(Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
(Foto no interneta)
Pirmo reizi Viļāni ar nosaukumu Wielona minēti
1495. gadā nomas līgumā, ko ar savu parakstu un zīmogu apstiprināja
Livonijas ordeņa mestrs V. fon Plettenbergs, slēdzot līgumu par lēņa tiesībām
ar feodāli J. de Loe.
1507. gadā muiža, kas bija viena no lielākajām Latgalē, pārgāja de Overlaku
dzimtas īpašumā, kuri novadā saimniekoja līdz 1603. gadam, kad Polijas karalis
Sigismunds III J. de Overlaku kā neuzticamu no Viļāniem padzina. Viļānu muiža
tika nodota T. Dombrovam, kas to savukārt nodeva Bergu senās dinastijas
pārstāvim L. de Offenbergam. Šās dinastijas valdījumā Viļāni palika līdz 1731.
gadam, kad muižu pārņēma Latgalē ietekmīgi muižnieku dzimtas pārstāvji – brāļi
I. un J. Riki.
1752. gadā Viļānu muižu ieguva Miķelis Riks, kas bija arī Inflantijas vietvaldis
un vaivads. Viņš ir pirmais muižnieks, kura darbība jūtami iespaidoja novada
attīstību, jo M. Rika vadībā Viļānos tika uzcelts klosteris un Sv. Ercenģeļa
Miķeļa baznīca no ķieģeļiem baroka stilā. 1832. gadā Krievijas valdība, kuras
varai tolaik bija pakļauta mūsu zeme, katoļu klosteru darbību aizliedza, kaut
gan Bernardīņi Viļānus pilnīgi pameta tikai 1848. gadā. Bernardīņi Viļānos
uzturēja draudzes skolu, viņiem bija sava bibliotēka ar 463 garīga satura
grāmatām latīņu un poļu valodā.
Atrašanās pie
tirdzniecības ceļa Rīga – Rēzekne veicināja Viļānu attīstību. Tas pamudināja
Viļānu īpašnieku F. Riku rūpēties, lai Viļāniem tiktu piešķirtas miesta
tiesības, kam stipri pretojās mūki, baidīdamies no ebreju nometināšanās miestā.
1830. gadā
Katrīna Riks un Marija, Gustava Manteifeļa māte (dzim. Riks ), īpašumu pārdeva
Gustava tēvocim Kārlim Manteifelim. Deviņus gadus vēlāk Viļānu muižu nopirka
Vikentijs Janovskis. Vikentijs bija enerģisks, uzņēmīgs un reti darbīgs vīrs.
Jau 19.gadsimta 50. gadu sākumā blakus muižas namam Maltas upes krastā
Janovskis uzcēla lepnu trīsstāvu linu vērpšanas fabrikas korpusu. Krievijas
impērijā pavisam bija trīs šādas fabrikas, divas no tām atradās Maskavā, trešā
– Janovsku muižā. Viļānos atradās arī viena no lielākajām Krievijas ādas
fabrikām. Viss izstrādātais materiāls tika piegādāts armijas intendantūrai.
Muižā bija arī daudzas citas vietējās nozīmes ražotnes, piemēram, divi kaļķu
cepļi, ķieģeļu fabrika, ūdens dzirnavas, alus brūži. 1862. gadā Viļāniem tika piešķirtas
miesta tiesības.
Viļānu
attīstību apturēja Pirmais pasaules karš.
Tikai pēc
Latvijas valsts nodibināšanas Viļāni sāka atdzīvoties. 1924. gadā Viļānos ieradās
Mariāņu kongregācijas mūki – priesteri: B. Skrinda un B. Valpītrs. Viņi te
ievadīja Mariāņu kongregācijas darbību Viļānu draudzē un visā Latvijā.
Viļānos
darbojās latviešu, krievu un ebreju skolas. Kad 1928. gada 25. februārī Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības,
tai jau piederēja 163 ha zemes un uz tās atradās 65 tirdzniecības uzņēmumi. No
1949.gada muižas pilī bija skola.
Šobrīd muižas kungu māja ir tukša, to skāris laika zobs un
iekštelpas slēgtas, vien no ārpuses logus vēl rotā Viļānu mūzikas un mākslas
skolas audzēkņu darbi. Tā kā muiža ir nozīmīgs kultūras un arhitektūras
piemineklis, Viļānu pašvaldība vērsusies pēc finansiāla atbalsta. Mūsdienās
muižas dzīvojamo ēku var apskatīt tikai no ārpuses. Tai apkārt pamatīga sēta,
no priekšpuses jauna, bet sānos veca un nogruvusi. Pie muižas šad un tad notiek
koncerti un pasākumi.
Adrese: Viļānu novads, Viļānu pagasts, Viļāni, Brīvības iela 34