(Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
(Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Bijusī Puzes mācītājmuiža atrodas apmēram
0,5 km uz R no Puzes luterāņu baznīcas. Dzīvojamā māja celta 1856. gadā, klēts
- 1835. gadā, bet stallis – 1771.gadā (tāds gadskaitlis te bijis uz vēja
rādītāja, kurš tagad pazudis). Te dzīvojis zinātnieks entomologs (kukaiņu
pētnieks) Johans Heinrihs Kavals, kurš no 1835.gada bija Puzes mācītājs.
Šobrīd ēkas izskatās pamestas,
neapsaimniekotas, dažas drupu stāvoklī, tomēr vide ap tām sakopta, zāle
nopļauta un ir ļoti patīkama sajūta tur atrodoties.
Kāds raksts par Puzes vēsturiskajām ēkām
1991.gada laikrakstā “Laiks”: “Pavasarī avīzēs pavīdēja
īsa ziņa, ka kāda N. Buhārina pērk par 300.000 rubļu Sipenes dzirnavas Puzē.
Vai traks, nodomāju, kā nu lepnie pužini tā nolaidušies, ka savas skaistās dzirnavas
svešiniekiem izpārdod! Taisnību sakot... visus šos gadus Puzē vecās ēkas
laistas galīgā postā un zudībā. Puzes muižas lielā ēka ar parketa grīdām,
daudzām lielām istabām un kāpnēm kalpoja tik ilgi, kamēr jumts turējās. Tagad
lepnā celtne ar buldozera piepalīdzību pārvērsta par kārtīgi sastumtu gruvešu
grēdu. Bēdu ainas paveras arī mācītājmuižā Stiklos un vēl pavisam nesen
septiņdesmitajos gados tika izpostīta Puzes baznīca. Pie baznīcas demolēšanas
roku pielika pat dažs kolhoza laukstrādnieks, kas pa šiem gadiem galīgi
pazaudējis pužiņa lepnumu un latvieša godu. Lieta bija vienkārša: kolhozs
būvēja jauno sociālistisko ciematu ar standartmājām no pelēcīgajiem
silikātķieģeļiem un nicināja katru agrāko laiku celtni, bet kolhoznieku
labvēlību ilggadējais priekšsēdis Gunārs Pornieks prata piepaturēt ar biezāku
rubli, bezmaksas cienastiem un krietnu bairīti apsējību un apkūlību reizēs. Bet
kurš tad spēj atteikties no dāsna cienasta? Priekšsēdis, kompartijas bīdīts,
rosināja ļaudis atteikties no rušināšanās piemājas dērzeļos un govslopa
turēšanas. Par dārza nelietošanu un atteikšanos no personīgajiem mājkustoņiem -
no kolhoza laba piemaksa! Hā, pužiņiem maki briest un tikpat jau kā pilsētnieki
— nekādu laucinieka raižu! Popē un Ancē no skaudības sten vien! Tāpēc tagad,
jaunām vēsmām Latvijā sākoties, pužiņi tādi kā apjukuši, kā neziņā. Kas būs
tālāk? Re, vēl pērn atbrauca muižas īpašnieka mazdēls no Vāczemes, Fon Grothusa
kungs. Satraukums par šo vizīti un visdažādākie nostāsti vēl joprojām nav
pužiņos rimušies. Kā nu ne — tavu blamieri, ciemiņš uzkrīt kā sniegs uz galvas,
bet muiža... ak, labāk nerunāsim! Kā mēs varējām zināt, ka kāds vēl to sasodīto
muižu gribēs redzēt! Nu labi, ka Grothusa kungam pēckara krievu lēģeru rūdījums
— piecus gadus sabijis gūstā, citādi, kas zin, ciemiņu vēl nopļautu infarkts,
insults vai vēl kāda cita smaga indeve... Pirmais, par ko viņš esot brīnījies —
kur tad palikuši skaistie muižas dīķi? Ak tu velns, kad kompartija lika
meliorēt, nomeliorējām. Tiesa, apsēt aizmirsām, nu nezāles aug griezdamās.
Sakām ciemiņam: ūdens vairs neturējās dīķos, un viss. Šis gan brīnās — kā ūdens
varot neturēties, ja vectēva laikā vienmēr turējies? Nu, kad viņš redzēja
sagruvušās klētis, saimniecības ēkas, kolhoza būvbrigādes saķēzīto muižas ēku,
saka, ka ciemiņš ilgi taustījis pakrūti un tikai, radīdams uz kādreiz skaistajā
muižas dārzā iepretim balkonam un parades kāpnēm iebūvētajām būdelēm un
kūtenēm, ļoti pieklājīgi jautājis: kāds arhitekts, sakiet, projektējs šīs
celtnes? Bet, lai nosauktu šīs butkas par celtnēm, jābūt ļoti rimtam un
izmeklēti pieklājīgam cilvēkam... Vēl stāsta, ka ciemiņš ar baltu rožu dēpi
devies uz dzimtas kapiem muižas parkā. Bet tur, atvainojiet, vienugad krievu
ģeologi neslēpdamies meklējuši zeltu. Un mūsu pašu pužiņu puikas arī, jo skolā
māca, ka kopjami vienīgi krievu zaldātu kapi. Katrugad tur kuplo nātres un
ciemiņam skaistais rožu klēpis izšļucis no rokām un iekritis nezālēs. Šogad,
jāsaka godīgi, Puzē atgriežas interese par vecajām celtnēm. Latvijas Kultūras
fonda glabājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā ierakstītas Puzes
mācītājmuižas saimniecības ēkas. Taču no ierakstīšanas līdz darbiem laiks var
būt nenoteikti garš. Muižas dzīvojamā mājā, kas ar pārbūvēm izķēmota līdz
nepazīšanai, iekštelpas kolhoza amatnieki veido pēc savas gaumes un saprašanas:
a la Vosa laika somu piršu arhitektūras stilā - plastmasas paneļi, koka līstiņas.
Te notiek svinības: kāzas, kristības, apaļās jubilejas. Kolhoznieki joprojām
rindā vien stāv, lai savu vakaru palīgsmotos. Neizlutinātā un padomiski
audzinātā pužiņu jaunā paaudze uzskata par viskvēlāko sapni nosvinēt kāzas
šajos dīvaini ķēmīgajos interjeros - īstā pilī... kas sen vairs nav pils...
Dīvains liktenis piemeklējis Sipenes dzirnavas. Kādreiz grāmatās
rakstīts, kā pēc kara te apgrozījās Brīvnieku grupas nacionālie partizāni, kā
ārdījās stribuki un NKVD zaldāti. Dzejnieks Jānis Medenis braucis dzirnavas
inspicēt. Melderis Herberts Dzelme vēl kara rudenī viens pats trīs krievu
diversantus aizturējis. Ak, daudz pieredzējušas vecās dzirnavas! Arī to, ka
kolhoza melioratori izbojājuši dzirnavu uzbērumu un skaisto upīti lejpus dambja
iesprostojuši kropli neglītā taisnā grāvī. Bet vislielāko postu paveikusi
būvbrigāde, veco stipro dzirnavu ēku pārmūrēdama ar ķieģeļiem, paneļiem, pārvērsdama
to banālā sešdesmito gadu izpriecu namā. Nu šo nepabeigto ēku kolhozam , kad
zemnieki pamazām pieprasa zemi, vairs nav jēgas un spēka turpināt izbūvēt.
Plašā apkārtnē kurzemnieki, kas reiz skatījuši skaistās Sipenes dzirnavas,
uztraucas: kā rokās tās nonāks? Par
potenciālo pircēju 1991.gadā - N.Buharinas kundzi kāda zinoša ugāliete sacīja:
— Tā meitiš ir tepat no Ugāl. Vispirms viņa prec vien partij vīr no Ventspil.
Tur nekas neiznāc, tad viņa apprec vien gruntig kriev Buhārin un labi dzīve.
Viņai ir dārg māj jūrmale, bet viņa strāde Rīge vien liel otel par barmen, kur
apkalpo ārzemnieks un griež to naudiņ kā ēveļskaids... Tagad pužiņi sakās esam
dzirdējuši, ka Buhārinas kundze atteikusies no dzirnavu pirkšanas. Nepabeigtais
sarkanķiegeļu monstrs aklām logu un durvju ailēm joprojām gaida savu
iekārotāju.
Puzes baznīca atkal sakopta. Dārgi gan tas maksājis, bet,
atgriezdamies kristīgajā ticībā, pužiņi nežēlo neko: jauni svečturi, restaurēta
altārglezna, paklāji, soli, ērģeles... Jā, izpostīt bija daudz vienkāršāk.”
Adrese: Ventspils novads, Puzes pagasts, Puzes muiža