Krogzemju ūdensdzirnavas (Krogzemnieku ūdensdzirnavas)

 

                                                    (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)

Īģes upes Korgzemju (Krogzemnieku) ūdens dzirnavas un akmens dambis ar uzstādinātu ezeru atrodas 7 km no Alojas pie Īģes upes un 9 km no ietekas Salacā. 1924.gada 8.novembra avīzē „Nedēļa” Nr. 49 minēts, ka „dzirnavās jau 55 gadus saimnieko Priedes ģimene ”. Tātad Krogzemju dzirnavās Priedes ģimene saimnieko no 1869.gada. 1885.gadā, Stābeģu pagasta tiesas protokolos minēts melderis Pēteris Priede un ezers. Dzirnavas ir nodegušas, bet tās atkal atjaunotas. Pēdējā dzirnavu celtne uzbūvēta 1893.gadā. 1906. gadā uzbūvēts pārplūdes tipa regulējošais aizsprosts-betona dambis. No 1922.gada 15.jūlija Mārča Priedes Pētera d. īpašums. 1924.gada lielie pavasara plūdi izskalo un izgāž dambi, bet tā paša gada rudenī – novembrī tiek atjaunots. Dzirnavās darbojas gateris-veic koka apstrādes darbus. 1928.gada 1.augustā mirst dzirnavu īpašnieks Mārcis Priede Pētera d. un dzirnavas pēc 1828.gada 26.marta Valmieras notāra E.Klingenberga sastādītā testamenta, pāriet dēla Pētera Priedes Mārča d. īpašumā. 1940. gadā dzirnavas atņem Padomju okupācijas vara un 1949.gada 25.martā no Krogzemju dzirnavām Priedes ģimene - Priede Berta Jāņa m. (dzimusi 1897.g.); Priede Mirdza Pētera m. (dzimusi 1938.gadā) un Priede Mārtiņš Pētera d. (dzimis 1940.gadā) tiek arestēti un izsūtīti uz Sibīriju - Tomskas apgabala Asinas rajonu. Padomju okupācijas laikos te strādā Lejiņš, kuru ierāva dzirnavas rats un viņš gāja bojā. Tad dzirnavās no "Veckogzemniekiem" te strādāja Arnolds Timermanis. 1955.gada lielie plūdi izskalo un izgāž dzirnavu dambi. 1960.gadā dambis sagāžas un tas vairs netiek atjaunots. 1970os gados dzirnavu ēka tiek nojaukta kokmateriāliem privātmājas būvniecībai Alojā. Vēl šodien no Krogzemju (Krogzemnieku) ūdens dzirnavām ir saglabājušās akmens mūra sienas fragmenti, aizsprosta pārpalikumi un dzirnakmens.

Adrese: Limbažu novads, Alojas pagasts (koordinātes - 57.835158, 24.888779 )

 

Jumpravas muižas baronu kapi Mežotnes pagastā

 

                                                            (Fotografēts 2020.gadā)

Jumpravas muižas parkā atrodas Līdinghauzenu-Volfu dzimtas kapi – apaļš uzkalniņš ar vienpadsmit kapa plāksnēm visapkārt un kapela. Kapela celta 18.gadsimta beigās vai 19.gadsimta sākumā, tajā atradās priekštelpa un neliela lūgšanu telpa. Padomju okupācijas gados celtne tika pārbūvēta par tā saukto „mednieku namiņu”. Pārbūves rezultātā ēka zaudēja tornīti un sākotnējo logu formu, iekštelpā iemūrēja kamīnu.

Adrese: Bauskas novads, Mežotnes pagasts, Jumprava (koordinātes +/- 56.416070, 24.110804 )

 

Skaistkalnes ūdensdzirnavas

 

                                                     (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

Īpašnieks1930-os gados E.Grasis.

1939.gada “Bauskas vēstnesis” raksta par atsevišķu objektu pievienošanu Skaistkalnes ciemam. Starp tiem ir arī Skaistkalnes ūdensdzirnavas. Laikraksts raksta: “Sevišķi svarīga ciemam ir Skaistkalnes ūdens dzirnavu pievienošana, jo tajās bez malšanas un vilnas apstrādāšanas ierīkota arī elektriskās enerģijas ražošanas stacija Skaistkalnes ciema apgaismošanai.”

Raksts 1985.gada “Cīņā”: “Skaistkalnes ūdensdzirnavām, pamatīgai celtnei no sarkaniem ķieģeļiem, it kā vajadzētu izdalīties ainavā, kontrastēt ar to. Bet tās izskatījās tik neievērojamas, pamestas, ja neskaita suni un dažas vistas, kas grozījās dzirnavu priekšā. Nezinu, varbūt tiešām vainīga bija pelēkā diena. Man gan vairāk likās — kārtīgu, ieinteresētu cilvēku trūkums. «Skaistkalnē jau sen ir ūdensdzirnavas. Kamēr tās piederēja Bauskas rajona sadzīves pakalpojumu kombinētam, viss bija kārtībā,» raksta skaistkalnietis J. Zvilna, «pirms divpadsmit gadiem tās nopirka kolhozs «Skaistkalne». Dzirnavas ekspluatēja tik ilgi, kamēr vecie dzirnakmeņi vairs nespēja saberzt rudzu graudus. Tad dzirnavas palika bez saimnieka.» Bez saimnieka? Nē! Tie bija! Tuvējās mājas iedzīvotāji šeit ierīkoja malkas noliktavu. Puikas, meklēdami romantiku, spēlēja dažādas spēles. Skan diezgan nevainīgi. Tikai jāņem vērā — saimniekus nebūt negaidīja atvērtas durvis un uzraksts uz tām: «Laipni lūdzam!» «Durvis izlauza, tāpat logus, saplēsa visu, kas bija plēšams. Tukšie durvju un logu caurumi tumsā rēgojas kā spoki,» vēstuli turpina J. Zvilna. Saimniecība šajā gadījumā ļoti līdzinās bērnam, kas, sabojājis rotaļlietu, tūlīt to aizsviež kā nekur nederīgu. Nu, varbūt gluži aizmirstas dzirnavas nebija. Tā ļauj domāt izpildkomitejas priekšsēdētāja Z. Metlāna atbilde «Cīņas» redakcijai: «Noskaidrotas dzirnavu postīšanā vainojamās personas. Lai turpmāk ēkā nevarētu iekļūt un izdarīt postījumus, kolhozs «Skaistkalne» devis solījumu līdz 1984. gada 15. septembrim sakārtot dzirnavu ēkai logus un aizslēdzamas durvis.» Tiekoties ar korespondentu, kolhoza «Skaistkalne» priekšsēdētājs J. Dundurs gan apgalvoja: — Mēs sākām kārtot dzirnavu jautājumu aizpagājušajā gadā. Tad vēl nekādu vēstuļu nebija. lesniedzām materiālus institūtam «Laukuprojekts» dzirnavu ēkas pārbūves projekta dokumentācijas izstrādei. Pārbūvi paredzēts uzsākt 1987. —1989. gadā. Pēc tās dzirnavas kalpos vietējo cilvēku vajadzībām: šeit varēs svinēt kāzas un citus sarīkojumus. Tas būs jauki, tikai ar nākotnes izredzēm vien nevar dzīvot. Logi aizsisti ar dēļiem, ieliktas durvis. Sodīti galvenie postītāji. Izrādās, tie ir seši puikas vecumā no 13 līdz 17 gadiem. Viņiem (varbūt viņu vecākiem?) jāsamaksā naudas sods pāris simtu rubļu apmērā.”

Tomēr mūsdienās izskatās, ka ne tajos tālajos 1980-os gados, ne arī vēlāk dzirnavu ēka būtu savesta kārtībā. Tā stāv tukša un pamesta.

Adrese: Bauskas novads, Skaistkalnes pagasts, Skaistkalne, Dzirnavu iela 5

 

Šarku skola (Šarkiai mokykla)

 

                                              (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Diemžēl par šo ēku neko nezinu. Internetā var atrast tikai to, ka tā ir bijusī Šarku pamatskola. Daudzus gadus ēkai braukāju garām un redzēju, kā tā pamazām sabrūk. Vēl pirms dažiem gadiem tai jumts nebija iebrucis. Beidzot es to 2022.gadā nofotografēju. Liekas, ka ēkai ilgs mūzš vairs nebūs.

Adrese: Lietuva, Sodžiaus gatvė 3, Šarkiai, Satkūnų sen., Joniškio raj. (koordinātes - 56.299076, 23.635823 )

 

Salienas skola

 

                                                              (Skolas ēka ap 1938.gadu)

(Fotografēts 2017.gadu)

Būvēta speciāli skolas vajadzībām. Atklāta 1938.gadā, bet kā latviešu skola paguva darboties tikai dažus gadus. Jau 1941.gadā skola, ko būvēja Latvijas valsts, tika pārvērsta par krievu skolu.

1934. gadā Salienas zemnieki sūtīja savu delegāciju uz Rīgu pie Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa ar lūgumu uzcelt pagastā skolu. Prezidents pats personīgi ieradās Salienā, lai novērtētu vietu, kur celt skolu.

3 km attālumā no Salienas pagasta mājas tika celta jauna skolas ēka, kuru bija paredzēts pabeigt 1937. gada rudenī. Uz turieni plānoja pārvietot arī valsts sākumskolu no Vecsalienas. 1937. gada rudenī tika atvērta jaunā Salienas skola. Skolā bija četras klases. Pirmais skolas pārzinis bija Pēteris Grāve. Kārlis Ulmanis nepiedalījās skolas atklāšanā, bet nodeva skolas direktoram Pēterim Grāvem skolas karogu.

1938.gada 10.oktobra “Jaunākās ziņas” raksta: “Salienas pamatskolas atklāšanas svinībās vakar piedalījās ap 500 cilvēku. Jaunceltni un skolas karogu iesvētīja. mācītājs Dzērve. No Rīgas svinībās ieradās skolu departamenta dir. Ozoliņš un tautskolu direktora biedrs Pumpītis.”

Otrā pasaules kara laikā skolā bija vācu hospitālis. Pēc kara skolā bija septiņas klases. 1956.gadā tā kļuva par vidusskolu. Jaunā skolas ēka tika piebūvēta pie vecās 1975. gadā. 2007. gadā tika veikta skolas piebūves renovācija. 2014.gadā - pilna vienkāršotā renovācija.


Adrese: Daugavpils novads, Salienas pagasts, Saliena (koordinātes - 55.824467, 26.877648 ) 

  

Rīgas pilsētas elektriskā spēkstacija Andrejsalā

 

                                                      (Fotografēts 2022.gadā, V.S. foto)

                                                                    (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)

Rīgas pilsētas valde pirmo reizi apsprieda jautājumu par pilsētas elektrostacijas nepieciešamību jau 1890. gadā, kad būvvaldē ar lūgumu izsniegt koncesiju elektriskās spēkstacijas izbūvei rīdzinieku vajadzībām vērsās „Krievijas — Baltijas elektrotehniskās fabrikas” īpašnieks un uzņēmējs H. Detmans. Pilsētas valde atļauju uzreiz neizsniedza un nolēma vispirms pētīt Eiropas valstu un Krievijas pilsētu pieredzi elektrostaciju izbūves jautājumā. Turklāt tika organizēta Rīgas iedzīvotāju aptauja noskaidrojot, vai viņus interesētu iespēja savu mājokļu apgaismošanai izmantot elektrisko strāvu. Vairums aptaujāto rīdzinieku atbalstīja pilsētas elektrocentrāles izbūvi. Radās arī pretinieki – Gāzes un ūdensvada iestāde, kuras bizness tiktu apdraudēts, samazinoties klientu skaitam, kuri izvēlēsies savos mājokļos lietot elektrisko strāvu. Gāzes un ūdensvada iestāde panāca, ka elektrostacijas izbūve uz nedaudz gadiem tiek atcelta.

Kamēr pilsētas valde domāja, celt elektrostaciju vai nē, tikmēr uzņēmēji, skaidri saprazdami, ka nākotne pieder tieši elektroenerģijas izmantošanai, rīkojās. Sākās strauja nelielu un tuvākos kvartālus apkalpojošu privāto elektrostaciju jeb blokstaciju ierīkošana. 1896. gadā sāka darboties H. Detmaņa elektrostacija Lielajā Jaunajā ielā. Pēc gada elektrostaciju ierīkoja Rīgas Latviešu biedrības namā. Viena no blokstacijām atradās pie Lauvu spīķera Doma baznīcas tuvumā, piegādājot elektroenerģiju vairākām bankām, Lielās ģildes namam, biržas ēkai, vairākām privātmājām. Sava elektrostacija bija arī Vācu Amatnieku biedrībai, Bingnerhofa namam, teātrim „Olimpija”, viesnīcām „Monopol” un „Imperial”. Rīgā darbojās arī Ņesterova, Feitelberga, Liepiņa un citas privātas elektrostacijas.

Pieprasījums pēc elektroenerģijas pieauga, un 1901. gada oktobrī Rīgas dome pieņēma vēsturisko lēmumu par elektrocentrāles izbūvi Andrejsalā (Andrejostā), lai nodrošinātu centralizētu elektroapgādi pilsētai. Jau pēc mēneša piešķīra pirmo kredītu – 8000 rubļu spēkstacijas projektēšanai. Rīgai ļoti paveicās, jo elektrocentrāles projektu izstrādāja viens no vācu elektroenerģētikas pamatlicējiem, inženieris, konstruktors un izgudrotājs Oskars fon Millers (1855 – 1934). Viņa vārds Eiropā bija labi pazīstams.

1903. gadā Rīgas pilsētas dome apstiprināja O. fon Millera izstrādāto projektu elektrocentrāles izbūvei. Elektrostacijas un elektrotīkla izbūvi plānoja trijās kārtās: 1. kārtā paredzēja izbūvēt elektrostacijas ēku un iekārtu, kabeļtīklu no elektrocentrāles līdz Bruņinieku ielai; 2. kārtā – palielināt elektrocentrāles jaudu no 1700 kW līdz 3100 kW un izbūvēt kabeļtīklu elektroenerģijas piegādei klientiem Pārdaugavā; 3. kārtā – palielināt elektrocentrāles jaudu līdz 5200 kW un divkārt palielināt kabeļtīkla kopgarumu Rīgas pilsētā.

Rīgas pilsētas elektrocentrāles vēsture saistāma ar vēl vienas izcilas personības klātbūtni. Elektrocentrāles ēkas projektu izstrādāja arhitekts Karls Felsko (1844–1918) – viens no ievērojamākajiem Rīgas eklektisma stila meistariem. Pilsētas elektrocentrāles izbūve izmaksāja 1,3 miljonus rubļu. Pārbaudes režīmā elektrocentrāli ieslēdza darbā 1905. gada martā. Oficiālā tās atklāšana notika 1905. gada 14. maijā, kad Rīgas pilsētas galva Džordžs Armitsteds parakstīja lēmumu par elektrocentrāles pieņemšanu ekspluatācijā un tās nodošanu pilsētas Uzņēmumu pārvaldes pārziņā. Pilsētas elektrocentrāle darbojās ar 1482 kW jaudu. Elektriskais apgaismojums iedegās pilsētas centra dzīvojamos namos un iestādēs. Pirmās 20 elektriskā loka lampas uzstādīja Aleksandra bulvārī – tagadējā Brīvības bulvārī un Brīvības ielā posmā līdz Brīvības un Elizabetes ielu krustojumam.

Tā darbu sāka Rīgas pilsētas elektrocentrāle Andrejsalā – tolaik lielākais elektroenerģijas ražotājs ne vien Rīgā un Latvijā, bet arī visā Baltijas reģionā. Turpmākajos gados arvien lielāks skaits rīdzinieku iepazina elektrisko apgaismojumu un sāka to lietot ikdienā. 1938. gadā turpat 70% pilsētas iedzīvotāju mājokļu bija apgaismoti ar elektrisko strāvu, kuru galvenokārt nodrošināja Andrejsalas elektrocentrāle.

Adrese: Rīga , Andrejostas iela 19, Enerģētikas muzejs

 

Rāmuļu vējdzirnavas

                                                                   (2021.gada foto)

Labību, ko par malšanu saņēma, piemēram, Rāmuļu vējdzirnavu melderis, glabāja lielā lādē, kurai bija četri nodalījumi un vākā četri caurumi — rudziem, kviešiem, miežiem, auzām. (R.Puriņš “Senās vējdzirnavas”)

Vējdzirnavas beidza darboties 1927.gadā.

2000-os gados kāds tur uzsācis atjaunošanu, korpusa vidū iebūvētas vītņu kāpnes līdz pašai dzirnavu augšai. Bet tomēr izskatās, ka nekādi darbi tālāk nenotiek.

Adrese: Cēsu novads, Vaives pagasts (koordinātes - 57.221623, 25.355224 )