Cēsu viesnīca (Tērvetes viesnīca)

 

                                                                   (1941.gada foto)

                                                                      (1956.gada foto no "Cēsu stars") 

                                                          (Fotografēts 2014.gadā, V.S. foto)

                                                                         (Fotografēts 2019.gadā, V.S. foto)

 

                                                           (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Cēsīs 1939. gadā bija paredzēts uzcelt viesnīcu. Tā bija iecerēta kā motelis Rietumeiropas autotūristiem - Helsinku olimpisko spēļu apmeklētājiem 1940. gadā, tomēr kara apstākļu dēļ šie plāni palika nerealizēti. Viesnīca "Tērvete" savas durvis apmeklētājiem vēra tikai 1941. gada 1. janvārī.
Vieta viesnīcas būvei tika nolūkota 1939. gada 12. februārī. Viesnīcas projektu Iekšlietu ministrijas Būvniecības departamentā apstiprināja 1939. gada 4. augustā. 1939. gada 25. septembrī notika viesnīcas pamatakmens likšanas svinības. 1939. gada 10. oktobrī pabeidza viesnīcas pēdējā stāva sienu mūrēšanu un iesāka kafejnīcas jumta likšanu. Pusi būves cerēja nobeigt oktobra mēneša beigās. 1940. gada 22. aprīlī Cēsu viesnīcas jaunbūves darbi bija nobeigti pusbūvē pēc apstiprināta projekta tehniski pareizi un apmierinoši, izņemot terasi, kura nebija izbūvēta, jo traucēja caurejošais satiksmes ceļš un terases būve tikšot nobeigta pēc ceļa slēgšanas. 1940. gada 7. augustā "Cēsu vēstis" informēja, ka Cēsīs esot ieradusies Latvijas Kredītbankas vadība, lai iepazītos ar jaunbūvējamo viesnīcu. Viesnīcas būvi banka pabeigšot steidzamības kārtībā un viesnīcas ekspluatēšanai esot paredzams dibināt īpašu organizāciju, līdzīgu Padomju Savienībā pastāvošām iestādēm. 1941. gada 4. janvārī laikrakstā "Cēsu stars" lasāms sludinājums: "Cēsu apriņķa Izpildu komitejas Komunālās saimniecības nodaļa paziņo Cēsu pilsētas un apkārtnes iedzīvotājiem, ka ar 1941. gada 1. janvāri ir atvērta publiskai lietošanai Cēsīs, Vorošilova laukumā Tērvetes viesnīca, I. šķiras restorāns un kafejnīca."
Mūsdienās viesnīca saucas "Hotel Cēsis".

1939.gada 29.septembra laikrakstā “Cēsu vēstis” raksta: “Latvijas Kredītbankas Cēsu viesnīca būs gatava līdz nākošā gada 1. maijam. To ceļ M. Hartmaņa būvfirma pēc arh. H. Vilmaņa būvmeta. Impozantā ēka atradīsies Uzvaras bulvārī ar terasi uz jaukā 15. maija parka pusi, un tās izbūve pēc iepriekšējiem aprēķiniem izmaksās Ls 170. 000—. Viesnīcas pirmajā stāvā būs kafejnīca, dejas grīda, plaša terase, restorāns un konferenču istaba. Otrajā stāvā paredzēta konferenču zāle un 15 viesu istabas, bet pagraba izbūvē 6 garāžas, pretgāzu patvertne un saimniecības telpas. Pirmdien notika jaunās Cēsu viesnīcas pamatakmens likšanas svinības, kurās ieradās arī Latvijas Kredītbankas direktors A. Bērziņš. Uzrunājot klātesošos, direktors A. Bērziņš starp citu teica: “Vienam otram var rasties jautājums, vai šodien, kad apkārt mums plosās kara vētras, ir īstais laiks šīs viesnicas celšanai. Uz to mēs varam atbildēt, ka mūsu zeme no kara šausmām pasargāta, un mēs dziļi ticam, ka tiks pasargāta arī turpmāk. Un ja tāda ir mūsu ticība un paļāvība, tad būtu nepareizi pārtraukt jau iesākto darbu, kam jākalpo mūsu zemes godam un labai slavai". Runu beidzot, direktors nolasīja pamatakmenī iemūrējamo aktu, kuru parakstīja klātesošās amatpersonas. Aktu kopā ar naudas zīmēm un laikrakstiem ievietoja metāla tvertnē. “Par svētību mūsu zemei, par gandarījumu Tautas Vadonim un nacionālai valdībai, par labklājību Cēsu pilsētai un par prieku visiem, kas palīdzējuši veidot jauno celtni es guldu šo tvertni tās pamatā", teica dir. A. Bērziņš, novietodams tvertni mūra dobumā.”.

1963.gada laikrakstā “Padomju druva” parādās informācija par jaunas viesnīcas būvi, kas būs kā vienots komplekss ar veco viesnīcu: “Tuvākajos divos trijos gados Cēsīs paredzēts uzcelt jaunu vairākstāvu viesnīcu. Kopā ar «Tērvetes» ēku tā veidos ansambli un iekļausies Uzvaras laukuma celtņu grupējumā. Viesnīcā kopā ar «Tērvetes» ēku paredzētas 200 vietas. Jaunceltnē būs vienas, divu un vairāku istabu numuri. Apakšējā stāvā iekārtos grāmatu veikalu. Projekta izstrādāšana uzticēta mūsu projektu tāmju biroja arhitektam V. Lakam”.

 

Adrese: Cēsis, Vienības laukums 1

Kuldīgas Pilsētas ūdensdzirnavas un tūku fabrika

 

                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

                                                                                    (1934.gada foto)

 

Kuldīgas 1797. gada plānā šajā vietā iezīmēts Dzirnavu dīķis un ūdensdzirnavas, kas, domājams, darbojušās jau 17. gadsimtā. Vēlāk tur iekārtota arī kokzāģētava un vilnas apstrādes fabrika, kura 20. gadsimta 20. un 30. gados kļuva plašāk pazīstama kā A. Vintelera Kuldīgas tūku fabrika. Ūdensdzirnavas sauca par Pilsētas dzirnavām, jo līdz 19. gadsimta sākumam tās piederēja Kuldīgas pilsētai. Ceļš no tām uz pilsētas centru ieguva Dzirnavu ielas nosaukumu.

1814. gadā dzirnavas kopā ar dārzu, pļavu un aramzemes gabalu tika nodotas privātīpašumā ar mantojuma tiesībām. Turpmākajos gados dzirnavas tika paplašinātas, un 1872. gadā tajās uzstādīja arī vilnas apstrādāšanas iekārtu, tādējādi liekot pamatus Kuldīgas vilnas apstrādes fabrikai. 1877. gadā dzirnavas un fabriku savā īpašumā ieguva Šveices pilsonis Ludvigs Vintelers.

19. un 20. gadsimta mijā fabrika tika ievērojami modernizēta: sāka darboties tvaika krāsotava un mazgātava. Ar lupatu plucināmās mašīnas palīdzību vecas vadmalas un vilnas drānas varēja pārstrādāt par vilnu. 1909. gadā lielākā daļa no fabrikas ēkām, mašīnām un izejvielām gāja bojā ugunsgrēkā, neskartu atstājot vien krāsotavu, taču jau 1910. gadā uzņēmums atjaunoja darbību no jauna uzceltā mūra ēkā. 1911. gadā izgatavotā fabrikas plānā redzams, ka dzirnavu teritorijā starp Lielo Dzirnavu ielu un Mazo Dzirnavu (tagad Leona Paegles) ielu bijušas 18 ēkas. Lielākajā mūra ēku grupā pie Lielās Dzirnavu ielas atradās dzirnavas ar turbīnu telpu, kā arī vilnas apstrādes telpas – noliktava un vilnas kāršanas, vērpšanas un aušanas telpas. Koka ēkās sētas pusē bija krāsotava, veltuve un telpas tvaika mašīnai un kurtuvei. Pa kreisi no mūra ēkām atradās pagrabs, bet aiz tā – smēde un dzelzs noliktava. Pie Alekšupītes tās labajā krastā izvietojās kokzāģētava, kuras iekārtu darbināja ar ūdens spēku. Pie Mazās Dzirnavu ielas atradās kokmateriālu krautuve, ratnīca, zirgu stallis un noliktava.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, vilnas apstrāde tika pārtraukta, un to atsāka tikai pēc kara. 1919. gadā L.Vintelers dzirnavas un vilnas apstrādāšanas fabriku, kā arī kokzāģētavu pilnībā nodeva savam vecākajam dēlam Arturam Vinteleram, kurš bijušajās labības malšanas telpās izveidoja austuvi. Fabrikas darbībai attīstoties, 1924. gadā pēc Liepājas arhitekta Makša Teodora Berči izstrādāta projekta sāka celt un 1927. gada oktobrī atklāja jaunu fabrikas austuves ēku, kurā izvietoja 45 aušanas mašīnas. 1927. gadā arhitekts pēc A. Vintelera pasūtījuma uzprojektēja arī smalkās, tā sauktā Šveices stila formās veidotu baložu mājiņu ar nelielu dīķīti, kā arī izstrādāja Kuldīgas tūku fabrikas emblēmas skici. Starpkaru periodā fabrika piedzīvoja vairākus ugunsgrēkus – 1924. un 1929. gadā izdega fabrikas vilnas žāvētava.

20. gadsimta 20. gadu nogalē un 30. gadu sākumā krīzes dēļ nācās sašaurināt ražošanu un atlaist daļu strādājošo. 1931. gadā fabrika uz laiku pat tika slēgta, tomēr turpmākajos gados tā atkal uzplauka un brīžiem nodarbināja pat 300 strādnieku. Fabrikā veica visdažādākos darbus, sākot ar jēlvilnas pārstrādāšanu un beidzot ar augstvērtīgu audumu izgatavošanu. 1939. gada 24. novembrī saskaņā ar līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju tika anulēta A. Vintelera un viņa ģimenes locekļu Latvijas pilsonība, un viņi 1939. gada 1. decembrī izceļoja uz Vāciju. 15. decembrī uzņēmums tika likvidēts un darbu zaudēja visi 180 darbinieki.

Fabrikas darbība tika atjaunota padomju okupācijas laikā 1941. gada 29. janvārī, bet vācu okupācijas laikā tūku fabrika darbojās kā firmas „Ostland Faser GmbH” filiāle. Uzņēmums nodarbināja ap 150 strādnieku. Kara beigās tika sabombardēta katlumāja, bet strādnieki tūliņ pēc kara beigām to atjaunoja, un 1945. gada rudenī fabrika atsāka darbu. 1964. gadā Kuldīgas tūku fabriku pievienoja firmai „Rīgas tekstils”, bet kopš 1965. gada līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai uzņēmums bija Rīgas trikotāžas ražošanas apvienības „Māra” sastāvdaļa. Tagad bijušās tūku fabrikas ēkās darbojas šūšanas uzņēmums „Kuldīgas tekstils” un konditorejas un kulinārijas izstrādājumu ražotne „Saules ieleja 3”.

 

Adrese: Kuldīga, Dzirnavu un Leona Paegles ielu krustojumā (koordinātes - 56.965113, 21.966223 )

 

Cēsu Viesīgās biedrības nams

 

                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Nams ilgu laiku ir bijis Cēsu pilsētas un rajona kultūras centrs.
Tā vēsture saistās ar Cēsu Viesīgo biedrību, kura 1912.gadā nopirka no Cēsu pilsmuižas īpašnieka šo gruntsgabalu par 3300 rubļiem. Nama projektu izstrādājis viens no pirmajiem latviešu arhitektiem A. Malvess. 1919.gadā te izvietojās vācu armijas daļas. Nams stipri cieta 1919. gada jūnijā Cēsu kauju laika. Taču jau 1921. gadā namu atjaunoja un ierīkoja tam laikam modernu skatuvi un zāli ar 1000 vietām. 20.gadsimta 30. gadu ceļvežos ēka vērtēta kā Cēsu greznākais nams. Mūsdienās namam ir moderna piebūve un te atrodas Cēsu koncertzāle.

 

Adrese: Cēsis,  Raunas iela 12