1937.gada “Zemgales balss” raksta: ”Tērvetes
pilskalns saukts arī „Cukurkalns", ir viens no ievērojamākiem Zemgales
pilskalniem. Tas atrodas Tērvetes upītes labajā krastā, netālu no Tērvetes
sanatorijas. Kopā ar visu apkārtni tas ieskaitīts valsts īpašumā kā vēstures
piemineklis. „Cukurkalns" ierīkots uz stāva zemes raga, pārrokot to ar 5 m
dziļu grāvi. Izraktās zemes uzmestas tikpat augstā uzbērumā un tā radīts 10 m
augsts mākslīgs stāvums, kas aizsargā pilskalna austrumpusi. Pārējās pilskalna
malas jau no dabas ir ļoti stāvas un nav manāms, ka tās būtu kaut kā mākslīgi
tādas darinātas. „Cukurkalna" plakums ir samērā neliels, trijstūra veidā.
Tas atrodas ap 20 m aug stāk par upīti un apkārtējām pļavām. Plakuma ziemeļmalā
ir 3 m dziļa un 5 m plata bedre, kas, domājams, cēlusies reizē ar pilskalnu.
Tamlīdzīgas bedres sastopamas daudzos citos Latvijas pilskalnos. Pētnieks
Bīlenšteins pirms apm. 40 gadiem uzbēruma tuvumā uzrakņājis sagruzdušu labību.
E.Brastiņš konstatē, ka “Cukurkalns" bez šaubām ir senrakstos minētās
Tērvetes pils vieta. Aiz grāvja, kur tagadējās mūra pilsdrupas, domājams,
atradusies pils sēta, jo mītņu kārta, to rāda. . . Ziemeļos Tērvetes pils
vietai, pāri pļavai, atrodas vieta saukta „Zviedru kalns". Tur redzami
vareni grāvji un uzbērumi, bet bez kādas mītņu kārtas. Domājams, tas Tērvetei
blakām celtais ordeņa cietoksnis ,,Heiligeberg" , kurš ticis celts no
koka, bet vēlāk nojaukts. Dažus simts soļus dienvidos Tērvetes pilskalnam
atrodas vēl kāds cilvēka rokām mests kalns, dēvēts par „Klosterkalnu". Tas
ir neliels uzkalns ar terasi visapkārt. Šī kalna nozīme sīkāki vēl nav
izpētīta, bet Brastiņš domā, ka tas ir kapu kalns. Tērvetes pilskalnu
vairākkārt aprakstījis Bīlenšteins savos rakstos, tomēr visi šie raksti
atstāsta tikai hronistu ziņas, par kara darbiem, kas norisinājušies ap šo pili.
Arheoloģiski Tērvetes pilskalns un apkārtne vēl līdz šim bija gluži neizpētīta.
Cerams, ka šās vasaras darbi pavērs mūsu zemes senās vēstures slavenu lappusi.
Par Tērvetes Cukurkalnu no ļaužu mutes uzrakstītas dažas teikas, piem., šāda:
Pilskalnā reiz divas meitas dienvidū ganījušas govis. Viena no viņām pamanījusi
zelta ķēdi. Šī satver ķēdi, sāks vilkt — ierauga: važa nāk no zemes ārā.
Vilkusi, locīdama, bet kad klēpis bijis pielocīts, nevarējusi vairs saturēt — aicina otru meitu palīgā. Bet tai
pašā acumirklī važa nožvakstējusi vien zemē atpakaļ.”
1286.gadā tiek nodedzināta tā dēvētā
Zemgales karaļa Nameiša pils, un 200 m attālākajā uzkalnā, kā vienīgais
cietoksnis vīd vācu celtā pils (Heiligenberg), kuras uzbūves laiks varētu būt
ap 1339. gadu mestra Eberharda Monheima laikā. Pēc sava būvtipa šī pils
pieskaitāma konventa pilīm - regulāra taisnstūra plānojuma aizsargceltnēm ar
nelielu iekšējo pagalmu. 1345.gadā pilij uzbrūk lietuvieši un to noposta. Tikai
hercogu laikā uz ordeņpils pamatiem tiek uzcelta jauna mūra pils, kuru dēvē par
Kalnamuižu (Hof zum Berge). 1561.gadā šī pils kļūst par Kurzemes hercoga
īpašumu, un 1660.gadā, kad hercogs atgriežas no zviedru gūsta, viņš apmetas
tieši Kalnamuižas pilī. Zviedru karapulki to bija jau daļēji nopostījuši, tomēr
medību sezonā hercogs Jēkabs te labprāt uzturējies.
Šodien saglabājušies vien atsevišķi
ārsienu mūra fragmenti 2 stāvu augstumā. Pēc atsevišķām pazīmēm var nedaudz
spriest par pils izskatu. Tās stūri no ārpuses bijuši pastiprināti ar kontrforsiem
jeb mūra uzbiezinājumu. Ap 1m biezās sienas mūrētas ar t.s. čaumalmūra
paņēmienu: akurāti savienojot piemeklētus laukakmeņus mūra abās pusēs un
ieķīlējot tos ar dakstiņu un ķieģeļu šķembām, savukārt vidus piepildīts ar
kaļķu javā sasviestiem būvmateriāliem. Mūris bijis apmests no
iekšpuses un ārpuses. 1939.gadā pēc pieminekļu valdes iniciatīvas tika veikta
neliela pilsdrupu konservācija, kas ir vienīgais līdz mūsdienām reāli
veiktais arhitektūras un arheoloģijas pieminekļa aizsardzības
pasākums. (no tervetesnovads.lv)
Adrese: Tērvetes novads, Tērvetes pagasts, Tērvete
