liepāju gadā izbrauca 15–20 tūkstoši cilvēku, bet 1907.gadā jau 56,5 tūkstoši.
Kopumā Liepājā no 1906. līdz 1914. gadam ieradās ap pusmiljons emigrantu.
Visas šīs personas, kārtojot pasu formalitātes, gaidot nākamo reisu, īsāku vai garāku laiku uzturas Liepājā. 1907.gada 12.martā pilsētas dome izdod saistošos noteikumus, paredzot minimālo gaisa normu uz cilvēku – 1,5 kubikasis. Telpas ir jāmazgā ne retāk kā reizi nedēļā, sienas jākrāso vismaz divas reizes gadā, guļamvietās jālieto tikai svaigi salmi, ūdens jāņem tikai no artēziskām akām utt.
Kopš 1909.gada rudens emigrantus vairs nav atļauts izvietot atsevišķos dzīvokļos. Šim nolūkam var kalpot vienīgi vesela māja, ko 1911.gadā uzceļ Emigrantu ielā 3/5.

Padomju okupācijas gados ēka kalpo karaflotes administratīvā un apmācības centra vajadzībām. Likumsakarīgi, Emigrantu iela kļūst par Sarkanflotes ielu.

Deviņdesmito gadu beigās ēkas rietumu korpusā notiek postošs ugunsgrēks, kura dēļ šis korpuss, kā neatkarīga ēkas daļa bija jānojauc. Arī palikušais korpuss ar adresi Flotes 3 netika izmantots.

Pašvaldība ēku bija iznomājusi Liepājas SEZ SIA "Ducons", pēc tam SIA "Revosa", taču nomnieks no tās atteicies. Kopš 2009.gada ēku vairākkārt mēģināts pārdot izsolē, taču nesekmīgi. 2015.gadā pašvaldība sākusi darboties, lai īstenotu februārī pieņemto lēmumu par Emigrantu mājas nojaukšanu Flotes ielā 3 – izsludināts iepirkums, lai noskaidrotu, kurš nojauks vēsturisko ēku.

Savulaik bijušais pieminekļu aizsardzības inspektors, vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš atzinis: "Emigrantu mājas veidols ir jāsaglabā gan tās arhitektūras, gan vēsturiskās nozīmes dēļ, un tai ir jābūt obligātai prasībai." Pēc Silakaktiņa teiktā, 1911.gadā celtais, tolaik Krievijas Austrumāzijas kuģniecībai piederošais nams ir teju pēdējais piemineklis tā laika Liepājas ostas uzplaukumam un pilsētas saimnieciskajai varenībai.

Vienu brīdi pilsētas galva Imants Vismins pat esot apsvēris iespēju pārcelt uz lielo, skaisto Emigrantu māju pilsētas valdes mitekli, bet šī ideja nav radusi atsaucību. Ēka vēl ir redzama 2014.gada Google bildēs, bet 2018.gada bildēs tās vairs nav.

 

Adrese: Liepāja, Flotes iela 3/5