Liepājas Dienvidu forts, 8.baterija

 

                                                         (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

 

Ostas aizsardzībai no dienvidiem, divus kilometrus no pilsētas dienvidu robežas, plānoja izbūvēt fortu. Forts bija novietots starp Liepājas ezeru un jūru uz rietumiem no Pērkones upes iztekas, pastiprinot dzelzsbetona nocietinājumus ar grāvi. Lai gan fortifikācijas būves gandrīz pilnībā pabeidza, bruņojums nebija izvietots. Izbūvētos pagrabus izmantoja kā noliktavas gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrā pasaules kara laikā. 1920. – 30. gados nocietinājuma teritorijā izvietojās dažādas ražotnes. Dienvidu forts nekad karadarbībā nav piedalījies, jo visos karos iebrucēji apgāja Liepājas ezeru pa austrumu krastu un mēģināja iebrukt Liepāj” starp Tosmares un Liepājas ezeriem.

1930.gada decembrī privātā dzīvoklī Dzintara ielā notika A/S " Liepājas pulvera fabrika" dibināšanas sapulce. Iepriekš bija saņemtas ministru prezidenta K.Ulmaņa un Latvijas Armijas štāba atļaujas. Fabrikas dibināšanā ļoti ieinteresēta bija arī Liepājas pašvaldība un personīgi Leonhards Lapa. Tieši ar viņa protekciju ticis pieņemts lēmums fabrikas vajadzībām bez maksas nodot lietošanā bijušo fortu teritoriju Klaipēdas šosejā pie Pērkones kanāla. Pulvera fabrikas akcionāri bija četri – pulkvedis, Liepājas artilērijas laboratorijas priekšnieks Pēteris Miķelsons (1878.–1958.), pulkvežleitnants Andrejs Gūtmanis (1894.–1954.), viņa brālis, karakuģa "Virsaitis" komandkapteinis Jānis Gūtmanis (1896.–1941.) un armijas Artilērijas laboratorijas pirotehniķis Jūlijs Putna (1892.–1954). Katram akcionāram piederēja 25% akciju. Izņemot Jāni Gūtmani, pārējiem kungiem bija diplomētu Pirmā pasaules kara pirotehniķu pieredze vēl cariskās Krievijas artilērijas laboratorijās un artilērijas parkos.

Pieprasījums pēc Liepājas dūmu pulvera bija liels. To lietoja jaunsaimnieki savu tīrumu atbrīvošanā no celmiem un akmeņu spridzināšanā. Pulveri pirka mednieki, kam bija par dārgu iegādāties vācu jau gatavo munīciju. 1932.gadā fabrika sāka ražot salūta un gaismas raķetes un mājas apstākļos pagatavojamus uguņošanas komplektus. 1936.gadā fabrika saņēma Latvijas Armijas pasūtījumu brizanto amonīta sprāgstvielu eksperimentālas partijas izstrādei, kā arī bigforda auklu un spridzināmo kapseļu piegādei. 1938.gadā, sākoties Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecībai, bija nepieciešamas 6 tonnas sprāgstvielu. Zviedru inženieri, kas projektēja un vadīja celtniecību, ieteica tās pirkt viņu valstī. Taču Latvijas valdība šo produktu iegādājās no liepājniekiem par Ls 17 kilogramā, kas bija par 60% lētāks.

Augot fabrikas peļņai, tika iegādāts nekustamais īpašums Liepājā un Rīgā, celtas mājas, nopirkta Liepājas Tenisa kluba zeme un auto. Andrejs Gūtmanis uzbūvēja skaistu ģimenes māju Dzintaru ielā 15, kas arī šodien vērtējama kā arhitektūras pērle ar Austras koka fasādes dekora motīviem.

Domstarpību dēļ 1935.gadā fabrikas vadītāja vietu atstāja J. Putna, kas Lielā ielā 5 atvēra savu medību piederumu un ieroču veikalu. Turpmāk fabrikas direktors bija Jānis Gūtmanis, kas 1939.gadā vairākus mēnešus mācījās pirotehniķu kursos Francijā. Arī fabriku, kurā strādāja 19 cilvēki, piemeklēja dažādas ķibeles un pat nelaimes. Par ražotni pastiprināti interesējas komunistiskās PSRS spiegi, Vācijas un Polijas izlūkdienesti. 1937.gada 20. februāra agrā rītā liepājniekus pamodināja divi apdullinoši sprādzieni. Dzīvokļos no sienām krita gleznas, apstājās pulksteņi... Eksplozijas spēks salauza kanāla ledu. Sprādziens izdzēsa fabrikas mehāniķa Jāņa Sukuta dzīvību un fabrikai nodarīja ap Ls 10 000 zaudējumu. Līdzīgā negadījumā gāja bojā strādnieks Žanis Dārznieks. Laikrakstā "Kurzemes Vārds", rakstot par šīm nelaimēm, citēja A/S valdes viedokli, ka "ļaunprātība nav konstatēta" – acīmredzami norādot, ka tā ir bijusi iespējama.

A/S "Liepājas pulvera fabriku" pēc okupācijas nacionalizēja jau 1940.gada augustā. Mašīnas un iekārtas izveda uz Kara Ostu, un, tā kā tām vairs neatrada pielietojumu, tās iznīcināja. Arī fabrikas akcionārus piemeklēja līdzīgs liktenis.

Jāni Gūtmani, kas 1939.gada janvārī bija iecelts par Latvijas Kara flotes zemūdeņu bāzes komandieri Liepājā, NKVD arestēja 1941.gada sākumā un viņš pazuda čekas moku kambaros. Pēteris Valdemārs Miķelsons ar ģimeni 1944.gadā devās bēgļu gaitās un mira Adelaidā, Austrālijā. Andrejs Gūtmanis mūža novakari pavadīja trimdā Ņujorkā, ASV. Jūlijs Putna palika Liepājā, strādāja par sakņu bāzes inspektoru un "Metalurgā". Miris 1954.gada 6.jūlijā.

 

Adrese: Liepāja (koordinātes - 56.478537, 21.006658)