Iecavas muiža (Lieliecavas muiža , Gross-Eckau)

                                            (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                             (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                  (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)

                

                                                         (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

                                                                               (Muižas pils senāk)


1795. gadā Lieliecavas muižu no ķeizarienes Katrīnas II dzimtīpašumā “uz mūžīgiem laikiem” ieguva grāfs Pēteris fon der Pālens. Iecavā dzimušais rakstnieks Arnolds Apse (1914 – 1983, Francijā) romānā “Lepnā Zemgales bajāru cilts” vēlāk rakstīja: “Man taču ir tās pašas asinis, kas te visiem citiem. Grāfi Pāleni nav ne krievi, ne vācieši. Mans vectēvs nav bijis nekāds von Pālen, bet kalpa dēls Pālēns. Zaldātu ķērāji viņu nodevuši dienestā uz divdesmit pieciem gadiem. Milzīgā auguma dēļ viņš iedalīts ķeizarienes gvardē. Iemācījies lasīt un rakstīt, un ar ķeizara gādību ticis oficieru skolā. Vēlāk, kad jau bija oficieris, bieži kavējis ķeizarienei laiku, kad viņai nenācis miegs. Pavadījis ķeizarieni arī ceļojumos, sevišķi, kad viņa ceļojusi bez ķeizara. Par to visu ķeizariene viņu iecēlusi grāfa kārtā un sadāvinājusi visas tās muižas…”
Kas lai zina, cik daudz leģendā taisnības. Romānā aprakstīta varenā dzīve Iecavā – krogos, baznīcā un ielās. Iecava jau kopš aizlaikiem ir bijusi rosīga un moža vieta. Jau hercoga Jēkaba laikā 17. gadsimtā pilsētiņa kļuva par vietējās rūpniecības centru: te bija vara, darvas, kaļķu, ķieģeļu un ogļu cepļi, dolomīta lauztuves, papīrdzirnavas, linu un vienkrāsainas vadmalas austuve, mucinieku darbnīcas. Netālajā Dzelzāmurā darbojās dzelzs ceplis, enkuru un naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, dzelzs virpotava. Te ražoja lielgabalus, no kuriem mūsdienās divi redzami pašā Iecavas centrā. Arī – lielgabala lodes, kuģa naglas, katlus. Vēlāk, jau pieminētā grāfa fon der Pālena laikos, uzcēla gan skolu, gan slimnīcu.
20. gadsimta 30-to gadu otrajā pusē Iecavā bija divas skolas, trīs bibliotēkas, slimnīca, daudzi tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi, kā arī vairākas biedrības.
Pašā lielceļa malā, Iecavas upes krastā, jau kopš 19. gadsimta beigām stāv romantisks neogotiska stila Iecavas pils parka sargu namiņš, kas būvēts no sarkaniem ķieģeļiem. Līdz mūsdienām muižas parkā saglabājušies trīs sargu namiņi, līdzīgi tiem, kādi ir Anglijas parkos. Angļu ainavu stila parks stiepjas uz austrumiem no lielceļa līdz pat bijušajam pils centram un veidots 18. gadsimta beigās vienlaikus ar muižas kompleksa izbūvi.
Pirmā pasaules kara laikā, divus gadus atrazdamās frontes līnijas tuvumā, Iecava stipri cieta. 1915. gadā līdz ar krievu armijas atkāpšanos no Rīgas tika nopostīta arī Iecavas muižas pils. Savulaik tā bijusi viena no vērtīgākajām Kurzemē un Zemgalē. Līdz mūsdienām no pils kompleksa saglabājusies arhitekta Leo Reinīra projektētā grāfa fon der Pālena bibliotēkas ēka un zirgu stallis. Pavisam nesen bijusī bibliotēkas ēka pārbūvēta par mūsdienīgu kultūras un vides objektu – ēkā iekārtota Iecavas mūzikas un mākslas skola. Savukārt vārtu sarga namiņā novads plāno izveidot tūrisma informācijas centru. Staļļa ēkā tagad esot viesu nams. Mēs iegājām iekšā un pārliecinājāmies, ka tur atrodas diezgan labi apmeklēta, bet ne pārāk apetīti rosinoša ēdnīca. No ārpuses gan nekas neliecina, ka tur būtu kāda ēstuve. (izmantots Diānas Jances raksts “Iecava vēstures krustcelēs”, 19.01.2016 La.lv)

Adrese: Iecavas novads, Iecava, Grāfa laukums un apkārtne