1910.gada
laikraksts “Zemkopis” par viņu raksta: “Jānis Gauja kungs dāvājis Latviešu Lauksaimnieku
Ekonomiskai SabiedrĪbai savu ļoti pieņēmīgo rentes kontraktu uz Lustes muižu
līdz ar visu apmēram 3000 rbļ. lielo zalogu un inventāru priekš zemkopības
skolas ierīkošanas. Šo skolu Latviešu Lauksaimnieku Ekonomiskā Sabiedrība tur
tad arī tūlīt ierīko. Šo savu teicamo darbu Jānis Gauja kungs vēl turpina un
šinīs dienās norakstījis 8000 rubļu Latviešu Lauksaimnieku Ekonomiskai
Sabiedribai pārvaldišanā. No šīs naudas Jānim Gauja kungam ceļams kapa
piemineklis pēc viņa miršanas un tālāko 6000 rubļu augļi izlietojami dažādām
speciālām vajadzībam. Tā ka šie Jāņa Gaujas kunga darbi un vēlējumi noder par
spožu priekšzīmi daudziem jo daudziem, tad domājam, ka darām pareizi, šeit
minēto novēlējumu vārdu pa vārdam pasniedzot «Zemkopja» lasītājiem. Jāņa Gaujas
kunga vēlējums skan: Es, Jānis Gauje, cēlies no zemnieku būdiņas un caur saviem
pūliņiem un sviedriem, kurus Dievs žēlīgi svētījis, ticis pie laicīgas mantas,
dažām bruņenieku muižām, taisu sekošu šādu manu novēlējumu, nodibinādams
sekošus kapitālus manai piemiņai: 1) 2000 rbļ. noguldu Jelgavas
Lauksaimniecibas Biedribas Krāj-Aizdevu Kasē, kuri izlietojami pēc manas nāves
pieminekļa uzcelšanai uz manas dusas veetas. Pieminekļa uzcelšanu uzticu un
uzdodu izdarīt Latviešu Lauksaimniecibas Ekonomiskai Sabiedribai. 2) 1000 rbl.
noguldu tanī pašā kasē kā neaiztiekamu kapitālu uz visiem laikiem, ar nosacījumu,
ka augļi no šī kapitāla izlietojami mana kapa apkopšanai. Šī kapitāla
pārvaldīšanu nododu Ekonomiskai Sabiedribai, bet pašu kapa kopšanu novēlu no
manis dibinātās un pabalstītās Ekonomiskās Sabiedribas zemkopibas skolas audzēkņiem,
lai tie manu dusas vietu kopdami arvien paturētu mani mīļā piemiņā un
atgādātos, ka es. šai skolai sniegdams pirmo pabalstu, esmu vēlejies, lai katrs
viņas audzēknis sasniegtu dzīve tādus panākumus, kā es. 3) 1000 rbļ. noguldu
tani pašā kase, kā neaiztiekamu kapitālu uz visiem laikiem, ar nosacījumu, ka
augļi no šī kapitāla izlietojami Līgo-svētku sarīkošanai katra gada Jāņos. Šī kapitāla
pārvaldišanu un svētku sarīkošanu uzticu Ekonomiskai Sabiedribai. Lai mana mīļā
tauta uztur svētu sentēvu parašu, līgsmi svinēt Jāņu dienu ar dziesmām un
dejām, jo pēc nopietna darba izprieca ir novēlēta. 4) 2000 rbļ. noguldu tanī
pašā kasē kā neaiztiekamu kapitālu uz visiem laikiem ar tādu nosacījumu, ka
augļi no ši kapitāla izmaksājami ik gadus tam manis dibinātās Zemkopības skolas
augstākās klases audzēknim, kurš ar labākām sekmēm šinī gadā nobeidzis iepriekšejo
klasi. Šis kapitāls tiek nosaukts par Jāņa Gaujas stipendiju un viņa izlietošana
resp. piespriešana tiek katru gadu ziņota atklātibā. 5) 1000 rbļ. tiek noguldīti
tanī pašā kasē kā neaiztiekams kapitāls un augļi no ta tiek katru gadu Ziemassvētkos
izdalīti Sesavas draudzes nabagiem. Šī kapitāla pārvaldīšanu uzticu Sesavas
pagasta vecākam kopā ar Sesavas draudzes mācitāju, bet ja šie kungi no tā
atteiktos, tad tā pārvaldīšanu un izlietošanu uzdodu Ekonomiskai Sabiedribai.
6) 1000 rbļ. tiek noguldīti tanī pašā kasē, ar nosacījumu, ka kapitāls paliek
neaiztikts, bet augļi no tā tiek izlietoti Ziemassvētku eglites dedzināšanai
Sesavas pagasta skolā. No visiem augšā minētiem kapitāliem augļus līdz manai
miršanai, ja es vēlētos, varu izlietot pats savām vajadzībam, bet pēc manas
nāves šie kapitāli un augļi no tiem tiek izlietoti vienīgi tikai minētiem un no
manis nolemtiem mērķiem. Augšējo visu kapitālu pārvaldes komisijās jābūt kā
pastāvīgam loceklim manam ilggadīgam darba biedrim Teodoram Jansonam.“
Jāpiebilst,
ka Jānis Gauja mira jau tā paša gada augustā. Viņu izvadīja no Zizmas muižas uz
Jačūnu kapiem tagadējā Vircavas pagastā. Par izvadīšanu arī raksta laikraksts “Zemkopis”
1910.gada 1.septembrī: 10. augustā š. g. jau no paša
rīta Zizmas muižā lasījās kopā bērinieki, kuri lielā skaitā uz pēdējo dusu
izvadīja Kurzemē plaši pazīstamo lauksaimnieku Jāni Gauju. Paša spēkiem Gauja
uzcīnījis ne tikai par vairāku kroņa muižu arendatoru, bet beidzot varēja saukt
par savām arī 2 privātmuižas - Zizmu un Briežu muižu. Izvadot no mājām, mācītājs
teica nozīmīgu runu, pēc kuras lielai bērinieku rindai sekojot, līķa rati ar
skaistu metāla zārku, kuru ziedojusi Latviešu Lauksaimnieku Ekonomiskā Sabiedrība,
atstāj Zizmas muižu, lai aizvestu viņas īpašnieku uz jaunu dzīves vietu — Jačūnu
kapiem. Pēc tam, kad mācītājs apbedīšanas ceremoniju pabeidzis, Latviešu
Lauksaimnieku Ekonomiskās Sabiedrības un Gaujas fermas vārdā no nelaiķa atvadās
agronoms Lejiņš. Neelaiķis, dzīvodams pārliecibā, ka laime un patikšana vispilnīgāk
sasniedzamas dzimtenes laukus un druvas uzkopjot, nelaiķis sācis lolot sevī cerību,
reiz uz savas paša zemes vadīt iestādi, kurā lai lauku jaunība varētu mācīties
atrast laimi mūsu pašu tēvu laukos un tīrumos. Kaut viņam dažādu apstākļu dēļ
tas neizdevās, tomēr viņš bijis pirmais, kas sniedza palīdzīgu roku Latviešu.
Lauksaimnieku Ekonomiskai Sabiedrībai pie zemkopības skolas nodibināšanas, tā
vismaz vienu daļu no saviem nodomiem izvedot un sev paliekamu piemiņu radot.
Runātājs noliek Sabeedribas vārdā uz kapa krāšņu metāla vaiņagu. Tad īsos, bet
sirsnīgos vārdos latviešu zemkopju vārdā no aizgājēja atvadas instruktors
Zemturs, uzsvērdams nelaiķa mīlestību uz zemkopību un aizrādīdams uz panākumiem,
pie kuriem nelaiķis ticis pateicoties savai nenogurstošai enerģijai: «no
pelēkas būdiņas — par latviešu muižneeku». Sēru dziesmām atskanot kapa kopiņa pārklājas
neskaitāmiem vaiņagiem un lielais ļaužu pulks pamazām izklīst…”
Adrese: Jelgavas novads, Vircavas pagasts, Jačūnu kapi
