.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
Dobeles un apkārtnes slimnīcas
pirmsākumi meklējami 1919. gada sākumā. Vispirms ierīkots pārsiešanas punkts
karavīriem. Atgriežoties Pirmā Pasaules kara laikā pilsētu pametušajiem
bēgļiem, izveidota arī infekcijas slimību nodaļa. Sākotnēji slimnīcas nodaļām
nebija vienas, kopīgas ēkas. Medicīnas aprūpes punkti atradās dažādos pilsētas
namos. Dažus mēnešus pēc pirmo veselības aprūpes punktu organizēšanas ārsti
E.Francmanis un A.Neimanis vērsās pie pilsētas pārvaldes ar piedāvājumu tai
pārņemt pārsienamo punktu un infekcijas slimību nodaļu savā pārraudzībā un uz
to pamata izveidot slimnīcu. Pilsētas pašvaldības finansiālais stāvoklis
neatļāva pilnībā uzturēt slimnīcu, tāpēc tika piesaistīti Sīpeles, Šķibes,
Dobeles, Auru un Naudītes pagastu pārstāvji, 1919. gada 30. jūnijā tiem kopīgi
pieņemot lēmumu par atbalsta sniegšanu slimnīcai. Vēlāk apvienībai pievienojās
Annenieku, Jaunpils, Bikstu un Zebrenes pagasti un Latvijas Sarkanā Krusta
biedrības Dobeles nodaļa. 1925. gada martā pilsētas un pagastu apvienība iegādājās
gruntsgabalu ar vienstāvu ēku Lielajā ielā 11, kas uz vairākiem gadu desmitiem
kļuva par Dobeles un apkārtnes slimnīcas pastāvīgo atrašanās vietu. Pirms tam ēka bija Bordeliusu mantinieku īpašums. 1923. gadā
slimnīca ar īpašniekiem
noslēdza īres līgumu uz 10 gadiem, bet jau 1925. gadā
slimnīcas padome ēku atpirka. 1925. un 1926. gadā iegādātajā īpašumā uzsākti pārbūves darbi. Ēkā tika
izbūvēta veļas mazgātuve, četras slimnīcas personāla dzīvojamās telpas,
vairākas telpas pacietnu izguldīšanai. Pagarināts slimnīcas labais spārns,
izbūvējot koridoru un tā galā uzceļot ēku ar ūdenstorni. Ūdenstornis deva
iespēju slimnīcas telpas apgādāt ar tīru ūdeni un ierīkot kanalizācijas
sistēmu. Jaunuzbūvētās ēkas apakšstāvā izveidota sieviešu palāta, slimnīcas
virtuve, personāla ēdamistaba, operāciju zāle. Arī ap koridoru tika izbūvētas
papildus telpas pacientiem. Pēc šajā laika veiktajiem pārbūves darbiem
slimnīcas kopējo telpu skaits palielinājās no 11 uz 35.
1927. gadā pēc arhitekta Ikstruma projekta izbūvēts ēkas otrais stāvs. Iegādāti diatermijas, kalnu saules, elektroterapijas un rentgena aparāti, ierīkoti kabineti attiecīgo procedūru veikšanai. Pirmo reizi Dobeles slimnīca iekārtota dzemdību nodaļa. Tika labiekārtota arī teritorija ap slimnīcu – pabeigts žogs un pie Lielās (tag. Brīvības) un Tukuma (tag. Uzvaras iela) ielas krustojuma uzcelts puķu kiosks. Tika piesaistīts dārznieks, lai iekoptu apstādījumus slimnīcas teritorijā.
1929. gadā slimnīcas ēkā izveidota jauna veļas mazgātuve, kurā mazgāšana vairs nebija jāveic ar rokām, bet šim nolūkam uzstādītas veļas mazgājamās mašīnas. Paralēli būvdarbiem un teritorijas labiekārtošanai izgatavotas arī jaunas mēbeles slimnīcas vajadzībām. Laikā no 1926. līdz 1930. gadam slimnīcas telpu skaits pieauga no 35 līdz 52.
20. gadsimta 30. gadu sākumā konstatēts, ka pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem sācis pārsniegt slimnīcas iespējas uzņemt pacientus. 1934. gadā uzsākta jaunas ēkas celtniecība. Lielu daļu būvniecības darbu veica vietējie Dobeles amatnieki – mūrnieki, namdari, krāsotāji, būvuzņēmuma “Spars” darbinieki. Centrālās apkures, ūdensvadu, kanalizācijas sistēmu ierīkošanu, sienu flīzēšanu un jumta terases asfaltēšanu veica speciālisti no Rīgas. Jau nākamajā gadā darbi bija veikti tiktāl, ka jaunajās telpās varēja izguldīt pacientus. Pēc tam tika uzsākti darbi pie vecās slimnīcas ēkas remonta – centrālapkures ierīkošanas, grīdu atjaunošanas, vannas istabas paplašināšanas. Jaunuzceltajā slimnīcas ēkā izvietojās zobārstniecības, rentgena, elektroterapijas kabineti, ķirurģiskā ambulance.
Slimnīca šeit pastāvēja līdz pat 1989.gadam, kad tā pārcēlās uz jauno ēku Ādama ielā 2. 1998. gadā Dobeles pilsētas dome nolēma veikt kapitālremontu vienā vecās slimnīcas ēkas spārnā un izvietot tur pašvaldības sociālās aprūpes centru. Centru atklāja 1999. gada 15. oktobrī.
Adrese: Dobele, Brīvības iela 11 un 11a
