Codes muiža (Zohden)

                                             (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                          (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Ēka 1747.gadā bijusi koka guļbūve ar mansarda jumta izbūvi, kuras barokālie lodziņi rotāti ar kokā grieztām volūtām, bet durvis - ar rokoko elementu. 19. gadsimta vidū ēku apmūrēja un apmeta.  Padomju okupācijas gados tā bijusi tik pat pelēka kā jumts. No gala bijusi ieeja uz dejām, bet vidus ieeja kalpojusi par ieeju uz kino.

Jau no 1559. gada Codes īpašnieki bija Šrēderu dzimta. Pēdējais muižas īpašnieks bija Anatols fon Līvens,  kuram piederēja arī Mežotnes muiža.

Muižas galvenā ēka saglabājusi savu sākotnējo apjomu kā vienstāvu koka guļbūve. Muižas ēkā saglabājusies zāles griestu rokoko apdare un kokgriezumiem rotātas durvis. Mūsdienās ēka skaisti restaurēta un tiek iekopts arī parks.

Adrese: Bauskas novads, Code

Grīvas stikla ceplis

                                              (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

Hercoga Jēkaba laika Grīvas stikla ceplis - vieta, kurai visi braucam garām, braucot uz Dobeli, Līvbērzi, bet nepievēršam tai uzmanību. Izskatās, ka tagad šī vieta pārvērsta par dzīvojamo māju.
Līdztekus Grīvas Stikla ceplim Kurzemes un Zemgales hercogistes gados pastāvēja Dakstiņu darbnīca. Tā darbojās ar pārtraukumiem nebeidzamo karu dēļ, kas plosīja hercogisti. Zināms, ka 1710. gada 13. maijā Grīvas Dakstiņu darbnīca atjaunoja savu darbību. Hercogs noteica, ka Klīves Kaļķu ceplim no Vasarsvētkiem visu vasaru jābūt slēgtam un visiem tā strādniekiem jāstrādā Grīvas Dakstiņu darbnīcā. Tā paša gada 13. novembrī, pēc J.Juškevica ziņām, Klīves Kaļķu ceplis savu darbību atjaunoja kaprāļa Fridriha Bahmeistara pārziņā, bet tā meistars bija kāds Dobeles mūrnieks, kura vārds nav zināms. Domājams, ka Grīvas Dakstiņu darbnīca savu darbību vēl kādu laiku turpināja, lai gan par to ir maz dokumentālu liecību. Biežo karu dēļ hercogistē tika pārtraukta ne vien stikla, bet arī dakstiņu izgatavošana. Nelielos apjomos dakstiņus izgatavoja vēl 19. gadsimtā.
Stikla ceplī izgatavotas stikla krelles, logu rūtis, krāsainais stikls, spoguļu stikls un kristālstikls.

Adrese: Jelgavas novads, Līvbērzes pagasts, Grīva

Esena muiža (Essenhof)

                                            (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

Lauku īpašumu pie Spilves 1615.gadā iegādājās rātskungs Kaspars Drēlings. Dzimtas pēcnācēja Ģertrūde Drēlinga apprecējās ar rātskungu Andreasu Gotānu un šeit ierīkoto muižiņu sāka dēvēt par Gotāna muižiņu.
Muižiņu mantoja abu dēls rātskungs Pauls Gotāns - viņš 1774.gadā to pārdeva māsasvīram Imanuelam Justam Esenam, Doma un Pētera draudžu mācītājam. Viņš bija arī kolekcionārs, kuru 1777.-1778.gada ceļojuma laikā apmeklēja arī Berlīnes akadēmiķis J.Bernulli, kurš Esena kolekcijā redzēja retas, aizliegtas grāmatas, Voltēra, Didro, Lavātera, Zulcera vēstules.
Šajā laikā, 18.gadsimta otrajā pusē, muižu jau dēvēja par Esena muižu un šādi to dēvēja vēl līdz 19.gadsimta otrajai pusei, kad tā bija krievu tirgotāja Popova atraitnes īpašums, kas īpašumā palika līdz 1940.gadam.
Visas savas pastāvēšanas laikā muižai bijuši vairāki nosaukumi - Lielā muiža, Spilves muiža, Gotāna muiža, Gūtiņmuiža, Gothanshof, Essenhof, Drelings Hof.

Vēl pirms dažiem gadiem muižiņas ēka bija apdzīvota, bet 2014. gadā, kad beidzot to apmeklēju, redzēju, ka tur bijis ugunsgrēks un ēka ir katastrofālā stāvoklī. Nebrīnītos, ja tās tur tagad vispār vairs nav. Šķiet, ka ēkai nav pat konkrētas adreses, jo tā atrodas aizaugušu pļavu, brikšņu, pamestu mazdārziņu vidū, pavisam tuvu pie Spilves lidlauka.
Vēlāk tā tiešām nodega pavisam (jeb to nodedzināja).
Kopš 2018.gada jūnija tur iekārtota liela atpūtas vieta ar ūdenskrātuvēm, dārziem, pastaigu takām - Esena dārzi.

Adrese: Rīgas, Dzirciema ielas pats tālākais gals

Līvbērzes muiža (Lieven-Bersen)

                                              (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                             (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 
Caur Līvenu stādītu ozolu aleju var nokļūt Līvbērzes muižā. Nu jau tā vairs nav apdzīvota, tukša, izdemolēta un ja tā turpināsies, tad to sagaida bēdīgais daudzu Latvijas muižu liktenis.

"Līdzās Vidzemes Ungurmuižai Līvbērze bija spilgts piemērs tai netveramajai robežai, kur baroka arhitektūras modernisms 18. gadsimtā bija apvienojies ar tautas celtniecības mūžsenajām tradīcijām" - tā I. Lancmanis raksturo Līvbērzes muižu. 18. gadsimtā pils paplašināta, tai ticis piebūvēts garais koka korpuss, šķērskorpusa pārējā daļa turpinājusi veco mūru apjomus, tā radot simetrisku ēkas plānu T burta izskatā. Augstais mansarda jumts un atsevišķas dekoratīvas detaļas atšķīra pieticīgo kungu namu no saimniecības ēkām. 1774. gadā pabeidza vārtu torni ar pulksteni, kas kļuva par Līvbērzes muižas pazīšanas zīmi. Tornī atradās divi zvani, ko darinājis Jelgavas zvanu lējējs Ernsts Fridrihs Fehters. Bez kungu mājas muižas kompleksā ietilpa vēl 16 koka, mūra un kleķa ēkas ar izteiksmīgiem pildrežģu frontoniem un stāviem kārniņu jumtiem. Tas esot bijis īsts Kurzemes-Zemgales celtniecības brīnums. Latvijas agrārā reforma atsavināja īpašniekiem Līvbērzes muižu, tās centrs tika iznomāts sabiedrībai "Lopkopis". Kā liecina atskaites, nomnieki centušies kaut ko darīt kungu mājas sakopšanai. Otrā pasaules kara beigās muižas ēkas tika izpostītas, pēc tam kungu namā mitinājās tuvējās GULAG 317. pārvaldes labošanas un piespiedu darbu kolonijas darbinieki. Kungu ēkai noplēsa kārniņu jumtu, iebūvēja bēniņu stāvu un pilnīgi pārbūvēja iekštelpas, tika iznīcināta arī skaista rokoko stila keramikas podiņu krāsns (apmēram no 1774.gada). Tornis padomju laikos nojaukts, lai pagalmā varētu iebraukt kolhoza kravas mašīnas. Ēka šai laikā stipri pārbūvēta. Tagad tā pamazām sagrūst. Ja vēl 2014.gadā to nebija pārņēmuši krūmi un koki un ēkā varēja pat ieiet iekšā, tad 2020.gadā ēka ir gandrīz neredzama, jo ieaugusi kokos un krūmos.

2021.gadā kļuvis zināms, ka muiža beidzot nonākusi kāda privātīpašumā. Ir tomēr cerība, ka tā atdzims.

Viens no pirmajiem muižas īpašniekiem bija Andreass Līve (ap 1520.gadu). Vēlāk uzvārds pārvērtās par Līvenu un muiža piederēja vairākām Līvenu paaudzēm. 1847.gadā muižu mantoja Adelheide fon Līvena, kura bija precējusies ar Eduardu fon Kēnigsfelsu. Tā kā viņiem nebija bērnu, muiža pārgāja Adelheides māsas dēla, Lestenes muižas īpašnieka Georga Ferdinanda fon Firksa īpašumā. Pēdējais muižas īpašnieks bija Georgs Eduards fon Firkss.

1787.gadā Līveni uzcēla greznu Līvenu dzimtas kapliču netālajā Upesmuižā. To projektēja Kurzemes hercoga galma arhitekts Severīns Jensens. Kapliča esot bijusi greznākā kapliču būve 18.gadsimta Latvijā. Līdz mūsdienām kapliča nav saglabājusies.

Adrese: Jelgavas novads, Līvbērzes pagasts