Līdz 1230. gadam Ventas upes grīva bija kuršu ķēniņa Lamekina valsts sastāvā ar nosaukumu Saggara. 1253.gadā uzrakstītajā līgumā par Kurzemes ziemeļu daļas sadalīšanu, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs, tā pieminēta kā apdzīvota vieta Ventavas zemē Sagare ex ultraque Winda (Sagare abās Ventas pusēs). 1242. gada 19. aprīlī pāvesta legāts Vilhelms no Modenas atļāva Livonijas ordenim pie Ventas būvēt pili vai cietoksni vai pilsētu (buwene eyn borgh oder eyn Vestunge oder eyn Stat), domājams, ka šī atļauja saņemta Kuldīgas pils celtniecībai. 1253.gada kuršu zemju dalīšanas līgumā noteikts, ka zemes ap Ventas grīvu būs ordeņa īpašums.
Winda kā Livonijas ordeņa pils nosaukums Ventas grīvā pirmoreiz minēts 1290.gadā, kad ordeņa mestrs Baltazars Holte dokumentā par Kursas komtureju ienākumiem norāda, ka Ventspils komturs pakļauts Kuldīgas komturam. 14. gadsimtā pakāpeniski uzcelta regulāra kastela ar iekšējo pagalmu, no 1369. gada saglabājies pirmais Ventspils zīmogs un ģerbonis. 1451. gada vizitācijas aktā minēts, ka Ventspils pilī ir tikai septiņi brāļi bruņinieki, 1448. gada vizitācijā konstatēts, ka Ventspilī ir par vienu desmito daļu vairāk pārtikas un bruņojuma nekā Kuldīgā.
Līdz 16. gadsimta sākumam paaugstināja pils torni, pirmā un otrā stāva telpās izbūvēja velvju pārsegumus, lielākajās telpās un kapelā apgleznoja sienas un griestus. Pie pils atradās priekšpils ar mūra un koka apbūvi. 16. gadsimtā pils sienas bija zilpelēkā krāsā ar uzkrāsotu rustojumu, pils torņa stūru kvadras bija iezīmētas ar krāsotām savienojuma vietām. Otrā Ziemeļu kara laikā 1659. gadā pili nopostīja zviedru karaspēks, bet drīz tā tika atjaunota, mūrēto velvju vietā daļēji izbūvējot koka siju pārsegumus.
No 14. līdz 16. gadsimtam pils pirmajā stāvā atradās saimniecības telpas - virtuve, noliktava, staļļi. Otrajā stāvā atradās kapela, kapitula zāle, dormitorijs (mūku guļamtelpas), remteris (mūku ēdamzāle), komtura dzīvojamā telpa un viesu istaba. Trešais stāvs kalpoja par ieroču galeriju. Pils sienas ir mūrētas no lieliem ķieģeļiem vendu sējumā. Visi, arī iekšējie torņa stūri ir mūrēti no dolomītakmens kvadriem. Pils un torņa ārsienu biezums ir ap 2 metri, pret pagalmu vērsto sienu biezums - ap 1,5 metri. Pilī saglabājusies arī kapela - vecākā saglabājusies baznīca Kurzemē. Vēlāk tur darbojās evaņģēliski luteriskā baznīca (1706–1835) un krievijas impērijas armijas garnizona pareizticīgo baznīca (1845–1901).
Padomju okupācijas armijas daļas pili atstāja 1983. gadā. 1997. gadā tika restaurētas pils fasādes un labiekārtota teritorija. Izpētes un restaurācijas gaitā zem vairākiem apmetuma slāņiem atklāti unikāli 15. līdz 17. gadsimta sienu gleznojumu fragmenti, arheoloģiskajos izrakumos iegūtas daudzveidīgas liecības par pili un tās iedzīvotājiem. 2001. gada septembra sākumā pēc restaurācijas darbu pirmās kārtas pabeigšanas atklāta Ventspils muzeja pastāvīgā ekspozīcija, kas veltīta pils, pilsētas, ostas un Ventspils novada vēsturei, un digitālā ekspozīcija "Dzīvā vēsture". 2011. gadā notika pils restaurācijas otrā kārta, kuras laikā atjaunotas otrā stāva telpas – kapela, ordeņa brāļu guļamtelpa un ēdamtelpa, kapitula zāle, virsvārtu telpa, kur atklāta ekspozīcija "Ventspils pilsēta un novads vēstures ritumā zem dažādām varām".
Tā ir vienīgā no Livonijas ordeņa pilīm Kurzemē, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.
Laikraksts “Ventas balss” 1938.gada rudenī raksta: “Sakarā ar nodomu restaurēt Ventspils pili un tur iekārtot telpas muzejam, interesanti pāršķirstīt vēstures lappuses, lai pārskatītu notikumus, kas saistās ap pili. Kad 10. gadu simtenī vendi iekaroja Ventas grīvas apgabalu, tie uzcēla netālu no jūras, upes krastā savu koka pili un tur nostiprinājās. Tomēr ilgi tie nespēja šeit noturēties. 13.gs. kūri ielenca no jūras un upes puses pili un pēc niknas kaujas to ieņēma. Padzinuši vendus no pils, tie piespieda viņus atstāt arī Ventas grīvas apgabalus. Vendi aizgāja uz Vidzemi, kur apmetās tagadējā Cēsu apriņķī.
1233. gadā notika Kurzemes sadalīšana starp Livonijas zobenbrāļu bruņinieku ordeni un bīskapa valsti. Ordenis dabūja Ventspils apgabalu. Tālākie vēsturiskie notikumi piespieda ordeni padomāt par mūra pils celšanu koka pils vietā. 1236. gadā zobenbrāļu ordeņa karaspēku līdz ar visiem sabiedrotiem iznīcināja Durbes kaujā. Ordeņa stāvoklis bija tik satricināts, ka tas bija spiests pievienoties vācu krustnešu ordenim. 1242. gadā notika ievērojamā kūru sacelšanās, kas vācus pilnīgi padzina no savas zemes. Tie uzturējās tikai dažās pilīs. Sacelšanās laikā tika nogalināts arī Kurzemes (kūru) bīskaps Engelberts. Lai glābtu savas pozīcijas, ordenis nosūtīja uz Kurzemi bruņinieku Didriķi Greningenu, ieceļot to par ordeņa mestru Kurzemē un Zemgalē. Jaunais mestrs iebruka Kurzemē un nežēlīgā karā uzveica kūrus. Viņš uzcēla 1242. Gadā Kuldīgas pili un lika pamatus Ventspils pilij, kuru nobeidza būvēt 1244. gadā. Mestrs iekārtoja savu rezidenci Kuldīgā, bet Ventspilī ielika komturu, nododot tā rokās tiesu, kara un pārvaldes lietas par visu šo apgabalu. Dažus gadus vēlāk kūri atkal sacēlās, Ventspils pils pārdzīvoja baigus brīžus, bet Greningenam ar lielām pūlēm tomēr izdevās sacelšanos likvidēt.
Pils celta ļoti izturīga un tās masīvie mūri ir 7—8 pēdu biezi, veidoti no nekaltiem akmeņiem un ķieģeļiem. Ap šo stipro cietoksni pamazām sāka veidoties pilsēta. 1378. gadā ordeņa mestrs Burhards Dreilovens, nometinājis te vairākus savus tautiešus, piešķīra Ventspilij pilsētas tiesības. 1603., 1617., 1659. un 1701. gados pils vairākkārt ieņemta no zviedriem. Ordeņa valstij sabrūkot, līdz 1794. gadam pilī uzturējās Ventspils pilskungs, kas bija visas plašās apkārtnes pavēlnieks. Viņš izdalīja jaunos gruntsgabalus, saņēma t. s. gruntsgabalu naudas un tirdzniecības nodokļus. Par to pils tornī viņam bija jāuztur uguns kuģniecības vajadzībām un jāsniedz palīdzība avarējušiem kuģiem.
Kādu laiku pilī bija ierīkots arī klosteris, bet no 1866. gada — apriņķa policija, cietums un Ventspils pareizticīgo draudzes skola.
1905. gadā Ventspils revolucionāri nolēma atbrīvot tur ieslodzītos politiskos darbiniekus un lielā barā devās ar dziesmām un karogiem uz cietumu. Pie cietuma vārtiem revolucionārus sagaidīja apriņķa priekšnieks Brauns, kas cietuma sētā bija nostādījis kaujas gatavībā kareivjus. Demonstranti nostājas dažus soļus no kareivjiem un uzsāka sarunas ar Braunu. Viņi uzstādīja tam ultimātu 2 stundu laikā atbrīvot apcietinātos. Revolucionārs Aboļkalns noturēja īsu uzrunu kareivjiem krievu valodā, pie kam kareivji atstāja cietuma sētu. Tad revolucionāri atbrīvoja politiskos ieslodzītos. Nesot uz rokām atbrīvotos dundadzniekus Lizeti Eglīti un Frici Blumbergu, demonstranti atgriezās aplokos pie Horsta mājas.
Rīgas un Ventspils pilis ir vienīgās Latvijā, kas tik labā stāvoklī uzglabājušās līdz mūsu dienām. Rīgā, vēsturiskos arhīvos atrasti Ventspils pils plāni, kas dos iespēju to pilnīgi restaurēt. Tādā veidā pils kļūs par gaismas un zinību izplatītāju.”
Adrese: Ventspils, Ērgļu iela 1
