(Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)
No agrākās fabrikas – pilnā nosaukumā
“Hertviga un Peitāna linu-džutas vērpšanas aušanas fabrika” - palikuši
pāri vien daži mūri no savdabīgās 19. gadsimta ēkas arhitektūras.
Savulaik tā bijusi spēcīga būve, kas iemieso industrializācijas gadsimta elpu –
iekārtas esot darbinājušas 650 zirgspēku tvaika mašīnas un tai esot ierīkots
tam laikam progresīvs elektriskais apgaismojums, tas bijis pirmais uzņēmums ar
centralizētu ūdens apgādi. Fabrikai bijusi arī trīs klašu skola. Fabrika darbu
sākusi 1884.gadā, 1908.gadā tajā bija 670 strādnieku. To dibinājis agrākais
tālbraucējs kapteinis Alfrēds fon Hertvigs, kuram piederēja arī finiera fabrika
Bolderājā. Izdaudzināto Hertviga jeb
Tekstilnieku parku nezinātājam būtu grūti atpazīt. Tikai pateicoties
“Bolderājas Grupas” nodrošinātajam informatīvajam plakātam, kas uzstādīts
nesen, varam iepazīties ar parka vēsturi. Šobrīd tas nebūt neatgādina parku un,
godīgi runājot, pa to pastaigāties vienatnē nebūt nav vilinoši. Parks
atgādina caurstaigājamu mežu ar turpat krūmos ieaugušu strūklaku un tējas paviljonu,
kas bijis Alfrēda fon Hertviga gods un lepnums un celts 1910.gadā. Vīram paticis eksperimentēt ar
dažādiem arhitektoniskiem veidojumiem un tā, piemēram, arī šo celtni viņš
veidojis no eksperimentālas stikla un betona masas, bet fasādi klājis ar akmeni
imitējošu materiālu. Parks bija iemīļota atpūtas vieta ne vien Bolderājas
iedzīvotājiem, bet arī Rīgas centra iedzīvotājiem. Tie šurp brauca lūkoties
tējnīcu, kuras marmora grīdā bija iestrādāta mozaīka, bet sienas rotāja
marokāņu arhitektūras elementi. Jādomā, ka pie tējnīcas arhitektūras savu roku
pielikuši vācu labākie meistari, jo tā ir celta no betona, imitējot akmeni. Šī
tehnoloģija bija ļoti sarežģīta. Rīgā nebija neviena, kas tajā strādātu, un pat
visā Vācijā tolaik bija vien pāris tik progresīvu meistaru. Ja pāri Daugavai Vecmīlgrāvī viena no ietekmīgākajām personībām bija
mecenāts Augusts Dombrovskis, tad šeit tas bija eksperimentētājs Hertvigs. Divi
spēcīgi vīri, katrs attīstot savu daļu Rīgas Daugavas pretējos krastos.
Viņš uz dzīvi bija apmeties turpat pie fabrikas mūriem, apdzīvojot koka
arhitektūras pērles, kurās var saskatīt mazliet no gotikas, mazliet no
klasicisma un renesanses stila elementiem (citi avoti vēsta, ka viņš dzīvojis Lielā ielā 20). Taču diemžēl no ēku jūgendstila
interjeriem nekas līdz mūsdienām vairs nav saglabājies un abus namus apdzīvo
cilvēki, kuriem kultūras mantojums nebūt nav prioritāte. Hertvigs ziedojis
Bolderājas luterāņu un katoļu baznīcas būvniecībai, piedalījies kuģniecības
attīstībā.
Par Lielo ielu 20 zināmā informācija vēsta, ka šis koka nams
ir ar jūgendstila elementiem. Sākotnēji to no uzņēmēja īrējis
ārsts Aleksandrs Meijers, bet pēc tam nopircis Pēteris Bērziņš.
Latvijas brīvvalsts gados tajā bijis viens no sešiem Latvijas
Sarkanā krusta veselības kopšanas punktiem Rīgā.
Šobrīd (2015.gads) ir uzsākti Tekstilnieku parka labiekārtošanas
darbi. Strādā tehnika, tiek veidoti celiņi. Tas ļoti iepriecina. Kaut nu tikai
Bolderājas degradētā vide un kontingents to neizpostītu no jauna.
2018.gadā ar mani sazinājās Alfrēda Hertviga radinieks no Vācijas, kura vecāki un vecvecāki dzīvojuši Rīgā. Viņš atsūtīja dažas fotogrāfijas no Hertvigu Bolderājas īpašuma un pats pašlaik apkopo un raksta dzimtas vēsturi. Daļa Hertvigu dzimtas (četri Alfrēda Hertviga bērni) ir emigrējusi uz Brazīliju un kupli tur sazarojusi.
Uzzināju no viņa arī to, ka Alfrēda brālis Arnolds tajā pat laikā izlolojis un uzcēlis tiem laikiem moderno un grandiozo fabriku “Provodņiks” un bijis tās ģenerāldirektors. Fabriku būvējis kāds Šveices uzņēmums un Hertvigu dzimtas turpinātāji domā, ka arī Alfrēds savu ēku būvē izmantojis tās palīdzību.
Adrese: Rīga, Bolderāja, Tekstilnieku iela
