No senā Cēsu līvu pagasta cēlies savā laikā
ievērojamais būvju uzņēmējs Mārcis Sārums, pēdējais Vidzemes lībietis, kā viņš
pats licis rakstīt uz sava kapa pieminekļa. Par viņu Gatartas Augusts fon Hagemeisters
laikrakstā “lnland" 1859. g. 41. num. raksta: «Mārcis Sārums, pēdējais līvs
Cēsu apkārtnē, šis cienījamais, krietnais nacionālis, kas beidzamos 25 gados
caur savu nevainojamu dzīvi, uzcītību un centību, caur uzticamu savu pienākumu
pildīšanu, ne vien ieguvis vispārīgu cieņu, bet kas, kā rets paraugs saviem
brāļiem noderējis kā laba priekšzīme. Mārcis Sārums dzimis 1799.g. 21.
septembrī (v. st) Priekuļu Podiņos, kā galdnieka Podiņu Jāņa dēls. No saviem
vecākiem dievbijībā audzināts, viņš apmeklē draudzes skolu, pēc kam no sava
tēva izmācās galdnieka amatu, tā liekot pamatus savām lielām zināšanām un spējām
namdara un būvuzņēmēja arodā. Pats joprojām savas zināšanas.papildinot, viņš 10
nākošos gados 10 latviešu jaunekļus izmāca ne vien par spējīgiem sava aroda
pratējiem, bet arī par citādi krietniem cilvēkiem. Par mācekļiem viņš pieņēma
vienīgi morāliskā ziņā nevainojamus, apdāvinātus jaunekļus, prasot no tiem
neaprobežotu paklausību un sešus gadus ilgu mācības laiku. Tā viņš pamazām
sagatavoja saviem turpmākiem lieliem darbiem spējīgus līdzstrādniekus. Viņa
slavai pastāvīgi izpaužoties, aizvien auga arī viņam uzticēto celšanas darbu
apmēri. Turpmākos 15 gados viņam pašam ir spējīgi galdnieki, namdari, griezēji
un tēlnieki, kā arī mūrnieki, krāsotāji, stiklinieki, zeltītāji un skārdnieki,
ar kuru teicamo palīdzību viņam radās iespēja uzņemties pat lielāko celtņu
pieņemšanu un darbu labāku izvešanu. Viņš ceļ 5 gluži jaunus, cēlus dievnamus,
vairākas baznīcas viņš pilnīgi atjauno, ceļ 13 jaunus kungu namus, starp kuriem
tie Jumurdā, Kuarolē (Igaunijā), Siguldā paši tie skaistākie. Mācekļu skaits
pieaug uz 20. Mārcis Sārums apprec Sāruma māju saimnieci Annu, pieņemot šo māju
nosaukumu par savu uzvārdu. Tā kā no Annas bērnu viņam pašam nav, viņš vislielāko
ievērību piegriež abu savu pameitu izglītošanai, izprecinot viņas abas ar
bagātu pūru diviem saviem krietniem mācekļiem, abiem Jāņiem vārdā, no kaimiņu
Kampas mājām. Abi šie znoti manto viņa nenogurstošā darbā taisnīgi iekrātos
12000 rubļus. Abi viņi vada tālāk viņu labdara uzsāktos lielos darbus, jo arī
viņi tā vadībā bij kļuvuši par spējīgiem namdariem. 1840.gadā Sārums par 4790
rubļiem vairāksolīšanā uzņemas Dzērbenes baznīcas celšanu zem diviem noteikumiem:
1) ka pie šīs baznīcas celšanas strādās vienīgi latviešu strādnieki un 2) ka
pie šī lielā darba nelietos nevienu pili degvīna. Kad Hagemeisters viņu kādā
sarunā nosaucis par krietnu latvieti, tas atbildējis: “Kungs, es neesmu
latvietis, bet gan Cēsu novada pēdējais līvs." Vēl viņš labi pārzināja
savas tautas pagātni, kuru atmiņas pa daļai vēl saistās ar Cēsu baznīcas līvu
zvanu, ar līvu solu Cēsu Sv. Jāņa baznīcā, ar brīvu apglabāšanas vietu Cēsu
latviešu draudzes kapos u. t. t. Vairākus gadus viņš izpilda pagasta tiesas
piesēdētāja amatu, kas zemnieku nemieru un juku laikos izrādījies par saprātīgu,
apzinīgu un vislielākās uzticības cienīgu vīru, kam par to piešķirts lielais
sudraba medalis ar uzrakstu “par uzticību". Pēdējos 10 gados viņš pārbūvē
baznīcas Cēsīs, Trikātā un Smiltenē, ceļot visam trijām jaunus, cēlus torņus.
Paliekamu, dziļu iespaidu viņš atstāja uz ikvienu, caur savu cildeno personību,
savu mierīgo uzstāšanos, vienkāršo pašapziņu, savu lielo dziļi pamatoto dievbijību.
Priekšzīmīga bij viņa mājas dzīve savu ģimenes locekļu un mājas ļaužu vidū, kas
viņam visā mīlestībā pieķērās, uzskatot viņu ar dziļāko godbijību kā savu dārgo
ģimenes galvu un maizes tēvu. Viņa sejas pantos attēlojās viņa skaidrā sirds.
Viņa mācekļi viņu mīļo un viņu cildina. Labprāt viņš sniedz palīdzīgu roku, kur
tā pēc viņa ieskata vajadzīga. Kad Auļu pagasta saimnieki nomā Auļu muižu,
Mārcis Sārums uzņemas 2100 rubļu lielu galvojumu pret muižas īpašnieci
baronieti Kampenhauzeni. Daudz saimniekiem, kas neražu piemeklēti, vai kādas
nelaimes dēļ grūtībās nonākuši, viņš no saviem līdzekļiem izpalīdz, neprasot no
tiem atmaksas. Viņš mirst 1859. g. 19. jūlijā. No Cēsu baznīcas uz pēdējo miera
vietu viņu pavada ar 78 pajūgiem. Sakarā ar šo savu tēlojumu, fon Hagemeisters
piebilsts, ka Krimuldas firsts Jānis Līvens nodibinājis kapitālu, no kura
izsniedzamas prēmijas par pētījumiem līvu valodas un etnogrāfijas laukā. Valda
tāds uzskats, ka Līvenu dzimta cēlusies no līvu virsaiša Kaupa meitas.
Jānis Grīns 1936.gadā sarakstījis vēsturisku drāmu
“Vidzemes pēdējie lībieši”, kuras centrā ir sirsnīgais un talantīgais latvietis
Mārcis Sārums. (Cēsu vēstis, 20.01.1937; Rīts, 09.06.1936)
