(Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)
(Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)
(Fotografēts 20201.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Dibināta ar hercoga Gotharda 1567. gada 28.
februāra rīkojumu par 70 jaunu dievnamu būvi Zemgalē un Kurzemē. Celšanas
gads īsti nav zināms, bet dažas norādes ļauj secināt, ka baznīca celta ap 17.
gadsimta otro gadu desmitu. Tikai 1817. gadā par grāfienes Šarlotes Līvenas
līdzekļiem uzbūvēts zvanu tornis. Baznīca pārbūvēta 1820.–1821. gadā.
1915. gadā kauju laikā sašauta. Sagrauta torņa
smaile, izpostīta iekšiene. 1930. gada 20. jūnijā pēc atjaunošanas iesvētīta. Otrā
pasaules kara laikā pāri gājusi frontes līnija. Sašauts baznīcas tornis,
nodedzis jumts. Iecerēto baznīcas atjaunošanu izjaukušas 1949. gada
deportācijas. 1960-os gados baznīcā ierīkota kolhoza minerālmēslu glabātava.
Pašlaik baznīca ir drupās un vērojama necienīga
attieksme pret apbedījumiem, kuri atrodas baznīcas pakājē. Vairāki kapakmeņi vai to lauskas vienkārši
samestas kaudzē, nekas netiek kopts.
Par šeit novēroto 1969.gadā raksta novadpētnieks
Žanis Skudra: “Caur
mācītājmuižu, kur garā koka dzīvojamā māja vidū pārdalījusies uz pusēm, jo
vidus, laikam caurā jumta dēļ, sagruvis, eju uz
baznīcu. Baznīcas tornis bez jumta, bet pašai baznīcai uzlikts
šīfera jumts — tanī tagad esot selekcijas stacijas mākslīgo
mēslu noliktava. Ap baznīcu atrakti muižnieku kapi, laikam lauzti vaļā cinkotie
šķirsti un meklētas vērtības. Te viss piemēslots, pieminekļi sabojāti.”
1988.gada vasarā “Komunisma ceļš” cita starpā raksta: “Noskaņu, kas valda bijušās baznīcas apkārtnē, visai precīzi savā publikācijā «Pārdomas Mežotnes kapsētā» bija
ieskicējis Rundāles pils muzeja nodaļas vadītājs Dainis Bruģis, taču skats, kas
mums atklājās, pārspēja visu līdz šim te dzēto. Plašo teritoriju, kurā atrodas
baznīcas grausts, vandāļu sarakņātās apbedījumu vietas, lielā mācītājmuižas ēku
kompleksa drupas, nekā citādi nevarētu nosaukt kā par nesakoptības un
nejēdzības etalonu. Un tikai tā šo vietu varētu arī demonstrēt. Gluži neviļus
rodas jautājums - pa kuru taku uz Mežotnes pilskalnu var aizvest tūristus, jo,
ej pa kuru ceļu iedams, visur paveras tā pati - līdz izmisumam pielūžņotā -
ainava.”
Tvnet.lv 2004.gada augustā raksta: “Firstienes
Luīzes Marijas Līvenas dvēsele ir atgriezusies dzimtajā pusē. Atvadu ceremonijā
Mežotnes baznīcas kapsētā 10. augustā zemē tika guldīta urna ar viņas pīšļiem.
Luīzes Marijas pēdējā vēlēšanās bija dusēt līdzās
dzīvesbiedram Kārlim Džonam Līvenam. Turpat atrodas arī viņa tēva – Mežotnes un
Svitenes muižas pēdējā īpašnieka Anatola Līvena – kaps. Firstiene mirusi 90
gadu vecumā Kanādā 2003. gada 18. novembrī. Luīzes Marijas pēdējo vēlēšanos
izpildīja viņas labākā draudzene Ērika Ādamsons no Toronto. Kopā ar
dzīvesbiedru Bruno viņa pārveda uz dzimteni firstienes pīšļus un organizēja
atvadu ceremoniju. To vadīja Bauskas Svētā Gara luterāņu baznīcas prāvests
Aivars Siliņš. Sēru dievkalpojumā piedalījās firstienes draugi, Rundāles pils
muzeja direktors Imants Lancmanis, Mežotnes pils darbinieki, Bauskas un
Mežotnes luterāņu draudžu pārstāvji, prāvests Pauls Žibeiks un Latvijas
Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Imants Zeltiņš. Atmiņu fragmentus
par Luīzi Mariju Līvenu "Bauskas Dzīvei" uzticēja Ērika Ādamsons:
"Mēs bijām tuvas draudzenes un ļoti labi sapratāmies. Luīze Marija
izstaroja dzīvessparu, sirsnību un erudīciju. Viņa bija studējusi Vācijā, ilgus
gadus dzīvojusi Meksikā, tad pārcēlusies uz Kanādu. Ar firstu Līvenu mana
draudzene bija pazīstama kopš jaunības, taču viņi vēlreiz satikās un apprecējās
tikai pusmūžā. Luīze Marija nodzīvoja ilgu un skaistu mūžu. Esmu par viņu
krietni jaunāka, tāpēc firstiene reizēm jokoja, ka varētu mani
"adoptēt". Uzturot jautrību, atbildēju: "Protams, jo tad es
kļūtu princese!"". Ērika un Bruno Ādamsoni Latvijā ciemojas katru
gadu un apmetas Siguldā, kur dzimtai pieder mantoti īpašumi. Dzīvesbiedri ir
gandarīti, ka atvadu ceremonijas organizēšana ir noritējusi bez sarežģījumiem,
jo Mežotnes pils administrācija bijusi ļoti pretimnākoša. Mežotnieks Imants
Zeltiņš domā, ka Luīzes Marijas piemiņas godināšana ir nacionālo karavīru svēts
pienākums. Firsts Anatols Līvens 1919. gadā organizējis karaspēka atsevišķu
vienību – tā dēvētos līveniešus – un piedalījies Latvijas atbrīvošanā no
lieliniekiem. Imants Zeltiņš atcerējās Anatola Līvena apbedīšanas ceremoniju
Mežotnes baznīcas kapos 1937. gadā, ko bērnībā bija vērojis. Biedrības
priekšsēdētājs ir apliecinājis cieņu arī Kārlim Džonam Līvenam, klātesot atvadu
brīdī Mežotnē pirms vairākiem gadiem. "Dziļā ticībā Luīze Marija aiziešanu
no šīs pasaules skatīja kā satikšanos ar saviem mīļajiem," sacīja mācītājs
Aivars Siliņš. Ceļš uz mājām viņai izvērtās visa mūžā garumā. Uzziņai - Līveni ( Lieven) – lībiešu izcelsmes
Baltijas aristokrātu dzimta. - Dzimtas sencis Gerardus Līvo un viņa dēls
Johanness 1292. gadā bijuši Rīgas arhibīskapa vasaļi. 1653. gadā dzimta ieguva brīvkungu tiesības. 1826. gadā Līveni kļuva par Krievijas
firstiem. Dzimtā ir ievērojami
valstsvīri, diplomāti, politiķi un karavīri. ( Fakti no vortāla "Latvijas
vēsture internetā").
2020.gadā redzams, ka notikuši brīnumi un šķietami bezcerīgā celtne tiek atjaunota.
Adrese: Bauskas novads, Mežotnes pagasts