1994.gadā Heinrihs
Janovskis atguva tēva
īpašumu - ūdensdzirnavas
ar vilnas kārstuvi un izveidoja pirmo privāto HES
Latvijā.
2000.gadā diena.lv
raksta par šo dzimtu: “1842.gadā (pēc dažiem avotiem,
1839.gadā) Viļānu muiža, kas bija viena no lielākajām muižām Baltijā, nonāca
Vikentija Janovska īpašumā. Janovsku dzimta ir kalpojusi Polijas karalim
Kazimiram. Grāfam Janovskim tik daudz nerūpēja greznas pilis, kā praktiskākas
lietas - jau 50.gados viņš uzbūvē modernu linu vērpšanas fabriku, kur bijuši
nodarbināti ap 200 strādnieki, ādu apstrādes fabrika apgādāja ar siksnām un
zirglietām visu Krievijas imperatora karaspēku. Viļānos bija dzirnavas, divi
kaļķu cepļi, ķieģeļu fabrika un citas sīkākas ražotnes. Ar Janovsku dzimtu
saistās vairāki notikumi. Vikentija dēls Staņislavs Janovskis vadījis dzelzceļa
stacijas būvniecību Pleskavā. Kā toreiz pieņemts, ar savu mantu un godu
garantējis ēkas kvalitāti, taču strādnieki viņu piekrāpuši un kāpņu margās
ozolkoka vietā ielikuši priedes koku. Savu titulu un mantu galvotājs varēja
glābt tikai ar nāvi, un tā nu Janovskis rīkojies kā godavīrs - aizbraucis uz
Viļāniem, lai pēdējo reizi palūkotos uz sievu un bērniem, un mežā pie priedes nošāvies.
Staņislava dēls Julijans (seniors) nelegāli palīdzējis 1905.gada revolūcijas
dalībniekiem remontēt ieročus, par ko saņēmis bargu sodu - četrus mēnešus
cietuma kazemātos, no kuriem tikai brīnuma dēļ izglābies. Tā Janovsku dzimtas
vairākas paaudzes veiksmīgi saimniekoja Viļānos līdz pat 1941.gada 14.jūnijam.
Kā pasakā par Pelnrušķīti... Heinriha Janovska dzīves stāstu varētu sākt kā
pasakā: reiz dzīvoja stalts, bagāts grāfs, kas satika daiļu, nabadzīgu meiteni,
iemīlēja to, apprecēja un aizveda uz savu pili. Tikai turpinājuma «abi dzīvo
laimīgi vēl šobaltdien» nebija. Heinriha māte dzimusi Limbažu pusē, pēc
medicīnas institūta beigšanas atsūtīta strādāt uz Viļāniem. Viņi ar Heinriha
tēvu satikušies 1940.gada 15.augustā pa ceļam uz Aglonu. Braukdams savā auto uz
lielajiem katoļu baznīcas svētkiem, Julijans Janovskis (juniors) cieta
autoavārijā un salauza kāju. Jaunā dakterīte viņu ārstējusi, un tā abi
saskatījušies. Kāzas bijušas tā paša gada ziemā, bet jau pēc dažiem mēnešiem
jaunās ģimenes ligzda tika izpostīta. Julijans Janovskis nonāca Kirovas
nometnē, tikai, par laimi, viņš vairs nebija pēdējais Janovsku dzimtas
pēctecis. Stāsta Heinrihs Janovskis: «Tikai 1943.gadā māte saņēma ziņu, ka tēvs
miris. Māti aizsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu, kur 1941.gada novembrī
piedzimu es.» 1946.gadā ar Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību izsūtītie
latviešu bērni tika nogādāti no Sibīrijas uz Latviju. «Atļāva braukt tikai
bāreņiem. Māte atdeva tēva dāvāto gredzenu, lai mani arī glābtu. Latvijā mani
sameklēja radi.» Uz jautājumu, vai jau bērnībā viņš zinājis par savu izcelsmi,
Heinrihs atbild noliedzoši: «Māte bija vienkāršs cilvēks, viņa baidījās man
kaut ko stāstīt. Kad 1957.gadā atgriezās Latvijā, uz Viļāniem nemaz nebrauca.
Arī tagad, 89 gadu vecumā, viņa nevēlas uz šejieni braukt.» Grāfs Janovskis
visu mūžu dzīvoja «kā visi». Strādāja Jelgavas autobusu parkā, nodarbojās ar
autosportu, bija Latvijas izlasē, vairākas reizes kļuva par PSRS čempionu.
Perestroikas laikā Heinrihu uzmeklējušas tantes no Beļģijas un viņš aizbraucis
ciemos. «Tantes izstāstīja to, ko pat mana māte nezināja. 1989.gadā aizbraucu
otrreiz, sāku pētīt arhīvus, kas viņiem bija saglabājušies, un nolēmu, ka
jāmeklē tālāk. Grāmatas un ciltskoki bija gājuši bojā. Palīdzēja Viļānu
novadpētnieks Napoleons Rudko, kas bija savācis daudz ziņu par manu dzimtu.»
Pirmoreiz uz Viļāniem Heinrihs atbraucis 1987.gadā. «Šausmīgi viss te bija
nolaists, dadži, alkšņi, atkritumu izgāztuves. Man pat prātā neienāca, ka te
kaut ko būtu iespējams atjaunot. Kad īpašuma atgūšanas lieta bija pavirzījusies
tālāk, arī šofera darbam vairs nebija nekādu perspektīvu, nolēmu - nav ko
zaudēt, jāiet iekšā un jāstrādā.» Vairāk nekā 10 tūkstošus kilometru Heinriham
Janovskim nācies nobraukāt no Dobeles uz Rēzekni, lai nokārtotu visus īpašuma
atgūšanas dokumentus. Palīdzējis tas, ka Latgalē atradušies gaiši cilvēki, kas
sapratuši un atbalstījuši. H.Janovskis min toreizējo Rēzeknes rajona padomes
priekšsēdētāju Gunāru Klindžānu, arī Viļānu pašvaldības vadību. Rēzeknes bankas
pārvaldnieks Jāzeps Gailišs uzticējies un iedevis kredītu ar 25%, tagadējā
naudā tas būtu 55 000 latu. «No autosporta laikiem man bija paziņas Pēterburgā,
tur uzzināju, ka rūpnīca sākusi ražot turbīnas mazajām HES. Toreiz viena
turbīna maksāja 15 tūkstošus latu, tagad tas būtu reizes desmit dārgāk.» Tagad
grāfs Janovskis ir arī pilsētas domes deputāts, tomēr savu darbību pašvaldībā
vērtē kritiski. Vecvectēva rūpnīcas ar vairākiem simtiem strādnieku atjaunot
negrasās, taču bezdarba pārņemtajiem Viļāniem arī 20 darba vietas, ko dod viņa
uzņēmums, ir daudz. Viļānu pilsētas domes priekšsēdētājs Juris Tučs H.Janovski
raksturoja lakoniski: «Godīgs cilvēks, kas saviem strādniekiem cenšas maksāt
nopelnīto.» Pienākums pret tēva mantojumu bijis galvenais dzinulis, kāpēc
Heinrihs Janovskis ir atgriezies Viļānos. Daudzi šādu soli nav sapratuši, arī
bijusī dzīvesbiedre, kura palikusi Zemgalē, kur aug arī jaunākā meita. Vecākā
meita sajutusi aicinājumu un tagad dzīvo klosterī Beļģijā. Laikam tas arī ir
Janovsku dzimtas aicinājums, jo visa dzimta bija ticīgi katoļi. Pats Heinrihs
atzīstas, ka Limbažos, kur viņš audzis, pret baznīcu izturējušies vienaldzīgāk.
Tomēr savā tagadējā darbībā viņš sajūtot īpašu senču gara klātbūtni. «Es jau
arī agrāk slikti nedzīvoju, kā jau autosportists, biju tiem laikiem labi
situēts. Atceros, reiz gaidot pieņemšanu pie Klindžāna, viņa sekretāre tā
dīvaini skatās uz mani un jautā: «Janovska kungs, vai jūs patiešām gribat
braukt no Zemgales uz Latgali?» Toreiz, kad uzzināju savus radurakstus, man
pirmām kārtām bija vēlēšanās sakārtot savu senču kapavietu. Uzliku atpakaļ
krustus, uzstādīju piemiņas akmeni. Domāju, ka senču gars bija tas, kas mani
vadīja.»
Adrese: Viļānu novads, Viļānu pagasts, Viļāni
