Bija reiz mājas - Gražas, Īles pagastā

 

                                            (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Gunārs Birkmanis, atceroties pusaudža gados piedzīvoto 2.pasaules kara laikā grāmatā “Vasara, kurā salūza likteņi”, raksta arī par Gražu mājām: “Vispirms Gražu mājceļā mūs sveic stingra guļkoku pirts, apvīta lupstājiem un apiņiem. Tad plašs ābeļdārzs, jauna klēts, balta mūra kūts dienvidu pusē. Mājceļš ved pakalniņā, kur krietna dzīvojamā māja. Gar istabas galu mājceļš aizvijas uz šķūni, laukiem un ved nelielā mežiņā. Aiz tā pļavas un lielais valsts mežs.

Pagalmā mēs satiekam pašu saimnieku un viņa meitu. Saimnieks ir apaļīgs, labsirdīgs lauku vīrs pelēkā vadmalas svārkā, vestē, stulmzābakos – gluži kā no Birzgaļu Reiņa zīmējumiem izkāpis. Meita – jauna, skaista. Es vienmēr atceros viņas iedegušo seju, gaišo matu pīnes ap galvu un dziļi zilās, smaidīgās acis.

Šie pirmie Gražu iespaidi man nākuši līdzi visu mūžu. Es bieži iedomāju, kurā pasaules malā Gražu skaistā meita un kā tēvam klājas tālu svešā pasaulē. Taču izrādās, ka esmu alojies. Tad, kad ap atmodas laiku es sāku interesēties par šiem ļaudīm, īleneki man pavēstīja, ka Gražu saimnieku ģimene, atgriezusies no Kurzemes bēgļu gaitām, 1949.gada 25.martā aizvesta krievu verdzībā. Man rāda, ka, lūk, tur tā pastīvā, sirmā sieviete ir viņa – Gražu saimnieka meita. Dzīvo Īles centrā. Māju vairs nav. Nav pat veco koku. Astoņdesmito gadu sākumā kolhoza suselnieku nolaistās Gražas aizdedzināja vietējais agronoms, uzvārdā Bērziņš. Viņš rūpējies par kolhoza lauku izskatu. Gribējis, lai būtu lauki kā Ukrainā. Turklāt viņam gribējies redzēt, vai vietējā lauku sēta deg tikpat iespaidīgi, kā rāda padomju kinofilmās.”

Mūsdienās pat vairs nepateiksi, ka šajās vietā atradusies turīga lauku sēta. Nav vairs ne koku, ne dārzu, pat ne mājceļa vairs nav. “Atbrīvotāji” atbrīvoja Latviju gan no tās iedzīvotājiem, gan viņu mājām un mantām.

Adrese: Dobeles novads, Īles pagasts (koordinātes - 56.554892, 22.957950 )