Praulienas ūdensdzirnavas (Pērkona dzirnavas)

 

                                          (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

1930.gados īpašniesk A. Pērkons, tādēļ sauktas arī par Pērkona dzirnavām.

Pēc karšu liecībām starp 18. gadsimta beigām un 1839. gadu ir appludināta Ilgas upīte un uzbūvētas ūdensdzirnavas, izveidojot Dzirnavnieku dzirnavu ezeru.

Kāda vietējā iedzīvotāja zināja teikt, ka dzirnavas jau gatavas par lielu naudu nopirkuši Andrejs un Anna Pērkoni.

Andris Andrievs Pērkons (Pērkauns) - Praulienas dzirnavu īpašnieks, dzimis 14.06.1874. Saikavas muižā, Lazdonas ev.-lut.draudzē.

Anna Pērkone (dz. Mitre) (Pērkaune) dzimusi 04.07.1884 Praulienas Skabarniekos, Lazdonas ev.-lut. draudzē.

Viņi nopirka dzirnavas kopā ar ezeru un zemi. “Madonas Ziņas” (nr. 33 no 10.09.1933) raksta, ka Praulienas pagasta padome esot par valdes locekli ievēlējusi Andreju Pērkonu – Praulienas dzirnavu īpašnieku. Tātad 1933. gadā dzirnavas jau piederēja Pērkoniem. Abi Pērkoni tautā tā arī saukti - par Dzirnavu onkuli un Dzirnavu tanti.

Dzirnavās (stāvot ar muguru pret ezeru) no kreisās puses pirmā istaba – lielā istaba, saucamā priekšistaba, ar ķieģeļu grīdu. Nākamā bija malēju istaba, kur pulcējās malēji, kamēr gaidīja savu kārtu. No malēju istabas bija durvis uz dzirnavām – tur vienmēr viss esot bijis balts, ar miltiem noputējis.  Dzirnavās bija vairāki tekteri (piltuves), kur bēra graudus iekšā. Tos sauca par gaņģiem, kas griež lielos akmeņus. Tie bija pirmajā stāvā (ceļa līmenī), un tad gāja lejā pa trepēm (apakšējā stāvā), kur varēja dabūt samaltus miltus.

Tālāk, no dzirnavām pa labi, bija stadula – atsevišķa ēka, kur novietoja zirgus, kamēr dzirnavās tika malti graudi. Stadulas augšējā stāvā (ceļa līmenī) notikušas arī kādas sanākšanas vai tikšanās, arī, piemēram, bēres.

Uzskata, ka tāpēc, ka Pērkoni bija turīgi (dzirnavas, ezers un zeme), viņus neizveda uz Sibīriju, jo citādāk nebūtu, kas maļ maizi. Šajās dzirnavās strādāja stāstītājas tēvs, arī viņu neizveda, jo viņam bija zirgi un bija jāpārvadā cilvēki. Viņš arī mācēja asināt dzirnavu akmeņus – Dzirnavu onkulis to vairs nespēja darīt, jo tas ir grūts darbs.

Andrejs un Anna Pērkoni bija adoptējuši meiteni no septiņu bērnu ģimenes – Viju. Viņai bija divi bērni, bet meita nomira apmēram 14 gadu vecumā, dēls apmēram 29 gadu vecumā, kad atgriezās no karadienesta, kur bija kalpojis uz zemūdenēm, un bija sabojāta veselība. Pēc tā Vija bija pierunāta dzirnavas pārdot, tās nopirka kāds Zlidnis no Rīgas.

Dzirnavas esot darbojušās diezgan ilgi – līdz Praulienā tika uzstādītas elektriskās dzirnavas (diemžēl neizdevās noskaidrot, kuros gados). Pēc elektrisko dzirnavu uzstādīšanas arī Pērkondzirnavas lēnām gāja bojā, sāka tecēt jumts, to atjaunot nevarēja, jo nevarēja dabūt materiālus.

Cik var izsecināt, tad ap 1980-iem gadiem (stāstītāja minēja, ka sovhoza saimniecības direktora Aleksandra Udota laikā, viņš bija 1980-os gados sovhoza “Prauliena” direktors) stadulā tika ierīkota Mednieku māja, bijis atjaunots jumts.

Pirms kāda laika dzirnavas it kā esot mantojuši Vijas brāļa bērni. (paldies par palīdzību informācijas meklēšanā Guntai Strodei no Madonas muzeja)

 

Adrese: Madonas novads, Praulienas pagasts (koordinātes - 56.811652, 26.299988 )