Bauskas Augšas ūdensdzirnavas

 

                                                      (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Augšas dzirnavas bija vienas no trim lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Bauskas pilsētā 19. gadsimtā un 20. gadsimta 20.-30. gados. Nav zināms precīzs dzirnavu ierīkošanas gads, bet 19.gadsimta vidū tās jau darbojās. Tās piederēja vācietim Štābenam. Bauskā atradās arī otras ūdensdzirnavas – Lejas ūdensdzirnavas, kuras piederēja ebrejam Hofšovicam. Pēc Pirmā Pasaules kara Bauskas uzņēmēji Dāvids Hofšovics un Arvēds Štābens savus uzņēmumus apvieno akciju sabiedrībā “Savienotās dzirnavas Hofšovic un Staeben”. Abi uzņēmēji ir Bauskas ievērojamu ģimeņu pārstāvji, kuras jau kopš 19. gadsimta beigām pārstāvētas Bauskas pilsētas domē. Latvijas Republikas gados abi uzņēmēji kandidē un tiek ievēlēti pilsētas domē. Štābens no vācu, bet Hofšovics no ebreju saraksta. 

Otrā pasaules kara laikā dzirnavas izpostīja. Pēc kara ēkas pārbūvēja un tajās darbību uzsāka Bauskas rajona rūpniecības kombināta Vilnas pārstrādāšanas fabrika. Vēlāk uzņēmums kļuva par tekstilkombināta „Saule” Bauskas filiāli. Kopš 1990. gadiem šeit darbojas SIA „Klippan-Saule” Bauskas ražotne.

 

Adrese: Bauska, Rīgas iela 77 un apkārtne

 

Cēsu sarkanā krusta sanatorija

 

                                                    (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Šo ēku komplekss ir ievērojams 20.gadsimta sākuma "vasarnīcu tipa" māju paraugs, kurās bija ierīkotas pansijas un tajās atpūtās sabiedrībā zināmi cilvēki – dzejnieks Aleksandrs Čaks, gleznotājs Romans Suta, aktrise Marija Leiko un citi. 1918.gadā ēkas nacionalizēja un ierīkoja strēlnieku lazareti, bet 20.gadsimta 20. - 30. gados šeit atradās Latvijas Sarkanā Krusta Cēsu sanatorija. Pēc 2. pasaules kara šeit iekārtota tuberkulozes sanatorija, kurā ārstējušies tajā laika populāri cilvēki – dzejnieki Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis, komponists Pēteris Plakidis u.c.  Par ārstu sanatorijā strādājis ārsts un rakstnieks Miervaldis Birze. 1990-os gados sanatoriju likvidēja un ēkas stāvēja tukšas. 2014.gadā tās iegādājās izdevniecība „Santa”. Ēkas tika atjaunotas un pārbūvētas. Kopš 2017.gada tajās atrodas hotelis „Villa Santa”.

Adrese: Cēsis, Gaujas iela 88

 

Bauskas pareizticīgo baznīca

 

                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Sv. Georgija Bauskas pareizticīgo baznīca celta 1881. gadā pēc latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projekta. 2009. gadā baznīcā savā vietā no jauna uzstādīts oriģinālais 19.gadsimta beigu ikonostass, kas ilgstoši tika uzskatīts par zudušu.

Kad 1881. gadā uzcēla šo dievnamu, Bauskā bijuši 95 pareizticīgie. Pēc priestera Sokolova nāves 1922. gadā par draudzes ganu kļuva virspriesteris J. Dāle. Viņa vadībā tika uzsākti apjomīgi remontdarbi un draudzei pievienojās aizvien vairāk ticīgo. 1920. gados jau bija 465 pareizticīgo. Draudzes ziņās minēts, ka 1935. gadā Bauskā bijuši 470 pareizticīgie.

1938.gada „Bauskas vēstnesis” raksta: „Pēc lielā pasaules kara, kas stipri skāra latviešu draudzes un baznīcas, arī Bauskas pareizticīgo draudzei bija visa dzīve gandrīz no jauna jāveido. Karam sākoties pareizticīgie iedzīvotāji, kas netika iesaukti karadienestā, ar visiem ģimenes locekļiem tika evakuēti uz tālākiem Krievijas apvidiem. Pēc kara Bauskas pareizticīgo draudze organizējās no bijušiem pirmskara Bauskas iedzīvotājiem, no pareizticīgiem ienācējiem no Kurzemes un Vidzemes, kā arī no jauktām laulībām, kas tika slēgtas Krievijā. Vislielākais ļaunums bija tas, ka kara laikā jaunatne palika bez baznīcas audzināšanas, un toreiz apkārtnē redzēja daudz ļauna. Pareizticīgo dievnams bija galīgi izpostīts. Viss jumts sašaudīts, tāpat bojātas ārsienas. Ar lielgabala granātām bija notriekts arī augstākā torņa virsējais stūris. Šie lielie postījumi atstāja ļoti sliktu iespaidu. Pa jumta caurumiem baznīcā tecēja uz griestiem un sijām ūdens, tāpat pa logu vietām, jo baznīcai bija izdauzīti visi logi. Lai aizsargātu dievnamu no bojā ejas, bija kaut kas jādara. Bet ko iesākt? Pareizticīgie iedzīvotāji bija mēģinājuši iestiklot logus, bet tas vien vēl neko nelīdzēja, jo pa kara laiku izlaistie bērni drīz vien tos atkal izdauzīja. Lai to novērstu, baznīcas pagraba telpā iekārtoja dzīvokli baznīcas sargam. Bija jāmeklē līdzekļi. Baznīcai naudas nebija. Tad ar ziedojumu vākšanas listēm pareizticīgo draudzes dāmas savāca pirmos 100 ls. lemūrēja pagrabā grīdu un krāsnis. Vēlāk, lai izsargātu šo dzīvokli no lielā mitruma, tur ierīkoja čuguna krāsnīti ar dzelzs rorēm un pagrabā, ārpus dzīvokļa, izraka padziļu bedri un ierīkoja pumpi, ar kuru dzīt no šīs bedres ūdeni pa lodziņu ārā. Tagad varēja sākt labot logu rāmjus un likt rūtis, lai ziemā varētu izsargāt baznīcas iekšpusi no sniega. Jau 1921. gadā Bauskā bija zināms, ka agrākais Bauskas pareizticīgo baznīcas mācītājs Sokolovs miris. Vietējie pareizticīgie iedzīvotāji noorganizēja baznīcas padomi. Šī padome griezās pie Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes un aicināja Bauskas pareizticīgo draudzei mācītāju, jo līdz tam laikam tikai dažas reizes baznīcu apmeklēja un noturēja dievkalpojumus Jelgavas pareizticīgo baznīcas mācītājs Sergijs Jevfimovs. 1922. gada 1. jūlijā, uz Bausku pārnāca no Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes komandētais un no arhibīskapa Jāņa apstiprinātais virspriesteris J. Dāle. No šī laika Bauskā arī atjaunojās kara laikā pārtrauktā pareizticīgo draudzes dzīve. Kopējiem spēkiem 1922. gada oktobra mēnesī tika sarīkots bazārs, kurš kopā ar ziedojumu vākšanas listēm deva baznīcai tīru atlikumu ap 1000 ls. Padomei bija pilnas rokas darba. Šis darbs vilkās vairāk gadu. Bija jāremontē baznīca, jāpabalsta mācītājs, jo trūka līdzekļu viņa uzturēšanai. 1924. gadā ar Senāta lēmumu baznīcai atkal piešķīra īpašumā 50 ha zemes. Bez tam valdība par pagājušo laiku, kopš zeme bija valsts rīcībā, izmaksāja no šīs zemes ienākumiem baznīcai 1.226,81 ls. Tādā kārtā draudzei radās jau brīvi līdzekļi. Vispirms baznīcai uzlika jaunu jumtu un samūrēja sašautās vietas tornī un sienā un pielāpīja grīdu. Pateicoties tam, ka Sinode no saņemtā valsts pabalsta atvēlēja vēl 1000 latus Bauskas pareizticīgo baznīcas remontam, bija iespējams veikt vairākus darbus: pielāpīt baznīcas jumta spāres un daļu griestu, arī dubultdurvis, nokrāsot baznīcas sienu iekšpusi, pirkt jaunas ūdens renes, izlabot svētbilžu stāvu un iegādāties dažas svētbildes. Viss tas izmaksāja 2.700 ls. 1928. gadā 26. februārī priekš zvana iegādes tika sarīkots bazārs, kurš deva tīru atlikumu 855.54 ls. Šinī bazārā visvairāk nopelnu valsts ģimnāzijas direktora Pakalniņa kundzei, kura vadīja mantu vākšanu un rokdarbu izstrādājumus. Vēl tika ieviesta baznīcā elekriskā apgaismošana. Jaunas mācītāja mājas celšanai nebija līgzekļu un tādēļ šīs rūpes tika atliktas uz nenoteiktu laiku.
1931. gadā draudzes dzīvē rosīgo Pakalniņu ģimene pārvietojās uz Aizputi, bet 1936.gadā  draudze zaudēja savu iemīļoto priekšnieku P. Smirnovu. Padomei pietrūka galveno darbinieku. Bija jākonstruē jauna padome ar jauniem vajadzīgiem spēkiem. Ar 1934. gada 15. maiju arī Bauskai pareizticīgo drauzē sākās jauns uzplaukuma laikmets. Tas draudzi ir nostiprinājis nevien garīgi, bet arī materiāli. Šajā laikā vecās baznīcas sētas vietā iestādīts dzīvžogs (gar tagadējo Uzvaras bulvāri) un nolieta gar visu baznīcas pagalmu cementa ietne.”

Adrese: Bauska, Uzvaras iela 5