Te filmēts
televīzijas seriāls “Saplēstā krūze”.
Ūziņu, jeb
„Bērziņu” vējdzirnavas cēlusi Neibergu ģimene, iespējams 1860. gadā, vai arī
agrāk. Dzirnavas pārbūvētas 1880-os gados, jo pirmajai celtnei no ugunsdrošiem
materiāliem bijis tikai 1. stāvs (1880. gads tad arī tiek minēts kā dzirnavu
celšanas gads). Šīs ir Latvijā vienīgās zināmās holandiešu tipa vējdzirnavas,
kam uz sešstūraina, no laukakmeņiem mūrēta korpusa pirmā stāva, ir no ķieģeļiem
uzmūrēta nošķeltam konusam līdzīga augšējā daļa ar 4 spārniem.
Apskatot dzirnavas, apbrīnu izsauc būvkonstrukciju veidojums. Ja
dzirnavu ēkas karkasa būvē izmantoti akmeņi, ķieģeļi un kaļķi, tad viss
mehānisms ir vējdzirnavu specifikāciju un koka konstrukciju pārzinoša meistara
darbs. Dzirnavās visi spēka pārnesuma zobrati, aploces, sazobes darinātas no
koka. Visas koka daļas ir izgatavotas no ābeļu, kļavu koksnes. Acīmredzot,
būvmateriāls, koks, speciāli meklēts un rūpīgi izraudzīts. Par to liecina arī
dzirnavās iemontētā 10 m garā, 60 cm resnā (diametrā), no priedes koka
darinātā, vienlaidus centrālā ass, kuru melderu leksikā sauc par velkbomi. Dzirnavu
dzinējspēks bijis 77 vējaspārni, strādājis 1 strādnieks.
Dzirnavas ir 12
m augstas, spārnu garums 10 m, platums 2 m. Dzirnavu diametrs pie pamatnes ir 9
m. Uz spārniem uzvilktas brezenta zēģeles – buras. Malšana notika pagriežot spārnus
pret vēju. Spārni, ja uz tiem skatījās no vēja pūšanas puses, griežas pretēji
pulksteņa rādītāja virzienam. Dzirnavām ir 3 darba stāvi un 1 tehniskais stāvs,
kas atrodas virs darba stāviem. Tajā ir spārnu vārpsta, zobratu pārvads,
bremze, galvas gultnis. Vispirms graudu maisus ar maisu pacelšanas ierīci
nogādāja 3. stāvā, kur tos iebēra bunkurā. No šī bunkura graudi nonāca 2. stāvā
ierīkotajā malšanas gaņģī, kur tos starp dzirnakmeņiem samala. Milti pa koka
cauruli nonāca 1. stāvā un sabira maisā.
Dzirnavas
celtas āderu krustpunktā, jo šādās vietās nemīl dzīvot grauzēji – peles un
žurkas.Tā kā zeme šajā vietā ir smilšaina, tad, lai celtne stabili stāvētu,
dzirnavu pamats ir rakts 2 metru dziļumā un vispirms tranšejā guldīti resni
ozola koka baļķi.
Dzirnavas malušas abu pasaules karu laikos un arī
starplaikā. Dažu gadu pārtraukums bijis, kad nodibinājušies kolhozi, bet tad
1953. vai 1954. g. dzirnavas atkal izremontētas. Speciālisti atrasti Lietuvā.
Pēc remonta dzirnavas strādāja līdz 1962. gadam, kad salūza zobrata ķemmes, pēc
gadiem sapuva arī spārni un pārējās āra daļas. Astoņdesmito gadu vidū daži
cilvēki ar Voldemāru Birznieku priekšgalā no 13. PMK atjaunoja sapuvušās jumta
daļas un uzlika jaunu dēlīšu jumtu. Ar cementa javu salaboja arī izdrupušos
mūrus. (izmantots materiāls no http://uzinubiblioteka.blogspot.com/2013_12_01_archive.html
)
Adrese: Jelgavas
novads, Zaļenieku pagasts, Ūziņi
