Vesetas tilts

 

                                            (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Trīslaidumu akmens mūra velvju tilts pār Vesetas upes veco gultni Pļaviņu novada Aiviekstes pagastā uzcelts 1925.gadā.Tilts atrodas uz vecā zemesceļa Pļaviņas – Madona, pie vecās Vesetas ietekas Aiviekstē. Tas būvēts no rupji kaltiem laukakmeņiem, 19,60 m garš, ar trim lokveida ( 3,7m platām ) ailēm. Ir bijis apmests ar kaļķu javu. Šādi tilti Latvijā ir retums.

Pļaviņu Dome vairākkārt sarakstījusies ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un Valsts kultūrkapitāla fondu, lūdzot sniegt finansiālu atbalstu šī objekta sakārtošanai, bet bez pozitīviem rezultātiem.

Adrese: Aizkraukles novads, Aiviekstes pagasts (koordinātes - 56.618705, 25.851312)

 

Praulienas ūdensdzirnavas (Pērkona dzirnavas)

 

                                          (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

1930.gados īpašniesk A. Pērkons, tādēļ sauktas arī par Pērkona dzirnavām.

Pēc karšu liecībām starp 18. gadsimta beigām un 1839. gadu ir appludināta Ilgas upīte un uzbūvētas ūdensdzirnavas, izveidojot Dzirnavnieku dzirnavu ezeru.

Kāda vietējā iedzīvotāja zināja teikt, ka dzirnavas jau gatavas par lielu naudu nopirkuši Andrejs un Anna Pērkoni.

Andris Andrievs Pērkons (Pērkauns) - Praulienas dzirnavu īpašnieks, dzimis 14.06.1874. Saikavas muižā, Lazdonas ev.-lut.draudzē.

Anna Pērkone (dz. Mitre) (Pērkaune) dzimusi 04.07.1884 Praulienas Skabarniekos, Lazdonas ev.-lut. draudzē.

Viņi nopirka dzirnavas kopā ar ezeru un zemi. “Madonas Ziņas” (nr. 33 no 10.09.1933) raksta, ka Praulienas pagasta padome esot par valdes locekli ievēlējusi Andreju Pērkonu – Praulienas dzirnavu īpašnieku. Tātad 1933. gadā dzirnavas jau piederēja Pērkoniem. Abi Pērkoni tautā tā arī saukti - par Dzirnavu onkuli un Dzirnavu tanti.

Dzirnavās (stāvot ar muguru pret ezeru) no kreisās puses pirmā istaba – lielā istaba, saucamā priekšistaba, ar ķieģeļu grīdu. Nākamā bija malēju istaba, kur pulcējās malēji, kamēr gaidīja savu kārtu. No malēju istabas bija durvis uz dzirnavām – tur vienmēr viss esot bijis balts, ar miltiem noputējis.  Dzirnavās bija vairāki tekteri (piltuves), kur bēra graudus iekšā. Tos sauca par gaņģiem, kas griež lielos akmeņus. Tie bija pirmajā stāvā (ceļa līmenī), un tad gāja lejā pa trepēm (apakšējā stāvā), kur varēja dabūt samaltus miltus.

Tālāk, no dzirnavām pa labi, bija stadula – atsevišķa ēka, kur novietoja zirgus, kamēr dzirnavās tika malti graudi. Stadulas augšējā stāvā (ceļa līmenī) notikušas arī kādas sanākšanas vai tikšanās, arī, piemēram, bēres.

Uzskata, ka tāpēc, ka Pērkoni bija turīgi (dzirnavas, ezers un zeme), viņus neizveda uz Sibīriju, jo citādāk nebūtu, kas maļ maizi. Šajās dzirnavās strādāja stāstītājas tēvs, arī viņu neizveda, jo viņam bija zirgi un bija jāpārvadā cilvēki. Viņš arī mācēja asināt dzirnavu akmeņus – Dzirnavu onkulis to vairs nespēja darīt, jo tas ir grūts darbs.

Andrejs un Anna Pērkoni bija adoptējuši meiteni no septiņu bērnu ģimenes – Viju. Viņai bija divi bērni, bet meita nomira apmēram 14 gadu vecumā, dēls apmēram 29 gadu vecumā, kad atgriezās no karadienesta, kur bija kalpojis uz zemūdenēm, un bija sabojāta veselība. Pēc tā Vija bija pierunāta dzirnavas pārdot, tās nopirka kāds Zlidnis no Rīgas.

Dzirnavas esot darbojušās diezgan ilgi – līdz Praulienā tika uzstādītas elektriskās dzirnavas (diemžēl neizdevās noskaidrot, kuros gados). Pēc elektrisko dzirnavu uzstādīšanas arī Pērkondzirnavas lēnām gāja bojā, sāka tecēt jumts, to atjaunot nevarēja, jo nevarēja dabūt materiālus.

Cik var izsecināt, tad ap 1980-iem gadiem (stāstītāja minēja, ka sovhoza saimniecības direktora Aleksandra Udota laikā, viņš bija 1980-os gados sovhoza “Prauliena” direktors) stadulā tika ierīkota Mednieku māja, bijis atjaunots jumts.

Pirms kāda laika dzirnavas it kā esot mantojuši Vijas brāļa bērni. (paldies par palīdzību informācijas meklēšanā Guntai Strodei no Madonas muzeja)

 

Adrese: Madonas novads, Praulienas pagasts (koordinātes - 56.811652, 26.299988 )

 

Allažu tautas nams

 

                                                                   (1927.gada foto)

 

                                                        (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

Celts 1926.gadā.

Pirmais periods Allažu tautas nama izveidē bija darbu sagatavošanas periods - no 17. februāra 1923. gadā līdz 18. martam 1924. gadā. 17. februārī tika ierosināts jautājums par tautas nama būvi un tajā pašā dienā no Allažu pagasta padomes tika dāvināts visām Allažos esošām b-bām zemes gabals ar vecās skolas drupām, uz kura celt tautas namu. Kā atbildīgā juridiskā persona tautas namam skaitījās Allažu Lauksaimniecības biedrība.
Otrais periods ir būves periods, no 18. marta 1924. gadā līdz 1. janvārim 1926. gadā, kad būvdarbi tika pabeigti. 

Adrese:  Siguldas novads, Allažu pagasts (koordinātes - 57.080835, 24.837605 )

 

Īles tautas nams

 

                                              (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Īles tautas nams atklāts 1936. gada Ziemassvētkos. Ēka celta uz Īles muižas zirgu staļļa pamatiem.

1936.gada 21.decembra “Zemgales balss” raksta: “Vakar iesvētīja un atklāja Īles pagasta tautas namu. Tas celts par pagasta pašvaldības un vietējo sabiedrisko organizāciju līdzekļiem un izmaksāja ap 25.000 ls. Izbūvēta plaša zāle ar skatuvi un blakus telpām. Namu iesvētīja Īles draudzes mācītājs Jurevics. Pārskatu par nama celšanu nolasīja pagasta vecākais Zomers. Namu atklāt no Rīgas bija ieradies iekšlietu ministrijas informācijas un propagandas daļas lektors Alberings. Viņa atklāšanas runas noslēgumā klātesošie nodziedāja valsts himnu. Pēc apsveikumiem atklāšanas svinību dalībnieki sumināja valsts prezidentu un valdību. Atklāšanas aktu kuplināja vietējais koris un Vidzemes artilērijas pulka orķestris kapelmeistara Skujiņa vadībā. Vakars noslēdzās ar teātra izrādi, uzvedot lugu ,Aust jainais rīts". Tam sekoja saviesīgā dzīve un kopmielasts. Svinībās bija ieradušies daudzi Īles un apkārtnes pagastu iedzīvotāji.” 

Adrese: Dobeles novads, Īles pagasts, Īle (koordinātes - 56.544049, 22.999758 )

 

Pirmā pasaules kara karavīru kapi Grossautz pie Galaišu mājām

 

                                              (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Kapos apglabāti vācu un krievu karavīri, kas krituši 1915.-1918.gadā. Kapi esot sakopti un atklāti 2018.gada vasarā, piedaloties Auces pašvaldības, Brāļu kapu komitejas un Vācijas pārstāvjiem. Nezinu vai ceļu remonts veikts pēc tam, bet situācija ir tāda, ka 2023.gadā kapiem priekšā aizrakts dziļš grāvis, kādus tos tagad rok pie rekonstruētajiem ceļiem, un kapos iekšā tikt nevar. It kā grūti būtu bijis kaut vai koka laipu pāri pārmest, lai interesenti var kapus apmeklēt.

Mēģināju rakstiski sazināties ar vietējo pašvaldību. Divas reizes tiku pasūtīta tālāk pie nākamā adresāta (it kā paši uz vietas nevarētu pārsūtīt vēstuli pēc piederības), trešais adresāts tā arī nav atbildējis – ir vai nav iespējams uzlikt kādu laipu, lai tiktu kapos iekšā. Sanāk, ka tad, kad kapus atjaunoja, pašvaldība spodrināja savas spalvas, piedaloties atklāšanas pasākumā. Kad tas pagājis, tad intereses par šo vietu vairs nav. 

Adrese: Dobeles novads, Lielauces pagasts (koordinātes - 56.499134, 22.871793 ) 

 

 

 

Grenču muiža (Grenzhof) Zebrenes pagastā

 

                                            (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                                    (Muiža senāk)
 

Pēc 2.pasaules kara kungu mājai uzcēla otro stāvu un ierīkoja dzīvokļus fermas strādniekiem. Mūsdienās ēka ir nodegusi un lielais parks ir aizaudzis ar latvāņiem. Saglabājušās saimniecības ēkas un to drupas.

Adrese: Dobeles novads, Zebrenes pagasts, Grenči (koordinātes - 56.627795, 22.905567 ) 

 

Bija reiz mājas - Gražas, Īles pagastā

 

                                            (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Gunārs Birkmanis, atceroties pusaudža gados piedzīvoto 2.pasaules kara laikā grāmatā “Vasara, kurā salūza likteņi”, raksta arī par Gražu mājām: “Vispirms Gražu mājceļā mūs sveic stingra guļkoku pirts, apvīta lupstājiem un apiņiem. Tad plašs ābeļdārzs, jauna klēts, balta mūra kūts dienvidu pusē. Mājceļš ved pakalniņā, kur krietna dzīvojamā māja. Gar istabas galu mājceļš aizvijas uz šķūni, laukiem un ved nelielā mežiņā. Aiz tā pļavas un lielais valsts mežs.

Pagalmā mēs satiekam pašu saimnieku un viņa meitu. Saimnieks ir apaļīgs, labsirdīgs lauku vīrs pelēkā vadmalas svārkā, vestē, stulmzābakos – gluži kā no Birzgaļu Reiņa zīmējumiem izkāpis. Meita – jauna, skaista. Es vienmēr atceros viņas iedegušo seju, gaišo matu pīnes ap galvu un dziļi zilās, smaidīgās acis.

Šie pirmie Gražu iespaidi man nākuši līdzi visu mūžu. Es bieži iedomāju, kurā pasaules malā Gražu skaistā meita un kā tēvam klājas tālu svešā pasaulē. Taču izrādās, ka esmu alojies. Tad, kad ap atmodas laiku es sāku interesēties par šiem ļaudīm, īleneki man pavēstīja, ka Gražu saimnieku ģimene, atgriezusies no Kurzemes bēgļu gaitām, 1949.gada 25.martā aizvesta krievu verdzībā. Man rāda, ka, lūk, tur tā pastīvā, sirmā sieviete ir viņa – Gražu saimnieka meita. Dzīvo Īles centrā. Māju vairs nav. Nav pat veco koku. Astoņdesmito gadu sākumā kolhoza suselnieku nolaistās Gražas aizdedzināja vietējais agronoms, uzvārdā Bērziņš. Viņš rūpējies par kolhoza lauku izskatu. Gribējis, lai būtu lauki kā Ukrainā. Turklāt viņam gribējies redzēt, vai vietējā lauku sēta deg tikpat iespaidīgi, kā rāda padomju kinofilmās.”

Mūsdienās pat vairs nepateiksi, ka šajās vietā atradusies turīga lauku sēta. Nav vairs ne koku, ne dārzu, pat ne mājceļa vairs nav. “Atbrīvotāji” atbrīvoja Latviju gan no tās iedzīvotājiem, gan viņu mājām un mantām.

Adrese: Dobeles novads, Īles pagasts (koordinātes - 56.554892, 22.957950 )