Dobeles slimnīca

 

                                                              (Slimnīcas ēkas senāk)

 

                                              (Fotografēts 2024.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Dobeles un apkārtnes slimnīcas pirmsākumi meklējami 1919. gada sākumā. Vispirms ierīkots pārsiešanas punkts karavīriem. Atgriežoties Pirmā Pasaules kara laikā pilsētu pametušajiem bēgļiem, izveidota arī infekcijas slimību nodaļa. Sākotnēji slimnīcas nodaļām nebija vienas, kopīgas ēkas. Medicīnas aprūpes punkti atradās dažādos pilsētas namos. Dažus mēnešus pēc pirmo veselības aprūpes punktu organizēšanas ārsti E.Francmanis un A.Neimanis vērsās pie pilsētas pārvaldes ar piedāvājumu tai pārņemt pārsienamo punktu un infekcijas slimību nodaļu savā pārraudzībā un uz to pamata izveidot slimnīcu. Pilsētas pašvaldības finansiālais stāvoklis neatļāva pilnībā uzturēt slimnīcu, tāpēc tika piesaistīti Sīpeles, Šķibes, Dobeles, Auru un Naudītes pagastu pārstāvji, 1919. gada 30. jūnijā tiem kopīgi pieņemot lēmumu par atbalsta sniegšanu slimnīcai. Vēlāk apvienībai pievienojās Annenieku, Jaunpils, Bikstu un Zebrenes pagasti un Latvijas Sarkanā Krusta biedrības Dobeles nodaļa. 1925. gada martā pilsētas un pagastu apvienība iegādājās gruntsgabalu ar vienstāvu ēku Lielajā ielā 11, kas uz vairākiem gadu desmitiem kļuva par Dobeles un apkārtnes slimnīcas pastāvīgo atrašanās vietu. Pirms tam ēka bija Bordeliusu mantinieku īpašums. 1923. gadā slimnīca ar īpašniekiem
noslēdza īres līgumu uz 10 gadiem, bet jau 1925. gadā slimnīcas padome ēku atpirka. 1925. un 1926. gadā iegādātajā īpašumā uzsākti pārbūves darbi. Ēkā tika izbūvēta veļas mazgātuve, četras slimnīcas personāla dzīvojamās telpas, vairākas telpas pacietnu izguldīšanai. Pagarināts slimnīcas labais spārns, izbūvējot koridoru un tā galā uzceļot ēku ar ūdenstorni. Ūdenstornis deva iespēju slimnīcas telpas apgādāt ar tīru ūdeni un ierīkot kanalizācijas sistēmu. Jaunuzbūvētās ēkas apakšstāvā izveidota sieviešu palāta, slimnīcas virtuve, personāla ēdamistaba, operāciju zāle. Arī ap koridoru tika izbūvētas papildus telpas pacientiem. Pēc šajā laika veiktajiem pārbūves darbiem slimnīcas kopējo telpu skaits palielinājās no 11 uz 35.

1927. gadā pēc arhitekta Ikstruma projekta izbūvēts ēkas otrais stāvs. Iegādāti diatermijas, kalnu saules, elektroterapijas un rentgena aparāti, ierīkoti kabineti attiecīgo procedūru veikšanai. Pirmo reizi Dobeles slimnīca iekārtota dzemdību nodaļa.  Tika labiekārtota arī teritorija ap slimnīcu – pabeigts žogs un pie Lielās (tag. Brīvības) un Tukuma (tag. Uzvaras iela) ielas krustojuma uzcelts puķu kiosks. Tika piesaistīts dārznieks, lai iekoptu apstādījumus slimnīcas teritorijā.

1929. gadā slimnīcas ēkā izveidota jauna veļas mazgātuve, kurā mazgāšana vairs nebija jāveic ar rokām, bet šim nolūkam uzstādītas veļas mazgājamās mašīnas. Paralēli būvdarbiem un teritorijas labiekārtošanai izgatavotas arī jaunas mēbeles slimnīcas vajadzībām. Laikā no 1926. līdz 1930. gadam slimnīcas telpu skaits pieauga no 35 līdz 52.

20. gadsimta 30. gadu sākumā konstatēts, ka pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem sācis pārsniegt slimnīcas iespējas uzņemt pacientus. 1934. gadā uzsākta jaunas ēkas celtniecība. Lielu daļu būvniecības darbu veica vietējie Dobeles amatnieki – mūrnieki, namdari, krāsotāji, būvuzņēmuma “Spars” darbinieki. Centrālās apkures, ūdensvadu, kanalizācijas sistēmu ierīkošanu, sienu flīzēšanu un jumta terases asfaltēšanu veica speciālisti no Rīgas. Jau nākamajā gadā darbi bija veikti tiktāl, ka jaunajās telpās varēja izguldīt pacientus. Pēc tam tika uzsākti darbi pie vecās slimnīcas ēkas remonta – centrālapkures ierīkošanas, grīdu atjaunošanas, vannas istabas paplašināšanas. Jaunuzceltajā slimnīcas ēkā izvietojās zobārstniecības, rentgena, elektroterapijas kabineti, ķirurģiskā ambulance.

Slimnīca šeit pastāvēja līdz pat 1989.gadam, kad tā pārcēlās uz jauno ēku Ādama ielā 2. 1998. gadā Dobeles pilsētas dome nolēma veikt kapitālremontu vienā vecās slimnīcas ēkas spārnā un izvietot tur pašvaldības sociālās aprūpes centru. Centru atklāja 1999. gada 15. oktobrī.

 

Adrese: Dobele,  Brīvības iela 11 un 11a

 

Suntažu dzelzceļa stacija

 

                                                                    (1937.gada foto)

                                                                     (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)
 

                                                                  (2023.gada foto)

 

Suntažu stacija tika atklāta 1935. gadā reizē ar dzelzceļa līnijas Rīga—Ērgļi posma līdz Suntažiem atklāšanu. Pirms stacijas ēkas uzbūvēšanas, pasažieriem un darbiniekiem bija jāmitinās dzelzceļa vagonos. Divstāvu stacijas mūra ēku, kura uzcelta 1937. gadā, projektējis Jānis Šarlovs (1875—1940). Stacijas ēka gājusi bojā Otrā pasaules kara laikā, nav saglabājies arī 1939. gadā celtais ūdenstornis. Pēc kara ap 1948.-1949.gadu uzbūvēta jauna, mazāka stacijas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Stacijā bija 3 sliežu ceļi, bet īsi pirms slēgšanas un sliežu demontāžas bija divi. Stacija tika slēgta un sliedes nojauktas 2009. gadā. Laika gaitā stacijas stāvoklis būtiski pasliktinājās, pazaudējot lielāko daļu tās oriģinālās interjera arhitektūras. 2020. gada vasarā AS Latvijas dzelzceļš to pārdeva izsolē.  Mūsdienās stacijas ēka ir atjaunota un tajā darbojas dizaina viesnīca.

 

Adrese: Ogres novads, Suntažu pagasts, Suntaži (koordinātes - 56.910543, 24.945595 )

 

 

Dobeles Latviešu biedrības nams

 

                                                           (Latviešu biedrības nams senāk)

                                                                      (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Tagadējās Dobeles pilsētas kultūras nama ēkas projektēšana sākta 1930.gadā, un tās autors ir starpkaru periodā plaši pazīstamais arhitekts Pauls Kundziņš. Nama pamatakmens tika likts 1931.gada 26.jūlijā, un tas ar vairākiem pārtraukumiem pabeigts tikai 1939.gadā, kad 24.septembrī tas tika svinīgi atklāts. Sākotnēji namu dēvēja par Tautas namu, tad par Tautas Savienības namu, vēlāk pārtapis par Latviešu biedrības namu, par Aizsargu namu, par Arodbiedrības namu, līdz beidzot tas ieguvis savu tagadējo nosaukumu – Dobeles pilsētas kultūras nams.

20.gadsimta 30. gados par vienu no būtiskākajiem jautājumiem sabiedriskās dzīves jomā kļuva augošā nepieciešamība pēc celtnes svinīgiem pasākumiem, jeb Tautas nama. Šī projekta īstenošanai, 1926.gadā apvienojās 14 organizācijas, biedrības, pašvaldības, lai kopīgi būvētu iecerēto namu. Nozīmīgs ir fakts, ka šim mērķim Dobeles latviešu draudze ziedoja 6427 m³ savas zemes, bet ar noteikumu, ka jaunajā ēkā tirgoties ar alkoholiskajiem dzērieniem būs aizliegts, taču jau 1934.gadā, pēc ilgām debatēm un ar vienas balss pārsvaru, šo lūgumu draudzes padomē lauza, galvenokārt ekonomisku apsvērumu dēļ – grādīgo dzērienu tirdzniecība nestu ienākumus, un naudas Tautas namam trūka. 

1934. gada 21. maijā tika pabeigta Lielās zāles un bufetes telpu būvniecība, savukārt pārējo telpu būvniecība atlikta uz vēlākiem laikiem jau minēto finanšu trūkuma dēļ. Neskatoties uz to, šajā pašā gadā tika apstiprināti plāni tālākai nama izbūvei - tagadējā nama plāns izstrādāts ap 1932. gadu. Tā laika laikraksti vēsta, ka plašā sarīkojumu zāle ar moderni izbūvēto skatuvi spēj uzņemt līdz pat 800 viesu, taču telpās nebija apkures, līdz ar to aukstajos ziemas mēnešos pasākumu rīkošana bija apgrūtināta. No periodikas vēl uzzināms, ka nama būvniecība šajā laikā apsīkusi, taču atsākta 1937.gadā, līdz beidzot pabeigta 1939.gadā.

Lai arī nama būvniecība nenotika raiti un tās ceļā bija daudz šķēršļu, paralēli visam iepriekšminētajam, jau kopš Lielās zāles atklāšanas aktīvi tika organizēta Dobeles kultūras dzīve - rīkotas dažādas gadskārtu svinības un koncerti. Daļa pasākumu notikušas par ziedojumiem, lai segtu turpmāko nama izbūvi, kurus papildinājis arī prezidenta Kārļa Ulmaņa ziedojums 3000 latu apjomā un Latvijas Vanagu Dobeles nodaļa, ar kuras ieguldījumu izbūvēts ēkas trešais stāvs. Līdz Otrā pasaules kara sākumam namu pārvaldīja Dobeles Latviešu biedrība. 1940.gadā biedrības nams tiek slēgts. Pēc kara tajā mājvietu rod Kultūras nams.

Turpmākajos gados ēka tika uzturēta laikmetam raksturīgā veidā – veicot nepieciešamos remontus, bet ignorējot ēkas arhitektoniski vēsturisko nozīmi. Ēkā mājvietu radušas daudz un dažādas organizācijas, proti, ne tikai latviešu biedrība un kultūras nams, bet arī patērētāju biedrības, miertiesneši, Aizsargu un Vanagu nodaļas, komitejas, pārvaldes, kafejnīcas, fotosaloni, pašpalīdzības biedrība, saloni un frizētavas, dzimtsarakstu nodaļa, kino, bijušas arī izglītības iestādes un bibliotēkas. 

20. gadsimta otrajā pusē kultūras namam tika veikts remonts, kura laikā iebūvētas vairākas jaunas durvis, mainīta iekštelpu apdare un paplašināts dienvidu puses apjoms. 1998.gadā veikts daļējs jumta remonts. Taču 20. gadsimta pēdējās desmitgades nama vēsturē saistāmas ne tikai ar iepriekšminētajiem remontdarbiem, bet arī ar to, ka 1988.gada 18.novembrī Dobeles pilsētas kultūras nama mastā pirmo reizi tika uzvilkts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Savukārt 1998. gadā nams iekļauts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā.

2000.gadā tika uzcelts vienstāvu tualešu bloks un atjaunots vestibils un zāle. Interesanti, ka sanitāro telpu pamatakmeņos atrasta iebūvēta laika kapsula – šampanieša pudele, kurā ir notikuma rakstisks apliecinājums ar klātesošo parakstiem. Sekojot telpu izmantošanas nepieciešamībai, tika pārbūvēta veikalu zona ielas puses pirmajā stāvā, savukārt otrajā stāvā nomainīja lielāko daļu oriģinālo logu. Pirmās desmitgades beigās veikts arī apjomīgs projekts “Kultūras nama skatuves rekonstrukcija”, kura noslēgusies 2009. gada nogalē.

 

Adrese: Dobele,  Baznīcas iela 6