02.05.19

Viļānu ūdensdzirnavas


                                        (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1994.gadā Heinrihs Janovskis atguva tēva īpašumu - ūdensdzirnavas ar vilnas kārstuvi un izveidoja pirmo privāto HES Latvijā.
2000.gadā diena.lv raksta par šo dzimtu: “1842.gadā (pēc dažiem avotiem, 1839.gadā) Viļānu muiža, kas bija viena no lielākajām muižām Baltijā, nonāca Vikentija Janovska īpašumā. Janovsku dzimta ir kalpojusi Polijas karalim Kazimiram. Grāfam Janovskim tik daudz nerūpēja greznas pilis, kā praktiskākas lietas - jau 50.gados viņš uzbūvē modernu linu vērpšanas fabriku, kur bijuši nodarbināti ap 200 strādnieki, ādu apstrādes fabrika apgādāja ar siksnām un zirglietām visu Krievijas imperatora karaspēku. Viļānos bija dzirnavas, divi kaļķu cepļi, ķieģeļu fabrika un citas sīkākas ražotnes. Ar Janovsku dzimtu saistās vairāki notikumi. Vikentija dēls Staņislavs Janovskis vadījis dzelzceļa stacijas būvniecību Pleskavā. Kā toreiz pieņemts, ar savu mantu un godu garantējis ēkas kvalitāti, taču strādnieki viņu piekrāpuši un kāpņu margās ozolkoka vietā ielikuši priedes koku. Savu titulu un mantu galvotājs varēja glābt tikai ar nāvi, un tā nu Janovskis rīkojies kā godavīrs - aizbraucis uz Viļāniem, lai pēdējo reizi palūkotos uz sievu un bērniem, un mežā pie priedes nošāvies. Staņislava dēls Julijans (seniors) nelegāli palīdzējis 1905.gada revolūcijas dalībniekiem remontēt ieročus, par ko saņēmis bargu sodu - četrus mēnešus cietuma kazemātos, no kuriem tikai brīnuma dēļ izglābies. Tā Janovsku dzimtas vairākas paaudzes veiksmīgi saimniekoja Viļānos līdz pat 1941.gada 14.jūnijam. Kā pasakā par Pelnrušķīti... Heinriha Janovska dzīves stāstu varētu sākt kā pasakā: reiz dzīvoja stalts, bagāts grāfs, kas satika daiļu, nabadzīgu meiteni, iemīlēja to, apprecēja un aizveda uz savu pili. Tikai turpinājuma «abi dzīvo laimīgi vēl šobaltdien» nebija. Heinriha māte dzimusi Limbažu pusē, pēc medicīnas institūta beigšanas atsūtīta strādāt uz Viļāniem. Viņi ar Heinriha tēvu satikušies 1940.gada 15.augustā pa ceļam uz Aglonu. Braukdams savā auto uz lielajiem katoļu baznīcas svētkiem, Julijans Janovskis (juniors) cieta autoavārijā un salauza kāju. Jaunā dakterīte viņu ārstējusi, un tā abi saskatījušies. Kāzas bijušas tā paša gada ziemā, bet jau pēc dažiem mēnešiem jaunās ģimenes ligzda tika izpostīta. Julijans Janovskis nonāca Kirovas nometnē, tikai, par laimi, viņš vairs nebija pēdējais Janovsku dzimtas pēctecis. Stāsta Heinrihs Janovskis: «Tikai 1943.gadā māte saņēma ziņu, ka tēvs miris. Māti aizsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu, kur 1941.gada novembrī piedzimu es.» 1946.gadā ar Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību izsūtītie latviešu bērni tika nogādāti no Sibīrijas uz Latviju. «Atļāva braukt tikai bāreņiem. Māte atdeva tēva dāvāto gredzenu, lai mani arī glābtu. Latvijā mani sameklēja radi.» Uz jautājumu, vai jau bērnībā viņš zinājis par savu izcelsmi, Heinrihs atbild noliedzoši: «Māte bija vienkāršs cilvēks, viņa baidījās man kaut ko stāstīt. Kad 1957.gadā atgriezās Latvijā, uz Viļāniem nemaz nebrauca. Arī tagad, 89 gadu vecumā, viņa nevēlas uz šejieni braukt.» Grāfs Janovskis visu mūžu dzīvoja «kā visi». Strādāja Jelgavas autobusu parkā, nodarbojās ar autosportu, bija Latvijas izlasē, vairākas reizes kļuva par PSRS čempionu. Perestroikas laikā Heinrihu uzmeklējušas tantes no Beļģijas un viņš aizbraucis ciemos. «Tantes izstāstīja to, ko pat mana māte nezināja. 1989.gadā aizbraucu otrreiz, sāku pētīt arhīvus, kas viņiem bija saglabājušies, un nolēmu, ka jāmeklē tālāk. Grāmatas un ciltskoki bija gājuši bojā. Palīdzēja Viļānu novadpētnieks Napoleons Rudko, kas bija savācis daudz ziņu par manu dzimtu.» Pirmoreiz uz Viļāniem Heinrihs atbraucis 1987.gadā. «Šausmīgi viss te bija nolaists, dadži, alkšņi, atkritumu izgāztuves. Man pat prātā neienāca, ka te kaut ko būtu iespējams atjaunot. Kad īpašuma atgūšanas lieta bija pavirzījusies tālāk, arī šofera darbam vairs nebija nekādu perspektīvu, nolēmu - nav ko zaudēt, jāiet iekšā un jāstrādā.» Vairāk nekā 10 tūkstošus kilometru Heinriham Janovskim nācies nobraukāt no Dobeles uz Rēzekni, lai nokārtotu visus īpašuma atgūšanas dokumentus. Palīdzējis tas, ka Latgalē atradušies gaiši cilvēki, kas sapratuši un atbalstījuši. H.Janovskis min toreizējo Rēzeknes rajona padomes priekšsēdētāju Gunāru Klindžānu, arī Viļānu pašvaldības vadību. Rēzeknes bankas pārvaldnieks Jāzeps Gailišs uzticējies un iedevis kredītu ar 25%, tagadējā naudā tas būtu 55 000 latu. «No autosporta laikiem man bija paziņas Pēterburgā, tur uzzināju, ka rūpnīca sākusi ražot turbīnas mazajām HES. Toreiz viena turbīna maksāja 15 tūkstošus latu, tagad tas būtu reizes desmit dārgāk.» Tagad grāfs Janovskis ir arī pilsētas domes deputāts, tomēr savu darbību pašvaldībā vērtē kritiski. Vecvectēva rūpnīcas ar vairākiem simtiem strādnieku atjaunot negrasās, taču bezdarba pārņemtajiem Viļāniem arī 20 darba vietas, ko dod viņa uzņēmums, ir daudz. Viļānu pilsētas domes priekšsēdētājs Juris Tučs H.Janovski raksturoja lakoniski: «Godīgs cilvēks, kas saviem strādniekiem cenšas maksāt nopelnīto.» Pienākums pret tēva mantojumu bijis galvenais dzinulis, kāpēc Heinrihs Janovskis ir atgriezies Viļānos. Daudzi šādu soli nav sapratuši, arī bijusī dzīvesbiedre, kura palikusi Zemgalē, kur aug arī jaunākā meita. Vecākā meita sajutusi aicinājumu un tagad dzīvo klosterī Beļģijā. Laikam tas arī ir Janovsku dzimtas aicinājums, jo visa dzimta bija ticīgi katoļi. Pats Heinrihs atzīstas, ka Limbažos, kur viņš audzis, pret baznīcu izturējušies vienaldzīgāk. Tomēr savā tagadējā darbībā viņš sajūtot īpašu senču gara klātbūtni. «Es jau arī agrāk slikti nedzīvoju, kā jau autosportists, biju tiem laikiem labi situēts. Atceros, reiz gaidot pieņemšanu pie Klindžāna, viņa sekretāre tā dīvaini skatās uz mani un jautā: «Janovska kungs, vai jūs patiešām gribat braukt no Zemgales uz Latgali?» Toreiz, kad uzzināju savus radurakstus, man pirmām kārtām bija vēlēšanās sakārtot savu senču kapavietu. Uzliku atpakaļ krustus, uzstādīju piemiņas akmeni. Domāju, ka senču gars bija tas, kas mani vadīja.»

Adrese: Viļānu novads, Viļānu pagasts, Viļāni