Jēkaba kapi Rīgā

                                           (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

No 1770. gada līdz 1772. gadam plosījās mēris. Lai izbeigtu tā izplatību, Katrīna II ar 1772.gada 18. decembra ukazu aizliedza mirušos pēc viduslaiku tradīcijas apglabāt baznīcās un to tuvumā. Rīga šādu pavēli saņēma 1773. gada 23. februārī. Saskaņā ar ukazu, mirušos drīkstēja apglabāt tikai kapsētās, kas atradās vismaz 300 asu attālumā ārpus pilsētas. Smilšu kalnos aiz toreizējiem Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, kuros bija nodalījumi visām Rīgas luterāņu draudzēm - Doma, Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus, Ģertrūdes un Jēkaba draudzei. Jēkaba un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un žogi, kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Gadu gaitā tie saplūda un izveidojās liela, vairāk nekā 35 hektārus liela kapu teritorija, kuru tad arī sāka dēvēt par Lielajiem kapiem.

Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7. maijā, bet ģeogrāfiski nedaudz tuvāk pilsētai esošajā Jēkaba draudzes nodalījumā pirmos apbedījumus veica tā paša gada 4. jūnijā. Laika gaitā kapsētu vairākkārt paplašināja, piemēram, Jēkaba draudzes nodalījumu - 1867. un 1891. gados. Sākotnēji kapi nebija labiekārtoti - kopiņas atradās dažādās vietās bez noteiktas kārtības. 18. gadsimtā Broce tos savos zīmējumos attēlojis kā smilšu lauku.

Jēkaba nodalījumā pirmo pieticīgo kapelu uzcēla 1793. gadā, bet to pārbūvēja 1886. gadā pēc arhitekta Otto Reinholda Zīversa projekta. Padomju okupācijas laikā kapelu ļoti izpostīja. Savu statusu tā atkal atguva 1991.gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Lai gan kapus - gan šos, gan otrpus Senču ielai esošos Lielos kapus - atguvusi LELB savā īpašumā, neizskatās, ka īpašniekam rūpētu aizgājēju miers.  

To, ko nepaspēja nopostīt padomju okupācijas gados, tagad posta apkārtējo māju iedzīvotāji, kuri atraduši šos kapus par labu suņu tualeti. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem te tiek izvesti pastaigā simtiem suņu katru dienu, daži pat tiek atvestu ar mašīnām un izlaisti nokārtoties un parakņāties. To saimnieki ir zaudējuši jebkādas cilvēcības pazīmes, ja spēj tādas lietas darīt kapu teritorijā. Bieži vien pašvaldības policija uz to visu noskatās un pat neaizrāda. Cik zinu, tad parkos nedrīkst suņus vest nokārtoties, kur nu vēl kapos!!! Bet uz šo teritoriju likumi neattiecas!

Kapos apglabāti ļoti daudz slavenu cilvēku, arī tādi, bez kuriem mūsu Rīga un Latvija nebūtu tāda, kādu to redzam šodien.

Jānis Baumanis (1834 - 1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts. 

Artūrs Baumanis (1867 - 1904) - gleznotājs. Mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmijā.

Johans Kristofs Broce (1742 - 1823) - čehu izcelsmes Baltijas vēsturnieks.  

Otto Hūns (1764 - 1832) - vācbaltu izcelsmes ārsts, medicīnas doktors. 
Karls Lēviss of Menārs (1855 - 1930) - vācbaltu izcelsmes Latvijas vēsturnieks, arheologs, profesors. 

Kristiāns Jāks Petersons (Kristjan Jaak Peterson) (1801. gada 14. marts, Rīgā -1822. gada 4. augustā, Rīgā) bija Latvijā dzimis igauņu dzejnieks, kas tiek uzskatīts par igauņu literatūras pamatlicēju.   
Augusts Francs Folcs (1851-1926) – dekoratīvās tēlniecības meistars. Pazīstamākie darbi – strūklakas skulptūra “Nimfa” pie Nacionālās Operas, Latvijas Valsts mākslas muzeja ēkas skulpturālie ciļņi, kolonnas un kāpnes, Nacionālā teātra fasādes rotājumi un atlantu figūras, Rolanda statuja Rīgas Rātslaukumā.

Baronese Anna fon Fītinghofa (dzimusi grāfiene Minniha) (1741 - 1811) - slepenpadomnieka, senatora, Rīgas teātra dibinātāja barona Otto fon Fītinghofa (1722 -1792) dzīvesbiedre, Krievijas ģenerālfeldmaršala Burharda Hristofa fon Minniha) mazmeita.   
Arī daži fon Fēgezaku dzimtas pārstāvji.

Adrese: Rīga, Mēness iela 1

Ūziņu jeb "Bērziņu" vējdzirnavas

                                        (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Te filmēts televīzijas seriāls “Saplēstā krūze”.

Ūziņu, jeb „Bērziņu” vējdzirnavas cēlusi Neibergu ģimene, iespējams 1860. gadā, vai arī agrāk. Dzirnavas pārbūvētas 1880-os gados, jo pirmajai celtnei no ugunsdrošiem materiāliem bijis tikai 1. stāvs (1880. gads tad arī tiek minēts kā dzirnavu celšanas gads). Šīs ir Latvijā vienīgās zināmās holandiešu tipa vējdzirnavas, kam uz sešstūraina, no laukakmeņiem mūrēta korpusa pirmā stāva, ir no ķieģeļiem uzmūrēta nošķeltam konusam līdzīga augšējā daļa ar 4 spārniem.   Apskatot dzirnavas, apbrīnu izsauc būvkonstrukciju veidojums. Ja dzirnavu ēkas karkasa būvē izmantoti akmeņi, ķieģeļi un kaļķi, tad viss mehānisms ir vējdzirnavu specifikāciju un koka konstrukciju pārzinoša meistara darbs. Dzirnavās visi spēka pārnesuma zobrati, aploces, sazobes darinātas no koka. Visas koka daļas ir izgatavotas no ābeļu, kļavu koksnes. Acīmredzot, būvmateriāls, koks, speciāli meklēts un rūpīgi izraudzīts. Par to liecina arī dzirnavās iemontētā 10 m garā, 60 cm resnā (diametrā), no priedes koka darinātā, vienlaidus centrālā ass, kuru melderu leksikā sauc par velkbomi. Dzirnavu dzinējspēks bijis 77 vējaspārni, strādājis 1 strādnieks.

Dzirnavas ir 12 m augstas, spārnu garums 10 m, platums 2 m. Dzirnavu diametrs pie pamatnes ir 9 m. Uz spārniem uzvilktas brezenta zēģeles – buras. Malšana notika pagriežot spārnus pret vēju. Spārni, ja uz tiem skatījās no vēja pūšanas puses, griežas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Dzirnavām ir 3 darba stāvi un 1 tehniskais stāvs, kas atrodas virs darba stāviem. Tajā ir spārnu vārpsta, zobratu pārvads, bremze, galvas gultnis. Vispirms graudu maisus ar maisu pacelšanas ierīci nogādāja 3. stāvā, kur tos iebēra bunkurā. No šī bunkura graudi nonāca 2. stāvā ierīkotajā malšanas gaņģī, kur tos starp dzirnakmeņiem samala. Milti pa koka cauruli nonāca 1. stāvā un sabira maisā.

Dzirnavas celtas āderu krustpunktā, jo šādās vietās nemīl dzīvot grauzēji – peles un žurkas.Tā kā zeme šajā vietā ir smilšaina, tad, lai celtne stabili stāvētu, dzirnavu pamats ir rakts 2 metru dziļumā un vispirms tranšejā guldīti resni ozola koka baļķi.

Dzirnavas malušas abu pasaules karu laikos un arī starplaikā. Dažu gadu pārtraukums bijis, kad nodibinājušies kolhozi, bet tad 1953. vai 1954. g. dzirnavas atkal izremontētas. Speciālisti atrasti Lietuvā. Pēc remonta dzirnavas strādāja līdz 1962. gadam, kad salūza zobrata ķemmes, pēc gadiem sapuva arī spārni un pārējās āra daļas. Astoņdesmito gadu vidū daži cilvēki ar Voldemāru Birznieku priekšgalā no 13. PMK atjaunoja sapuvušās jumta daļas un uzlika jaunu dēlīšu jumtu. Ar cementa javu salaboja arī izdrupušos mūrus. (izmantots materiāls no http://uzinubiblioteka.blogspot.com/2013_12_01_archive.html )

Adrese: Jelgavas novads, Zaļenieku pagasts, Ūziņi

Bābelītes spēkstacija

                                                 (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                   (Fotografēts 2013.gadā, V.S. foto)

                                                          (Pēc spēkstacijas nojaukšanas, 2023.gada V.S. foto)


Vairums Latvijas iedzīvotāju pat nezina, ka 1938. gadā Kārlis Ulmanis kāpās pie Bābelīša lika izbūvēt slepenu elektrostaciju, kura kara gadījumā, ja no ierindas izietu vai tiktu uzspridzināta Ķeguma HES, varētu Latvijas galvaspilsētu apgādāt ar elektroenerģiju. Kara gadījumā Bābelīša elektrostacija ar elektrību varētu nodrošināt ne tikai valsts pārvaldes ēkas, bet arī uzņēmumus un tramvaja līnijas, kā arī radiofona darbību. Kārlis Ulmanis bija īsts saimnieks savā valstī, saimniekoja ar gudru apdomu un paredzēja vairākus soļus uzpriekšu. Šī elektrostacija bija stratēģiskas nozīmes objekts. Elektrostaciju bija paredzēts darbināt ar mazutu, kuru tai nodrošināja 70 tonnīgas mucas. Elektrostacija darbojās pateicoties Šveicē ražotiem dīzeļģeneratoriem. Tās kalpošanas mūžs nebija ilgs. To darbināja tikai vācieši 2. pasaules kara laikā, kuri 1944. gadā, atkāpjoties no Rīgas, spēkstaciju uzspridzināja. Tā aizsardzībai augstākajos reljefa punktos tika uzstādītas ložmetēju pozīcijas, kas saglabājušās līdz mūsdienām.
Līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem elektrostacijas mucas izmantoja degvielas glabāšanai, bet 1980. gadā to pameta un pārstāja apsargāt. Pirms gadiem piecpadsmit staciju izlaupīja metāla zagļi un lielās degvielas mucas nodeva metāllūžņos. 
Gribētos jautāt, kādēļ šī vieta nav padarīta par tūrisma objektu kā to ir izdarījuši poļi Polijā ar Hitlera bunkuriem (Wolfsschanze) un pelna ar to naudu, jo tūristi brauc no visas pasaules? Pie mums tā būtu ideāla atpūtas vieta ezera krastā, atliek tikai ierīkot kādu suvenīru veikaliņu un kafejnīcu, bet drupas nostiprināt un sakopt.
Diemžēl nu jau par šo objektu jārunā pagātnes formā. Tā vairs nav. Neprata mūsu pilsētas saimnieki no tā izveidot tūrisma objektu. Vieglāk bija nojaukt. 

Adrese: Rīga, Bābelītes ezera ziemeļu daļā