Kukšu muiža (Kukšas muiža, Kuekschen, Kukschen)

 

                                         (Fotografēts 2013.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                     (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)
 

 

                                             (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Muiža ir tipiska 18. gadsimta sākuma līdzenuma muiža. Nosaukums esot cēlies no brāļu Pētera, Jēkaba un Klāva Kukšu vārdiem. No ceļa puses tai ir divi stāvi, bet pagalma pusē - viens.
Muižas pils celta 1725. gadā kā vienstāva "U" veida būve ar pagrabu. Ēkai ir apmestas laukakmens sienas, velvēts pagrabs, koka pārsegumi, jumts iesegts ar dakstiņiem. Ēkā atrodas 18. gadsimta 2. puses durvis un divas 19. gadsimta sākuma krāsnis. Kukšu muiža esot vienīgā Baltijā, kam saglabāti un restaurēti oriģinālie sienu gleznojumi.

Kukšu muižas esošā apbūve pakāpeniski attīstījusies vietā, kur muižas ēkas pastāvējušas jau 16. gadsimtā. Pašreizējā apbūve saglabājusies no 18. un 19. gadsimta. Līdz muižu dalīšanas laikam 1921. gadā Kukšu muiža bijusi pastāvīga vai sezonāla dzīvesvieta vairākām Baltijas vāciešu muižnieku dzimtām, no kurām vislielāko iespaidu uz ēkas arhitektūru atstājuši Brakeli, kas 18. gadsimta pirmajā ceturksnī uzcēla mūra ēkas pamatapjomu – piezemētu celtni ar nošlauptu divslīpu jumtu , Heikingi, kas 18. gadsimta vidū ēkai piebūvēja sānu korpusus, un Betiheri, kas vairāku ēku pārbūvju, labiekārtojuma un interjeru izveides rezultātā deva Kukšu muižai tās kvalitātes, kas to izceļ starp citām līdzīgas kultūrvēsturiskās nozīmes ēkām. Rūdolfs fon Betihers (1842-1914) šeit bija izveidojis īstu paraugsaimniecību.

19. un 20. gadsimta sākumā Kukšas bija plaši pazīstama vieta – galvenokārt veiksmīgas saimniekošanas dēļ. Pēc 1921. gada Kukšās saimniekojusi pagasta piensaimnieku biedrība. Otrā pasaules kara laikā muižā kādu laiku darbojās Irlavas slimnīca, pēc tam padomju armijas hospitālis. 1945.gadā tur atradās venerisko slimību hospitālis. Nozīmīgs cilvēks Kukšu muižas liktenī bijis mašīnmeistars Hermanis Strautnieks, kurš 1937.–1951. gadā bijis ēkas īpašnieks un līdz pat savai nāvei 1967. gadā turpinājis rūpēties par tās saglabāšanu. Padomju varas gados ēkā bijusi gan klubs, gan kolhoza kantoris, gan bibliotēka un skola, gan pasts, līdz 2000. gadā tā visai nožēlojamā fiziskajā stāvoklī nonāca mākslas priekšmetu kolekcionāra, vēstures cienītāja un profesionāla viesnīcnieka Dāniela Jāna īpašumā.
Kukšu muižas kungu māja atrodas dzirnavu ezera krastā, tās ziemeļaustrumu pusē – tradicionālais pagalms, ko ietvēra pārējās muižas centra ēkas un kurā bija izvietots apļveida piebraucamais ceļš.

Adrese: Tukuma novads, Jaunsātu pagasts, Kukšu muiža

Iecavas muiža (Lieliecavas muiža , Gross-Eckau)

                                            (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                             (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                  (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)

                

                                                         (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

                                                                               (Muižas pils senāk)


1795. gadā Lieliecavas muižu no ķeizarienes Katrīnas II dzimtīpašumā “uz mūžīgiem laikiem” ieguva grāfs Pēteris fon der Pālens. Iecavā dzimušais rakstnieks Arnolds Apse (1914 – 1983, Francijā) romānā “Lepnā Zemgales bajāru cilts” vēlāk rakstīja: “Man taču ir tās pašas asinis, kas te visiem citiem. Grāfi Pāleni nav ne krievi, ne vācieši. Mans vectēvs nav bijis nekāds von Pālen, bet kalpa dēls Pālēns. Zaldātu ķērāji viņu nodevuši dienestā uz divdesmit pieciem gadiem. Milzīgā auguma dēļ viņš iedalīts ķeizarienes gvardē. Iemācījies lasīt un rakstīt, un ar ķeizara gādību ticis oficieru skolā. Vēlāk, kad jau bija oficieris, bieži kavējis ķeizarienei laiku, kad viņai nenācis miegs. Pavadījis ķeizarieni arī ceļojumos, sevišķi, kad viņa ceļojusi bez ķeizara. Par to visu ķeizariene viņu iecēlusi grāfa kārtā un sadāvinājusi visas tās muižas…”
Kas lai zina, cik daudz leģendā taisnības. Romānā aprakstīta varenā dzīve Iecavā – krogos, baznīcā un ielās. Iecava jau kopš aizlaikiem ir bijusi rosīga un moža vieta. Jau hercoga Jēkaba laikā 17. gadsimtā pilsētiņa kļuva par vietējās rūpniecības centru: te bija vara, darvas, kaļķu, ķieģeļu un ogļu cepļi, dolomīta lauztuves, papīrdzirnavas, linu un vienkrāsainas vadmalas austuve, mucinieku darbnīcas. Netālajā Dzelzāmurā darbojās dzelzs ceplis, enkuru un naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, dzelzs virpotava. Te ražoja lielgabalus, no kuriem mūsdienās divi redzami pašā Iecavas centrā. Arī – lielgabala lodes, kuģa naglas, katlus. Vēlāk, jau pieminētā grāfa fon der Pālena laikos, uzcēla gan skolu, gan slimnīcu.
20. gadsimta 30-to gadu otrajā pusē Iecavā bija divas skolas, trīs bibliotēkas, slimnīca, daudzi tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi, kā arī vairākas biedrības.
Pašā lielceļa malā, Iecavas upes krastā, jau kopš 19. gadsimta beigām stāv romantisks neogotiska stila Iecavas pils parka sargu namiņš, kas būvēts no sarkaniem ķieģeļiem. Līdz mūsdienām muižas parkā saglabājušies trīs sargu namiņi, līdzīgi tiem, kādi ir Anglijas parkos. Angļu ainavu stila parks stiepjas uz austrumiem no lielceļa līdz pat bijušajam pils centram un veidots 18. gadsimta beigās vienlaikus ar muižas kompleksa izbūvi.
Pirmā pasaules kara laikā, divus gadus atrazdamās frontes līnijas tuvumā, Iecava stipri cieta. 1915. gadā līdz ar krievu armijas atkāpšanos no Rīgas tika nopostīta arī Iecavas muižas pils. Savulaik tā bijusi viena no vērtīgākajām Kurzemē un Zemgalē. Līdz mūsdienām no pils kompleksa saglabājusies arhitekta Leo Reinīra projektētā grāfa fon der Pālena bibliotēkas ēka un zirgu stallis. Pavisam nesen bijusī bibliotēkas ēka pārbūvēta par mūsdienīgu kultūras un vides objektu – ēkā iekārtota Iecavas mūzikas un mākslas skola. Savukārt vārtu sarga namiņā novads plāno izveidot tūrisma informācijas centru. Staļļa ēkā tagad esot viesu nams. Mēs iegājām iekšā un pārliecinājāmies, ka tur atrodas diezgan labi apmeklēta, bet ne pārāk apetīti rosinoša ēdnīca. No ārpuses gan nekas neliecina, ka tur būtu kāda ēstuve. (izmantots Diānas Jances raksts “Iecava vēstures krustcelēs”, 19.01.2016 La.lv)

Adrese: Iecavas novads, Iecava, Grāfa laukums un apkārtne

Līcīšu vējdzirnavas pie Katvariem

                                      (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pamatīgs zemesstāvs, kas izpildījis arī galerijas funkcijas, raksturīgs Vidzemes vējdzirnavām. Mūsdienās - aizaugušas drupas.

Adrese:  Limbažu novads, Katvaru pagasts, Līcīši