Valdemārpils
(Sasmakas) akmens baznīca pastāvējusi jau 1644. gadā, zvani bijuši ar 1653. un
1657. gada skaitļiem, bijis savs mācītājs un pastorāts, bet no 1785. gada to
apkalpojis Ārlavas mācītājs. 1938.gadā
šī Sasmakas baznīca un draudze tiek pārdēvētas par Valdemārpils baznīcu un
draudzi.
1980.gadā izdotās grāmatas
“Okupētās Latvijas dienas grāmata” 2.daļā autors – novadpētnieks Žanis Skudra
raksta: “Valdemārpils baznīcā
šodien notiek dievkalpojums. Pret baznīcas valni atspiedušies daži puiši un
pusaudži, jau manāmi iereibuši. Tie man izsmējīgi uzsauc: “Ej tik iekšā!" leeju arī. Baznīca diezgan vienkārša, bet
postījumu neredz. Solos sēd 8 sievietes, vecākas māmiņas. Esmu vienīgais
vīrietis. Dievkalpojums ļoti īss - pēc
stundas jau tas beidzies. Pēc dievkalpojuma mācītājs paziņo, ka nākamais
dievkalpojums būšot viņa 30 gadu ordinācijas dievkalpojums. Tanī piedalīšoties
vairāki mācītāji un arhibīskapa
vietnieks. Pats arhibīskaps pašreiz esot Šveicē. Mācītājs dzīvo tepat
Valdemārpilī un bez Valdemārpils apkalpo vēl Ugāles, Puzes un Vandzenes
baznīcas. Par baznīcas dibināšanu ir nostāsts, ka ap 1610.gadu Sasmaka
piederējusi Kristapam Vīgantam, kurš kādu dienu apmaldījies apkārtnes biezajos
mežos. Kad viņš zaudējis cerību paša spēkiem izkļūt no meža, sācis sirsnīgi
lūgt Dievu, lai tas viņu izvestu no biezokņa. Un viņš apsolījis uzcelt staltu dievnamu. Pēc kādiem pāris
desmit soļiem viņš iznācis uz kalniņa, no kura varējis saredzēt savas mājas.
Šai kalniņā - tagadējā Dzirnavkalnā - Vīgants iedūris zemē zobenu un jau
nākamajā dienā licis sākt izcirst mežu līdz muižai un uzcēlis apsolīto baznīcu,
ap kuru pamazām izaugusi tagadējā Valdemārpils. Baznīcā labi saglabājies
renesanses stilā kokgriezumiem rotātais altāris un kancele (latviešu
kokgriezēju darbs). Zvani tornī ir no
17.gadsimta. Baznīcā vairākus gadsimtus glabājušies seni bēru karogi no
Sasmakas dibinātāja brāļa dēla bērēm, kas miris savā kāzu dienā. Viņa līgava
mirusi 4 dienas vēlāk.”
Adrese: Valdemārpils, Lielā iela 2
