Viens no izcilākajiem Latvijas 18.gs. koka barokālās celtniecības paraugiem. Kungu māja (1732) ir vienīgā Latvijā saglabājusies 18. gadsimta sākuma koka pils! Ēkas otrajā stāvā ir unikāli un restaurēti G. D. Hinša veidoti sienu gleznojumi. Muiža sākotnēji atradās Rīgas arhibīskapijas Rozulas pilsnovadā un tās nosaukums bija Urele. Pirmo reizi tā minēta Rīgas arhibīskapa Johana fon Vallenrodes 1399. gada lēņa dokumentā, 1451. gadā muiža nokļuva Kerstena fon Rozena, bet 1463. gadā Bartolda Rostjerves īpašumā. Līdz 17. gadsimta vidum muiža bija Ungernu dzimtas (tautā saukta par Unguriem) īpašumā, kuras vārds saglabājies muižas nosaukumā. 1728. gadā muižu nopirka landrāts Johans Baltazars fon Kampenhauzens, kas uzsāka plašus pārbūves darbus. 1750.-1762. gadā Limbažu krāsotāju meistars Georgs Dītrihs Hinšs veica iekštelpu sienu apgleznošanu.
Pirmā pasaules kara laikā revolucionāri noskaņotie Krievijas armijas karavīri 1917. gadā izdemolēja kungu māju, kuru līdzekļu trūkuma dēļ Kampenhauzeni vairs neatjaunoja un neapdzīvoja. Ungurmuižas kapličai tikusi uzlauzta grīda un izrakņāti apbedījumi, bojāts arī Baltazara fon Kampenhauzena kapa piemineklis. Kampenhauzenu dzimtas īpašumā muiža bija līdz 1920. gada agrārajai reformai, pēc tam Kampenhauzeniem piederēja vienīgi muižas kungu mājas komplekss. Pēc vācbaltiešu aizbraukšanas 1939. gadā ēkas pārņēma Latvijas valsts. Jau pirms tam pēc zemes reformas 1920.gadā Lilija fon Kampenhauzena savu ģimenes arhīvu, gleznas un mēbeles nosūtīja uz Vāciju saviem radiniekiem, tā saglabājot vēsturei tik svarīgas liecības.
Pēc Otrā pasaules kara kapliča tika postīta vairākkārt. No 1953. līdz 1989. gadam pilī darbojas Kūduma pamatskola, 1959.-1961. gadā uz sabrukšanas robežas esošajā kungu mājas ēkā tika veikti liela apjoma remontdarbi.
Neskatoties uz to, ka remontdarbu laikā izmainīja kungu mājas iekšējo plānojumu un aizkrāsoja daļu unikālo sienu gleznojumu, skolas ierīkošana tajā uzskatāma par pagriezienu ceļā uz Ungurmuižas kompleksa saglabāšanu. Sakarā ar Gaujas nacionālā parka dibināšanu 1974. gada 1. februārī Ungurmuižas ēku komplekss nonāca Vidzemes zonas pieminekļu inspektores Daces Puķītes rūpju lokā. Viņas vadībā notika kungu mājas sienu gleznojumu restaurācija un kapličas glābšanas darbi, bet 1977. gadā atjaunoja Tējas namiņu. 1974. gada vasarā tika izrakta B. Kampenhauzena skulptūra un nogādāta Cēsu vēstures un mākslas muzejā. Tiek plānota skulptūras atjaunošana un uzstādīšana kapličā.
Ungurmuiža ir slavena arī ar saviem ozoliem. Kāds no tiem nosaukts arī par Valdena ozolu, jo viņš šeit savulaik strādājis par mājskolotāju. Pauls Valdens (1863 - 1957) bija Vācijā dzīvojošs latviešu izcelsmes ķīmiķis. Studējis pie Nobela prēmijas laureāta Vilhelma Ostvalda. P.Valdens strādājis plašā zinātniskajā laukā, kas aptvēra organisko, neorganisko un fizikālo ķīmiju, un ir fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs. Pasaules ķīmijas vēsturē P.Valdena vārds ierakstīts, pateicoties Valdena apgriezenības likumam, kā arī Valdena reizinājumam. Pasaules izcilais zinātnieks septiņas reizes nominētsNobela prēmijai ķīmijā, tomēr nav to saņēmis.
Klīst arī dažādi nostāsti par muižu. Stāsta Kristīne Zariņa, kura ēkā mācijusies, kad tajā bijusi Kūduma skola un dzīvojusi internātā. “Bieži vakaros mēs gājām uz Kampenhauzenu kapiem, tad mums šķita, ka tur spokojas, bet īstenībā mēs cits citu tikai baidījām. Skolas ēkā gan vakaros bija bailīgi. Tad likās, ka tur ik kaktiņā kaut kas grab un čab, bet tas bija dabiski – muiža paliek muiža, un mums tā bija skola. Vienīgi tie abi augšā, kas tur stav, tie ga mums likās bailīgi. Ari tējas namiņā man ir tāda pati sajūta – visu laiku no portretiem kāds skatās virsū, bet pagājušo trešdien (2006.gada 10.maijā) viena pati strādāju augšstāvā un dzirdu, ka lejā čab un grab. Skaidri atceros, ka durvis biju aizvērusi, tātad tas nevarēja būt kāds ieklīdis suns. Čabēšana apklusa, un tad es dzirdēju soļus, šķita – kāds staigā tādiem viegiem, viegliem soļiem, klusiem un sievišķīgiem. Man tā nekad nebija gadījies, un es stāvēju kā pārakmeņojusies un gaidīju – kāds nāks augšā, bet tad atkal čaboņa apklusa. Ilgi nevarēju saņemties un skriet pēc palīga. Citas meitenes iepriekš arī bija kaut ko manījušas un mani jau brīdināja, taču es tam neticēju, līdz pati dzirdēju. To nu gan varu teikt, ka viena es vairs tējas namiņu kopt neiešu.”
Atminas arī ikdienišķo darbiņu darītājs Ojārs Blaus: “Tajā rītā es ienācu pa dārza durvīm, lai iekurinātu muižā krāsnis, un redzu – divi vīri, melnā ģērbušies, stāv pie lielās podiņu krāsns. Tādās ļoti tumšās drēbēs. Nodomāju – laikam celtnieki ienākuši pasildīties. Nu, lai jau viņi sildās, gāju kurināt krāsni telpā pa labi. Kurinu to krāsni, kad dzirdu – nograb ārdurvis. Labi, nodomāju, laikam aizgāja atpakaļ uz savu vagoniņu. Eju iekurināt krāsni telpā, kur viņi sildījās, bet pamecu acis uz ārdurvīm un redzu, ka no iekšpuses durvīm krampis priekšā. Vienkārši durvis ir aizkrampētas. Es paeju ārā uz balkona paskatīties, kur tad viņi palika… un redzu, ka gar klēti divi stāvi aiziet uz kapličas pusi. Vai viņi bija cilvēki vai spoki, nu var man neticēt, bet ienākot es teicu: ”Labrīt, zēni!” Atbildi tā arī nesagaidīju. No rīta jau ir patumšs, cik tad es varēju redzēt, bet ģīmji gan izskatījās tādi gari, kā visiem te bildēs. Kā viņi varēja tām durvīm tikt cauri, ja krampis priekšā? Un kāpēc viņi gāja uz kapličas pusi? Un labrītu neatņēma? (Guna Rukšāne “Cēsu rajona pilis un muižas stāstos, nostāstos un spoku stāstos”)
Par muižas ameklējumu 1972.gadā raksta arī novadpētnieks Žanis Skudra: “Te, Unguru koka pilī, tagad skola. Man iznāk aprunāties ar bijušā muižas kučiera dēlu, kas tagad jau vecs vīrs. Viņš vēl strādājot kolhozā par klētnieku. Pats vecais lielkungs 1905. g. nemieros Cēsīs nošauts. Viņam palikuši 7 bērni. Stāstītājs atceras, kā tie jāteniski vizinājušies līnijdroškā pa muižu. Stāstītāja tēvs puikas gados kādu nakti nodedzinājis ezera krastā koka paviljonu — bijis noskaities uz kungu, ka tas neļāvis ezerā zvejot. Un uz kapliču, kas tagad izpostīta, bijusi izcirsta stiga no pils, lai varētu redzēt, kad brauc ar līķi, un lai zinātu, kad jāsāk zvanīt. Te vēl viena no muižnieku meitām dzīvojusi Latvijas laikā, bet 1939. gadā repatriējusies uz Vāciju. Viņa šim pašam kučiera dēlam sūtījusi vēstules un saiņus vēl tagad pēc kara.”
Par dzīvi Ungurmuižā Zigfrīds fon Fēgezaks raksta savā brīnišķīgajā tetraloģijā "Baltiešu gredzens".
Adrese: Pārgaujas novads, Raiskuma pagasts, Unguri
