(no 1991.gada "Jegavas ziņotāja")
Otrajā
stāvā bijušas klases un zāle, trešajā stāvā klases un direktores dzīvoklis.
Tagad skolas ēka pamesta, ieaugusi brikšņos, ēka drūp. Pamesta ap 2003.gadu.
Palasot ne tik senu presi, var uzzināt, ka skolas ābeļdārzā apbedīti mirušie
latviešu leģionāri, jo skolā bijis hospitālis. Vai tos kāds atceras? Vai ir
kāda piemiņas zīme? Es neredzēju.
1937.gada
“Latvijas kareivis” raksta: “Patlaban veic
būvdarbus Zaļenieku pagasta 6-klasīgai pamatskolai. Skolas būvi veic pēc arh.
Lazdiņa projekta un tā izmaksās ap 100.000 ls. Jaunā ēka būs iekārtota pēc
modernām prasībām. Būvdarbus paredz veikt līdz šā gada rudenim, lai jau nāk.
mācības gadā skolā varētu uzsākt mācības.”
“Zemgales
balss” 1939.gadā raksta: “Pagājušā gadā
nobeigta pamatskolas būve, kas izmaksājusi 130.000 ls. Līdzekļus būvei
sagādājis pats pagasts. Zaļenieku pamatskola ir viena no modernākam lauku
skolām Latvijā. Tai ir apūdeņošanas ierīces, elektrība , un citas labierīcības.
LLK daiļdārzniecības nodaļa izstrādājusi arī skolas apkārtnes izdaiļošanas
plānu.”
1942.gada
skolas absolvente L.Štauere par skolu raksta 1991.gada “Jelgavas ziņotājā
(skola tad vēl darbojusies): “Svētku reizē ejot uz skolu, mani soļi it bieži
apstājas un es domās sev jautāju: «Kā bija toreiz, kad maza meitene ar biželēm
un jaunu mugursomu pirmo reizi mēroja šo ceļu?» Jā, toreiz šis ceļš bija ne tik
plats un ne tik izbraukts, ceļmalas vienmēr bija appļautas, kapi glīti sakopti,
Tērvetes upes pļavas vēl nepārpurvojušās, tikko bija iestādīta mazpulku birzs,
pretī pastam bija redzama skaista māja Baznīckrogs, tūlīt aiz pasta Zaļenieku
tirgus laukums, tālāk pretēja pusē
vējdzirnavas un tad jau arī skola, kurai 1937. gadā uzcēla trešo stāvu. Un arī
mēs, mazie skolēni, bijām lepni, ka skolas ēka, tik skaista un stalta, stāv
lielceļa malā. Bet iepriekšējā divstāvu ēka arī bija priecējusi acis
garāmgājējiem un braucējiem. To cēla 1879./1881. gadā - Latvijas pirmās atmodas laikmetā, kad
izglītībai bija liela nozīme tautas pašcieņas un garīguma veidošanā. Bet vēl
pirms tam Zaļeniekos pastāvēja divas citas skolas: zemnieku skola, dibināta
1822. gada «Ķemerē», un draudzes skola (tagadējā ambulance), dibināta 1852. gadā.
Te pusgadu mācījusies arī maza Elza Rozenbergā, vēlākā Aspazija. Taču jaunā
pagastskola, kurā no 10 gadu vecuma bija jāmācas četri gadi, jau otrajā mācību
gadā varēja uzņemt 130 skolēnu. Tas bija vairāk nekā abas iepriekšējās skolas
kopā. Pirmais skolas pārzinis Kristaps Šuberts (slavena komponista, pianista un
Latvijas konservatorijas rektora Paula Šuberta tēvs) skolu vadīja no 1881. gada
līdz 1891. gadam. Viņš bija aktīvs darbinieks sabiedrības labā, aizrautīgs
biškopis. Par К. Šuberta vadīto skolu pēc toreizējo laikrakstu ziņām var teikt,
ka tā bija labi apgādāta ar mācību līdzekļiem, klašu telpās bijusi laba ventilācija,
plašums un gaišums. Pagasts skolas uzturēšanai ik gadus izdevis 865 - 1100
rubļu. Pirmā pasaules kara laikā skolā bijusi iekārtota karagūstekņu nometne un
skolēni mācījušies draudzes skolas telpās. Bermontiādes laikā 1919. gadā mācības
skolā daļēji pārtrauktas, daži skolotāji bērnus mācījuši mājās privāti,
piemēram, Marija Valtere-Plikause (rakstnieka Augusta Saulieša dzīvesbiedre).
Neatkarīgās Latvijas laikā skola atdzima un uzplauka, to vairs neapdraudēja ne
pārkrievošana, ne pārvācošana. Skolu šai laikā vadīja divi lieliski pārziņi:
Jānis Melnbārdis (1920-1928) un Jēkabs Šmerliņš-Šmerlis (1928-1944). Abi bija
1905. gada revolūcijas dalībnieki un organizētāji Kurzemē, abi aktīvi gara
gaismas nesēji Zaļenieku pagasta iedzīvotajiem. Jānis Melnbārdis bija
vēsturnieks, ērģelnieks, izvadītājs. Viņam pieder skaistie vārdi pēc Latvijas
neatkarības iegūšanas: «Nu gan sakopsim Latviju kā vienu rožu dārziņu.» Mūsu
gadsimta ļauna slimība pārcirta šā darbīgā
vīra mūžu, taču viņa trīs meitas skolotājas tālāk turpināja tēva iesākto. Meta
Melnbārde-Ozoliņa ilgus gadus strādāja Zaļenieku I un II pakāpes pamatskolā,
bija ļoti prasīga un zinoša latviešu un vācu valodas skolotāja.
Jēkabs Smerliņš-Šmerlis Zaļeniekos ieauga ar dziļām saknēm, netālu no skola
uzcēla māju «Atbalsis», nodarbojās ar biškopību, bet visus fiziskos un dvēseles
spēkus veltīja skolai. Viņa vadībā izveidojās spēcīga mazpulku organizācija,
liela vērība tika veltīta garīgajai un nacionālajai audzināšanai. Ar
neatkarīgas Latvijas laiku saistās arī ilggadējas skolotājas Luīzes Bandenes
aktīva mūža gadi. Lieliska matemātiķe, aktīva aizsardze un tas viss beidzās ar
deportāciju. Skolotāja atgriezās tikai 60. gados, kad jau pavisam tuvu bija
ceļš uz Baložu kapiem... Otrā pasaules kara gados skolā kadu laiku atradās
latviešu leģionāru kazarmas un hospitālis, skolas ābeļdārzā aprakti mirušie kareivji;
tāpēc baltā krusta zīme ir mūsu skolas pienākums viņu piemiņas saglabāšanai.
Pēckara gadi brāzās pāri skolai, cenšoties noārdīt iepriekšējā laika sasniegumus.
Daudzkārt mainījās rajona piederība, skolas nosaukums, skolotāju sastāvs. Tomēr
arī šajā laikā bija direktori un skolotāji, kas svešas ideoloģijas spiediena
apstākļos spēja strādāt radoši, saglabājot latviskumu, darba tikumu un mīlestību
uz bērniem. Ar labiem vārdiem Zaļeniekos atceras Robertu Godu, Irēnu Nesauli,
Valentīnu Vjateri - direktorus, tāpat arī skolotājus: Annu Nokalni, Bernardu
Bondarevski, Ausmu Adleri, Helēnu Gercu, Mariju Hildebranti, Veru un Jāni
Zariņus, Mariju un Jāni Ludboržus, Ausmu Krastiņu, Mildu Meiju u.c. Skolotāji
arī šodien ir Zaļenieku pagasta kultūras un politiskas dzīves centrā -
deputāti, tautfrontieši, Daukšu māju un kultūras nama aktīvisti. Skolā pašlaik
strādā arī vairākas skolas absolventes: Daila Saulīte, Ligita Razživina, Maruta
Neverovska, Daiga Zīle, Tamāra Ābele, Liliāna Štauere. Trešais atmodas laiks
skolā iesākās ar pašu vēlētas direktores Ināras Grigorjevas atnākšanu. Šajos
sarežģītajos apstākļos viņa vada 175 skolēnus un 23 skolotājus. Atdzimst
neatkarīgās Latvijas tradīcijas. Mana pirmā skola, tu reizē veca un atkal jauna!”
2021.gadā ss.lv lasāms sludinājums, ka skolas ēka tiek pārdota par 70 000 eiro.
Adrese: Jelgavas novads, Zaļenieku pagasts, V1098 ceļa malā
