(Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Līdz
1230. gadam Ventas upes grīva bija kuršu ķēniņa Lamekina valsts sastāvā ar
nosaukumu Saggara. 1253.gadā
uzrakstītajā līgumā par Kurzemes ziemeļu daļas sadalīšanu, ko noslēdza Kurzemes
bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs, tā pieminēta kā apdzīvota vieta
Ventavas zemē Sagare ex ultraque Winda (Sagare abās Ventas pusēs). 1242.
gada 19. aprīlī pāvesta legāts Vilhelms no Modenas atļāva Livonijas ordenim pie
Ventas būvēt pili vai cietoksni vai pilsētu (buwene eyn borgh oder eyn
Vestunge oder eyn Stat), domājams, ka šī atļauja saņemta Kuldīgas pils celtniecībai.
1253.gada kuršu zemju dalīšanas līgumā noteikts, ka zemes ap Ventas grīvu būs
ordeņa īpašums.
Winda kā Livonijas ordeņa pils
nosaukums Ventas grīvā pirmoreiz minēts 1290.gadā, kad ordeņa mestrs Baltazars
Holte dokumentā par Kursas komtureju ienākumiem norāda, ka Ventspils komturs
pakļauts Kuldīgas komturam. 14. gadsimtā pakāpeniski uzcelta regulāra kastela
ar iekšējo pagalmu, no 1369. gada saglabājies pirmais Ventspils zīmogs un
ģerbonis. 1451. gada vizitācijas aktā minēts, ka Ventspils pilī ir tikai
septiņi brāļi bruņinieki, 1448. gada vizitācijā konstatēts, ka Ventspilī ir par
vienu desmito daļu vairāk pārtikas un bruņojuma nekā Kuldīgā.
Līdz
16. gadsimta sākumam paaugstināja pils torni, pirmā un otrā stāva telpās
izbūvēja velvju pārsegumus, lielākajās telpās un kapelā apgleznoja sienas un
griestus. Pie pils atradās priekšpils ar mūra un koka apbūvi. 16. gadsimtā pils
sienas bija zilpelēkā krāsā ar uzkrāsotu rustojumu, pils torņa stūru kvadras
bija iezīmētas ar krāsotām savienojuma vietām. Otrā Ziemeļu kara laikā 1659. gadā pili
nopostīja zviedru karaspēks, bet drīz tā tika atjaunota, mūrēto velvju vietā
daļēji izbūvējot koka siju pārsegumus.
No 14. līdz 16. gadsimtam pils pirmajā stāvā atradās
saimniecības telpas - virtuve, noliktava, staļļi. Otrajā stāvā atradās kapela,
kapitula zāle, dormitorijs (mūku guļamtelpas), remteris (mūku ēdamzāle),
komtura dzīvojamā telpa un viesu istaba. Trešais stāvs kalpoja par ieroču
galeriju. Pils sienas ir mūrētas no lieliem ķieģeļiem vendu sējumā. Visi, arī
iekšējie torņa stūri ir mūrēti no dolomītakmens kvadriem. Pils un torņa ārsienu
biezums ir ap 2 metri, pret pagalmu vērsto sienu biezums - ap 1,5 metri. Pilī
saglabājusies arī kapela - vecākā saglabājusies baznīca Kurzemē. Vēlāk tur
darbojās evaņģēliski luteriskā baznīca (1706–1835) un krievijas impērijas
armijas garnizona pareizticīgo baznīca (1845–1901).
Padomju okupācijas armijas daļas pili atstāja 1983. gadā.
1997. gadā tika restaurētas pils fasādes un labiekārtota teritorija. Izpētes un
restaurācijas gaitā zem vairākiem apmetuma slāņiem atklāti unikāli 15. līdz 17.
gadsimta sienu gleznojumu fragmenti, arheoloģiskajos izrakumos iegūtas
daudzveidīgas liecības par pili un tās iedzīvotājiem. 2001. gada septembra
sākumā pēc restaurācijas darbu pirmās kārtas pabeigšanas atklāta Ventspils
muzeja pastāvīgā ekspozīcija, kas veltīta pils, pilsētas, ostas un Ventspils
novada vēsturei, un digitālā ekspozīcija "Dzīvā vēsture". 2011. gadā
notika pils restaurācijas otrā kārta, kuras laikā atjaunotas otrā stāva telpas
– kapela, ordeņa brāļu guļamtelpa un ēdamtelpa, kapitula zāle, virsvārtu telpa,
kur atklāta ekspozīcija "Ventspils pilsēta un novads vēstures ritumā zem
dažādām varām".
Tā ir vienīgā no Livonijas ordeņa pilīm Kurzemē, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.
Laikraksts “Ventas balss” 1938.gada
rudenī raksta: “Sakarā ar nodomu restaurēt Ventspils pili un tur iekārtot
telpas muzejam, interesanti pāršķirstīt vēstures lappuses, lai pārskatītu
notikumus,
kas saistās
ap pili. Kad 10. gadu simtenī vendi iekaroja Ventas grīvas
apgabalu, tie uzcēla netālu no jūras, upes krastā savu koka pili un tur nostiprinājās. Tomēr ilgi tie nespēja šeit
noturēties. 13.gs. kūri ielenca no jūras un upes puses pili un pēc niknas kaujas to ieņēma.
Padzinuši vendus
no pils, tie piespieda viņus atstāt arī Ventas grīvas apgabalus. Vendi aizgāja uz Vidzemi,
kur apmetās tagadējā Cēsu
apriņķī.
1233.
gadā notika Kurzemes sadalīšana starp
Livonijas zobenbrāļu bruņinieku ordeni un bīskapa valsti.
Ordenis dabūja
Ventspils apgabalu. Tālākie vēsturiskie
notikumi piespieda ordeni padomāt par mūra pils celšanu koka pils vietā. 1236. gadā
zobenbrāļu ordeņa karaspēku līdz ar visiem sabiedrotiem iznīcināja Durbes
kaujā. Ordeņa stāvoklis bija tik satricināts, ka tas bija spiests pievienoties
vācu krustnešu ordenim. 1242. gadā notika ievērojamā kūru sacelšanās, kas vācus pilnīgi
padzina no savas zemes. Tie uzturējās tikai dažās pilīs.
Sacelšanās laikā tika nogalināts
arī Kurzemes (kūru) bīskaps Engelberts. Lai glābtu savas pozīcijas, ordenis nosūtīja uz Kurzemi
bruņinieku Didriķi Greningenu, ieceļot to par ordeņa mestru Kurzemē un Zemgalē. Jaunais
mestrs iebruka
Kurzemē un nežēlīgā karā uzveica kūrus. Viņš uzcēla 1242. Gadā Kuldīgas pili
un lika pamatus Ventspils pilij, kuru nobeidza būvēt 1244. gadā. Mestrs
iekārtoja savu rezidenci Kuldīgā, bet
Ventspilī ielika komturu, nododot tā
rokās tiesu, kara un pārvaldes lietas
par visu šo apgabalu. Dažus gadus vēlāk kūri atkal sacēlās, Ventspils pils pārdzīvoja
baigus brīžus, bet Greningenam ar
lielām pūlēm tomēr izdevās
sacelšanos likvidēt.
Pils celta
ļoti izturīga un tās masīvie mūri ir 7—8 pēdu biezi, veidoti no nekaltiem
akmeņiem un ķieģeļiem.
Ap šo stipro
cietoksni pamazām sāka veidoties pilsēta.
1378. gadā ordeņa mestrs Burhards
Dreilovens, nometinājis te vairākus savus tautiešus, piešķīra Ventspilij pilsētas tiesības. 1603., 1617.,
1659. un 1701. gados pils vairākkārt ieņemta no zviedriem.
Ordeņa valstij sabrūkot,
līdz 1794. gadam
pilī uzturējās Ventspils
pilskungs, kas
bija visas plašās apkārtnes pavēlnieks. Viņš izdalīja jaunos gruntsgabalus, saņēma t. s. gruntsgabalu naudas un
tirdzniecības nodokļus.
Par to pils tornī viņam bija jāuztur uguns kuģniecības vajadzībām un jāsniedz palīdzība
avarējušiem kuģiem.
Kādu laiku
pilī bija ierīkots arī klosteris, bet no 1866. gada — apriņķa policija, cietums un Ventspils
pareizticīgo draudzes skola.
1905. gadā Ventspils revolucionāri nolēma atbrīvot tur
ieslodzītos politiskos darbiniekus un lielā barā devās ar dziesmām un karogiem uz cietumu. Pie cietuma vārtiem revolucionārus
sagaidīja apriņķa
priekšnieks Brauns, kas cietuma
sētā bija nostādījis kaujas gatavībā kareivjus. Demonstranti
nostājas dažus
soļus no kareivjiem un uzsāka sarunas ar
Braunu. Viņi uzstādīja
tam ultimātu 2
stundu laikā atbrīvot apcietinātos.
Revolucionārs Aboļkalns noturēja īsu uzrunu kareivjiem krievu valodā, pie kam
kareivji atstāja cietuma sētu.
Tad revolucionāri atbrīvoja politiskos
ieslodzītos. Nesot uz rokām atbrīvotos dundadzniekus Lizeti Eglīti un Frici Blumbergu, demonstranti atgriezās aplokos pie Horsta mājas.
Rīgas un Ventspils pilis ir vienīgās Latvijā, kas tik
labā stāvoklī uzglabājušās līdz mūsu dienām. Rīgā, vēsturiskos arhīvos atrasti
Ventspils pils plāni, kas dos iespēju to pilnīgi restaurēt. Tādā veidā pils kļūs
par gaismas un zinību
izplatītāju.”
Adrese: Ventspils, Ērgļu iela 1