19.09.19

Puzes mācītājmuiža









                                          (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)


                                                      (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)


Bijusī Puzes mācītājmuiža atrodas apmēram 0,5 km uz R no Puzes luterāņu baznīcas. Dzīvojamā māja celta 1856. gadā, klēts - 1835. gadā, bet stallis – 1771.gadā (tāds gadskaitlis te bijis uz vēja rādītāja, kurš tagad pazudis). Te dzīvojis zinātnieks entomologs (kukaiņu pētnieks) Johans Heinrihs Kavals, kurš no 1835.gada bija Puzes mācītājs.

Šobrīd ēkas izskatās pamestas, neapsaimniekotas, dažas drupu stāvoklī, tomēr vide ap tām sakopta, zāle nopļauta un ir ļoti patīkama sajūta tur atrodoties.
Kāds raksts par Puzes vēsturiskajām ēkām 1991.gada laikrakstā “Laiks”: “Pavasarī avīzēs pavīdēja īsa ziņa, ka kāda N. Buhārina pērk par 300.000 rubļu Sipenes dzirnavas Puzē. Vai traks, nodomāju, kā nu lepnie pužini tā nolaidušies, ka savas skaistās dzirnavas svešiniekiem izpārdod! Taisnību sakot... visus šos gadus Puzē vecās ēkas laistas galīgā postā un zudībā. Puzes muižas lielā ēka ar parketa grīdām, daudzām lielām istabām un kāpnēm kalpoja tik ilgi, kamēr jumts turējās. Tagad lepnā celtne ar buldozera piepalīdzību pārvērsta par kārtīgi sastumtu gruvešu grēdu. Bēdu ainas paveras arī mācītājmuižā Stiklos un vēl pavisam nesen septiņdesmitajos gados tika izpostīta Puzes baznīca. Pie baznīcas demolēšanas roku pielika pat dažs kolhoza laukstrādnieks, kas pa šiem gadiem galīgi pazaudējis pužiņa lepnumu un latvieša godu. Lieta bija vienkārša: kolhozs būvēja jauno sociālistisko ciematu ar standartmājām no pelēcīgajiem silikātķieģeļiem un nicināja katru agrāko laiku celtni, bet kolhoznieku labvēlību ilggadējais priekšsēdis Gunārs Pornieks prata piepaturēt ar biezāku rubli, bezmaksas cienastiem un krietnu bairīti apsējību un apkūlību reizēs. Bet kurš tad spēj atteikties no dāsna cienasta? Priekšsēdis, kompartijas bīdīts, rosināja ļaudis atteikties no rušināšanās piemājas dērzeļos un govslopa turēšanas. Par dārza nelietošanu un atteikšanos no personīgajiem mājkustoņiem - no kolhoza laba piemaksa! Hā, pužiņiem maki briest un tikpat jau kā pilsētnieki — nekādu laucinieka raižu! Popē un Ancē no skaudības sten vien! Tāpēc tagad, jaunām vēsmām Latvijā sākoties, pužiņi tādi kā apjukuši, kā neziņā. Kas būs tālāk? Re, vēl pērn atbrauca muižas īpašnieka mazdēls no Vāczemes, Fon Grothusa kungs. Satraukums par šo vizīti un visdažādākie nostāsti vēl joprojām nav pužiņos rimušies. Kā nu ne — tavu blamieri, ciemiņš uzkrīt kā sniegs uz galvas, bet muiža... ak, labāk nerunāsim! Kā mēs varējām zināt, ka kāds vēl to sasodīto muižu gribēs redzēt! Nu labi, ka Grothusa kungam pēckara krievu lēģeru rūdījums — piecus gadus sabijis gūstā, citādi, kas zin, ciemiņu vēl nopļautu infarkts, insults vai vēl kāda cita smaga indeve... Pirmais, par ko viņš esot brīnījies — kur tad palikuši skaistie muižas dīķi? Ak tu velns, kad kompartija lika meliorēt, nomeliorējām. Tiesa, apsēt aizmirsām, nu nezāles aug griezdamās. Sakām ciemiņam: ūdens vairs neturējās dīķos, un viss. Šis gan brīnās — kā ūdens varot neturēties, ja vectēva laikā vienmēr turējies? Nu, kad viņš redzēja sagruvušās klētis, saimniecības ēkas, kolhoza būvbrigādes saķēzīto muižas ēku, saka, ka ciemiņš ilgi taustījis pakrūti un tikai, radīdams uz kādreiz skaistajā muižas dārzā iepretim balkonam un parades kāpnēm iebūvētajām būdelēm un kūtenēm, ļoti pieklājīgi jautājis: kāds arhitekts, sakiet, projektējs šīs celtnes? Bet, lai nosauktu šīs butkas par celtnēm, jābūt ļoti rimtam un izmeklēti pieklājīgam cilvēkam... Vēl stāsta, ka ciemiņš ar baltu rožu dēpi devies uz dzimtas kapiem muižas parkā. Bet tur, atvainojiet, vienugad krievu ģeologi neslēpdamies meklējuši zeltu. Un mūsu pašu pužiņu puikas arī, jo skolā māca, ka kopjami vienīgi krievu zaldātu kapi. Katrugad tur kuplo nātres un ciemiņam skaistais rožu klēpis izšļucis no rokām un iekritis nezālēs. Šogad, jāsaka godīgi, Puzē atgriežas interese par vecajām celtnēm. Latvijas Kultūras fonda glabājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā ierakstītas Puzes mācītājmuižas saimniecības ēkas. Taču no ierakstīšanas līdz darbiem laiks var būt nenoteikti garš. Muižas dzīvojamā mājā, kas ar pārbūvēm izķēmota līdz nepazīšanai, iekštelpas kolhoza amatnieki veido pēc savas gaumes un saprašanas: a la Vosa laika somu piršu arhitektūras stilā - plastmasas paneļi, koka līstiņas. Te notiek svinības: kāzas, kristības, apaļās jubilejas. Kolhoznieki joprojām rindā vien stāv, lai savu vakaru palīgsmotos. Neizlutinātā un padomiski audzinātā pužiņu jaunā paaudze uzskata par viskvēlāko sapni nosvinēt kāzas šajos dīvaini ķēmīgajos interjeros - īstā pilī... kas sen vairs nav pils...
Dīvains liktenis piemeklējis Sipenes dzirnavas. Kādreiz grāmatās rakstīts, kā pēc kara te apgrozījās Brīvnieku grupas nacionālie partizāni, kā ārdījās stribuki un NKVD zaldāti. Dzejnieks Jānis Medenis braucis dzirnavas inspicēt. Melderis Herberts Dzelme vēl kara rudenī viens pats trīs krievu diversantus aizturējis. Ak, daudz pieredzējušas vecās dzirnavas! Arī to, ka kolhoza melioratori izbojājuši dzirnavu uzbērumu un skaisto upīti lejpus dambja iesprostojuši kropli neglītā taisnā grāvī. Bet vislielāko postu paveikusi būvbrigāde, veco stipro dzirnavu ēku pārmūrēdama ar ķieģeļiem, paneļiem, pārvērsdama to banālā sešdesmito gadu izpriecu namā. Nu šo nepabeigto ēku kolhozam , kad zemnieki pamazām pieprasa zemi, vairs nav jēgas un spēka turpināt izbūvēt. Plašā apkārtnē kurzemnieki, kas reiz skatījuši skaistās Sipenes dzirnavas, uztraucas: kā rokās tās nonāks?  Par potenciālo pircēju 1991.gadā - N.Buharinas kundzi kāda zinoša ugāliete sacīja: — Tā meitiš ir tepat no Ugāl. Vispirms viņa prec vien partij vīr no Ventspil. Tur nekas neiznāc, tad viņa apprec vien gruntig kriev Buhārin un labi dzīve. Viņai ir dārg māj jūrmale, bet viņa strāde Rīge vien liel otel par barmen, kur apkalpo ārzemnieks un griež to naudiņ kā ēveļskaids... Tagad pužiņi sakās esam dzirdējuši, ka Buhārinas kundze atteikusies no dzirnavu pirkšanas. Nepabeigtais sarkanķiegeļu monstrs aklām logu un durvju ailēm joprojām gaida savu iekārotāju.
Puzes baznīca atkal sakopta. Dārgi gan tas maksājis, bet, atgriezdamies kristīgajā ticībā, pužiņi nežēlo neko: jauni svečturi, restaurēta altārglezna, paklāji, soli, ērģeles... Jā, izpostīt bija daudz vienkāršāk.”
  

Adrese: Ventspils novads, Puzes pagasts, Puzes muiža