Rāda ziņas ar etiķeti Wielony. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Wielony. Rādīt visas ziņas

01.05.19

Viļānu muiža (Weleny, Wielona, Wielony, Wiliany)







                                       (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                                                      (Foto no interneta)

Pirmo reizi Viļāni ar nosaukumu Wielona minēti 1495. gadā nomas līgumā, ko ar savu parakstu un zīmogu apstiprināja Livonijas ordeņa mestrs V. fon Plettenbergs, slēdzot līgumu par lēņa tiesībām ar feodāli J. de Loe.
1507. gadā muiža, kas bija viena no lielākajām Latgalē, pārgāja de Overlaku dzimtas īpašumā, kuri novadā saimniekoja līdz 1603. gadam, kad Polijas karalis Sigismunds III J. de Overlaku kā neuzticamu no Viļāniem padzina. Viļānu muiža tika nodota T. Dombrovam, kas to savukārt nodeva Bergu senās dinastijas pārstāvim L. de Offenbergam. Šās dinastijas valdījumā Viļāni palika līdz 1731. gadam, kad muižu pārņēma Latgalē ietekmīgi muižnieku dzimtas pārstāvji – brāļi I. un J. Riki.
1752. gadā Viļānu muižu ieguva Miķelis Riks, kas bija arī Inflantijas vietvaldis un vaivads. Viņš ir pirmais muižnieks, kura darbība jūtami iespaidoja novada attīstību, jo M. Rika vadībā Viļānos tika uzcelts klosteris un Sv. Ercenģeļa Miķeļa baznīca no ķieģeļiem baroka stilā. 1832. gadā Krievijas valdība, kuras varai tolaik bija pakļauta mūsu zeme, katoļu klosteru darbību aizliedza, kaut gan Bernardīņi Viļānus pilnīgi pameta tikai 1848. gadā. Bernardīņi Viļānos uzturēja draudzes skolu, viņiem bija sava bibliotēka ar 463 garīga satura grāmatām latīņu un poļu valodā.
Atrašanās pie tirdzniecības ceļa Rīga – Rēzekne veicināja Viļānu attīstību. Tas pamudināja Viļānu īpašnieku F. Riku rūpēties, lai Viļāniem tiktu piešķirtas miesta tiesības, kam stipri pretojās mūki, baidīdamies no ebreju nometināšanās miestā.
1830. gadā Katrīna Riks un Marija, Gustava Manteifeļa māte (dzim. Riks ), īpašumu pārdeva Gustava tēvocim Kārlim Manteifelim. Deviņus gadus vēlāk Viļānu muižu nopirka Vikentijs Janovskis. Vikentijs bija enerģisks, uzņēmīgs un reti darbīgs vīrs. Jau 19.gadsimta 50. gadu sākumā blakus muižas namam Maltas upes krastā Janovskis uzcēla lepnu trīsstāvu linu vērpšanas fabrikas korpusu. Krievijas impērijā pavisam bija trīs šādas fabrikas, divas no tām atradās Maskavā, trešā – Janovsku muižā. Viļānos atradās arī viena no lielākajām Krievijas ādas fabrikām. Viss izstrādātais materiāls tika piegādāts armijas intendantūrai. Muižā bija arī daudzas citas vietējās nozīmes ražotnes, piemēram, divi kaļķu cepļi, ķieģeļu fabrika, ūdens dzirnavas, alus brūži. 1862. gadā Viļāniem tika piešķirtas miesta tiesības.
Viļānu attīstību apturēja Pirmais pasaules karš.
Tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas Viļāni sāka atdzīvoties. 1924. gadā Viļānos ieradās Mariāņu kongregācijas mūki – priesteri: B. Skrinda un B. Valpītrs. Viņi te ievadīja Mariāņu kongregācijas darbību Viļānu draudzē un visā Latvijā.
Viļānos darbojās latviešu, krievu un ebreju skolas. Kad 1928. gada 25. februārī Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības, tai jau piederēja 163 ha zemes un uz tās atradās 65 tirdzniecības uzņēmumi. No 1949.gada muižas pilī bija skola.
Šobrīd muižas kungu māja ir tukša, to skāris laika zobs un iekštelpas slēgtas, vien no ārpuses logus vēl rotā Viļānu mūzikas un mākslas skolas audzēkņu darbi. Tā kā muiža ir nozīmīgs kultūras un arhitektūras piemineklis, Viļānu pašvaldība vērsusies pēc finansiāla atbalsta. Mūsdienās muižas dzīvojamo ēku var apskatīt tikai no ārpuses. Tai apkārt pamatīga sēta, no priekšpuses jauna, bet sānos veca un nogruvusi. Pie muižas šad un tad notiek koncerti un pasākumi.
  
Adrese: Viļānu novads, Viļānu pagasts, Viļāni, Brīvības iela 34