Tagadējās Dobeles pilsētas kultūras nama ēkas projektēšana sākta 1930.gadā, un tās autors ir starpkaru periodā plaši pazīstamais arhitekts Pauls Kundziņš. Nama pamatakmens tika likts 1931.gada 26.jūlijā, un tas ar vairākiem pārtraukumiem pabeigts tikai 1939.gadā, kad 24.septembrī tas tika svinīgi atklāts. Sākotnēji namu dēvēja par Tautas namu, tad par Tautas Savienības namu, vēlāk pārtapis par Latviešu biedrības namu, par Aizsargu namu, par Arodbiedrības namu, līdz beidzot tas ieguvis savu tagadējo nosaukumu – Dobeles pilsētas kultūras nams.
20.gadsimta 30. gados par vienu no būtiskākajiem jautājumiem sabiedriskās dzīves jomā kļuva augošā nepieciešamība pēc celtnes svinīgiem pasākumiem, jeb Tautas nama. Šī projekta īstenošanai, 1926.gadā apvienojās 14 organizācijas, biedrības, pašvaldības, lai kopīgi būvētu iecerēto namu. Nozīmīgs ir fakts, ka šim mērķim Dobeles latviešu draudze ziedoja 6427 m3 savas zemes, bet ar noteikumu, ka jaunajā ēkā tirgoties ar alkoholiskajiem dzērieniem būs aizliegts, taču jau 1934.gadā, pēc ilgām debatēm un ar vienas balss pārsvaru, šo lūgumu draudzes padomē lauza, galvenokārt ekonomisku apsvērumu dēļ – grādīgo dzērienu tirdzniecība nestu ienākumus, un naudas Tautas namam trūka.
1934. gada 21. maijā tika pabeigta Lielās zāles un bufetes telpu būvniecība, savukārt pārējo telpu būvniecība atlikta uz vēlākiem laikiem jau minēto finanšu trūkuma dēļ. Neskatoties uz to, šajā pašā gadā tika apstiprināti plāni tālākai nama izbūvei - tagadējā nama plāns izstrādāts ap 1932. gadu. Tā laika laikraksti vēsta, ka plašā sarīkojumu zāle ar moderni izbūvēto skatuvi spēj uzņemt līdz pat 800 viesu, taču telpās nebija apkures, līdz ar to aukstajos ziemas mēnešos pasākumu rīkošana bija apgrūtināta. No periodikas vēl uzzināms, ka nama būvniecība šajā laikā apsīkusi, taču atsākta 1937.gadā, līdz beidzot pabeigta 1939.gadā.
Lai arī nama būvniecība nenotika raiti un tās ceļā bija daudz šķēršļu, paralēli visam iepriekšminētajam, jau kopš Lielās zāles atklāšanas aktīvi tika organizēta Dobeles kultūras dzīve - rīkotas dažādas gadskārtu svinības un koncerti. Daļa pasākumu notikušas par ziedojumiem, lai segtu turpmāko nama izbūvi, kurus papildinājis arī prezidenta Kārļa Ulmaņa ziedojums 3000 latu apjomā un Latvijas Vanagu Dobeles nodaļa, ar kuras ieguldījumu izbūvēts ēkas trešais stāvs. Līdz Otrā pasaules kara sākumam namu pārvaldīja Dobeles Latviešu biedrība. 1940.gadā biedrības nams tiek slēgts. Pēc kara tajā mājvietu rod Kultūras nams.
Turpmākajos gados ēka tika uzturēta laikmetam raksturīgā veidā – veicot nepieciešamos remontus, bet ignorējot ēkas arhitektoniski vēsturisko nozīmi. Ēkā mājvietu radušas daudz un dažādas organizācijas, proti, ne tikai latviešu biedrība un kultūras nams, bet arī patērētāju biedrības, miertiesneši, Aizsargu un Vanagu nodaļas, komitejas, pārvaldes, kafejnīcas, fotosaloni, pašpalīdzības biedrība, saloni un frizētavas, dzimtsarakstu nodaļa, kino, bijušas arī izglītības iestādes un bibliotēkas.
20. gadsimta otrajā pusē kultūras namam tika veikts remonts, kura laikā iebūvētas vairākas jaunas durvis, mainīta iekštelpu apdare un paplašināts dienvidu puses apjoms. 1998.gadā veikts daļējs jumta remonts. Taču 20. gadsimta pēdējās desmitgades nama vēsturē saistāmas ne tikai ar iepriekšminētajiem remontdarbiem, bet arī ar to, ka 1988.gada 18.novembrī Dobeles pilsētas kultūras nama mastā pirmo reizi tika uzvilkts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Savukārt 1998. gadā nams iekļauts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā.
2000.gadā tika uzcelts vienstāvu tualešu bloks un atjaunots vestibils un zāle. Interesanti, ka sanitāro telpu pamatakmeņos atrasta iebūvēta laika kapsula – šampanieša pudele, kurā ir notikuma rakstisks apliecinājums ar klātesošo parakstiem. Sekojot telpu izmantošanas nepieciešamībai, tika pārbūvēta veikalu zona ielas puses pirmajā stāvā, savukārt otrajā stāvā nomainīja lielāko daļu oriģinālo logu. Pirmās desmitgades beigās veikts arī apjomīgs projekts “Kultūras nama skatuves rekonstrukcija”, kura noslēgusies 2009. gada nogalē.
Adrese: Dobele, Baznīcas iela 6
