20.04.24

Cēsis, Apkalnes ģimnāzija

 

                                                             (1920-to gadu foto)


 


                                                      (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

Jau no 20.gadsimta sākuma šajā namā vienmēr darbojusies kāda skola. Šī ēka toreizējā pilsētas nomalē uzcelta 19.gadsimta beigās. Namu cēla ar mērķi šeit iekārtot kazarmas, bet vēlāk šeit izvietojās jaunkareivju iesaukšanas punkts. Pēc dažiem gadiem ēka pārgāja privāt-personas pārziņā un 1907.gadā tajā tika atvērta Kristīnes Apkalnes sieviešu ģimnāzija. No 1916. gada - Margarita Neijas ģimnāzija. Pēc viņas pārcelšanās uz Rīgu par ģimnāzijas direktoru kļuva M. Neijas tēvs, tās pašas skolas virsskolotājs Pēteris Neijs (1862-1935). Viņa rosināta Cēsu pilsētas dome pārņēma ģimnāzijas uzturēšanu un 1922. gadā izveidoja pilsētas sieviešu neoģimnāziju. Saskaņā ar Izglītības ministrijas lēmumu 1925. gadā ģimnāziju apvienoja ar Cēsu Bērzaines vidusskolu un pārcēla uz Bērzaini. Savukārt apvienojot Cēsu II un III pamatskolu izveidoja II pamatskolu, ko izvietoja ēkā Raunas ielā 7. Kristīne Apkalne vēlāk strādāja Rīgā, Izglītības ministrijā un traģiski gāja bojā 1925.gadā, nejauši iekrītot Aspazijas bulvāra augļu kioska pagrabā un pārsitot galvu. No 1997. gada šajā ēkā darbojas Pastariņa skola.

1926.gada “Izglītības ministrijas mēnešraksts” raksta par Apkalnes ģimnāziju: “1907. gada augustā tiek atvērta otra latviešu vadītā vidusskola Cēsīs. Tā ir K. Apkalnes sieviešu ģimnāzija. Šās ģimnāzijas priekšniece ir Kristīne Apkalne, kura bija izglītojusies Tailovas sieviešu ģimnāzijā Rīga un jau no 1900. gada līdz 1907. gada pavasarim vadījusi 2. Šķiras meiteņu skolu Cesvainē. Sieviešu ģimnāzijas nodibināšanā Cēsīs dzīvu dalību ņēma vietējā sabiedrība, savākdama lielāku summu naudas ģimnāzijas inventāram un mācību līdzekļiem. Arī ģimnāzijas priekšniece un īpašniece K. Apkalne pielika visas pūles, lai ģimnāzija materiālā ziņā būtu labi nostādīta. Tamdēļ šī mācības iestāde iesāk savu darbību ar jaunām, glītam skolas mēbelēm un pietiekošu skaitu mācības līdzekļu, un skolas bibliotēkas grāmatu. K. Apkalnes ģimnāzija jau no pašas dibināšanas iegūst pilnas sieviešu ģimnāzijas tiesības. Ģimnāzija ievietojās namā Raunas ielā 7, kuru Cēsu pilsēta no kazarmes speciāli izbūvēja skolas vajadzībām. 1912. gadā šās telpas paplašināja ar 2 plašām klasēm un ērtu zāli. No 1911. gada ģimnāzijā pastāv arī pedagoģiskā klase, kura ģimnāzijas kursu beigušās audzēknes sagatavoja skolotājas darbam. Šī klase ir devusi daudz uzcītīgu darbinieču izglītības laukā.

 

Adrese: Cēsis, Raunas iela 7

 

18.04.24

Jelgavas cukurfabrikas kantora ēka

 

                                                           (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

                                                                     (1938.gada foto)

Lai gan cukurfabrika Jelgavā jau sen nojaukta, tās kantora ēka ir saglabājusies. Ilgāku laiku tā stāvēja noplukusi, bet pēdējos gados tā ir atjaunota, lai gan savu īsto formu un detaļas ir zaudējusi. Ēkā atrodas vairākas firmas, skaistuma studija utt. Padomju okupācijas gados ēkā bija fabrikas klubs.

1938.gada izdevums “Cukurbiešu kultūra un cukurrūpniecība” apraksta valsts pastāvēšans 20 gadu jubilejas svinības valsts cukurfabrikās, tostarp arī Jelgavas: “Valsts divdesmit gadu pastāvēšanas svētki noritēja zem nacionālā ideālisma zvaigznes. Jelgavas cukurfabrikā svētku svinības sākās jau 17. novembrī, kad fabrikas kantorī darbus pārtrauca 10 rītā, lai darbinieki un no darba maiņām brīvie strādnieki sapulcētos svētku zālē un noklausītos fabrikas direktora inž. J. Kazis uzrunu. Sapulcējušos darbiniekus un strādniekus direktors vispirms apsveica no pārvaldnieka un vēlēja laimes arī savā vārdā. Uzrunā pakavējās pie Latvijas likteņgaitām, teikdams, ka cīņā par Latviju mūsu tauta pārdzīvojusi gan baltas, gan nebaltas dienas. Latvju tautas gadsimtus snaudošā spēka atraisītāji bijuši toreizējie un arī tagadējie tās vadītāji — Dr. Kārlis Ulmanis un ģenerālis Jānis Balodis. Pēc Cēsu un Bermonta kaujām Latvija bija tīra no vāciešiem un pēc neilga laika — arī no lielniekiem. Tas bija ievērojamu panākumu laiks Latvijas brīvošanas karā. Tad sākās rosība saimniecībā, celtniecībā, mākslā un zinātnēs un kulturali-sabiedriskā darbā. Mūsu valsts bagātība ir mūsu darbs, un tā ir mūsu laime. Tāpēc parastās darba gaitās iedami izvēlēsimies to pašu lozungu, kas iekvēlosies virs mūsu fabrikas svētku vakarā: „Darbs — mūsu spēks un gods". Pēc tam darbinieki un strādnieki nodziedāja tautas lūgšanu „Dievs, svētī Latviju". 17. un arī 18. novembrī Jelgavas cukurfabrika bija tērpusies īstā svētku rotājumā. Plandijās karogi, bet tumsai iestājoties, ugunīgu spuldžu izveidots tālu lasāms bija augšējais uzraksts”.

Adrese: Jelgava, Cukura iela 22