Aronas pagasta vēstis 2018.gadā raksta: “Muiža cēla, bet nepelnīti
bijusi piemirsta, koku un ezera ieskauta, ir gaidījusi šo mirkli, kad kāds ar
savu mīlestību un rūpēm par to atkal gādās. Vērojot sev apkārt veco koku
stumbrus, nodrupušās fasādes, logu arkas, laukakmens mūra ēkas, muižu ar niedru
smalki pārklātiem griestiem, rodas vēlme pieskarties gadsimtiem glabātai
vēsturei, aizmirsties un sajust tās elpu šodien! Muižā šobrīd saimnieko Agita
Kalniņa ar savu dzīvesbiedru un kolēģi Laimoni Onzuli, kurš arī ir šīs idejas
autors un dāvā muižai jaunu ietērpu un iespēju atplaukt no jauna visā savā
krāšņumā. Pašlaik viņa darba diena sākas Lauterē, uzraugot un iesaistoties
darba procesā. Laimonis kādreiz strādājis arī pie Rundāles pils atjaunošanas.
Vairāk kā 20 gadus ģimene darbojas kokapstrādes jomā, bet muižas atjaunošana ir
izaicinājums un jauna pieredze. Paši ir Gaiziņa ļaudis, un māja vēsturiski
bijusi Lauteres muižas valdījumā, tāpēc priecājas, ka var strādāt tepat –
vietā, ko sauc par mājām, reizē sekojot vēsturei pa pēdām. Jautājums – kāpēc tieši
Lauteres muiža? Darbs dvēselei, senču atstātais mantojums, kurš liek
atgriezties atmiņās, šajā tik skrejošajā laikā, kad nepamanām vērtības sev
līdzās. Ir skaidrs, ka šis nav „biznesa”
projekts, drīzāk izaicinājums. Ēka ir skaista un salīdzinoši labi saglabājusies,
tai ir sava vēsture, to atjaunot uztveram kā pagodinājumu. Mērķis ir tehniski
sakārtot ēku – tiek nomainīts jumts, kas bija bojāts lūztošo koka detaļu dēļ,
stiprināti pamati, veidots atbalsts parka uzkalnam, tas veidoja ēkai nelabvēlīgu
lietus ūdens noteci un neiespējamu hidroizolāciju. Muižas ēka ir plaša, ezera
pusē – četri stāvi – tik liela privātmāja nav praktiska un nepieciešama,
visdrīzāk tā veidosies kā atvērta tipa ēka svinībām ar iespēju pārnakšņot.
Interesanti, ka Lauteres lēnām mūs saved ar cilvēkiem, kam ir idejas, vīzijas
par to, kas šeit nākotnē varētu būt – restorāns, radošās nometnes, kāzas,
koncerti. Tas dod iedvesmu un enerģiju darboties tālāk. Pašlaik ēka tiek
atjaunota pašu spēkiem. Protams, interesējāmies par iespējām piesaistīt Eiropas
Savienības līdzekļus, bet visos projektos ir termins „pozitīva naudas plūsma” –
pagaidām tā ir ar mīnuss zīmi un solīt, ka īstermiņā kas mainīsies nevar. Visā
darba procesā visskaistākais ir cilvēki līdzās, ar ko „muižas projekts” savedis
kopā. Kaimiņi – brīnišķīgās kundzes, kas dalās savās atmiņās. Dāvis Veckalniņš,
kas vācis informāciju par muižu savām studijām Latvijas Universitātē un
fotografējis. Atsaucīgie pārvaldes cilvēki – Piekalna kungs, kas pirmajā dienā
bija ieradies ar saimnieka tvērienu – te ūdens, te komunālie pakalpojumi –
strādājiet! Zemes ierīkotāja, sirsnīgā Rasmas kundze, kas apsekoja bīstamos
kokus, ierādīja robežas. Muzeja, arhīva darbinieki, viens no muižas kādreizējo
īpašnieku radiniekiem Manfreds von Boetichers dalījās ar savas ģimenes
pārstāvju vēsturiskajām fotogrāfijām. Palīdz arī draugi, kursa biedri un
Rundāles pils muzeja restauratori. Paldies, Vinnijai Raizes kundzei un viņas
dēlam par uzticētajām pansionāta laika fotogrāfijām, kuras ir daļiņa no muižas
dvēseles. Protams, jāpiemin darbinieki, kuri cik iespējams saudzīgi lipina kopā
tās vietas, kas cietušas caurā jumta dēļ. Kopumā atjaunošanā ir iesaistīts
paprāvs pulks speciālistu. Jumta atjaunošanā SIA „B&L projekti”, labākie jumiķi
Latvijā – SIA „Alpi Jumts”, akmens darbu meistars Ojārs. Koka detaļas –
speciālu jumta koka karnīzi, ko savos materiālos pieminējis un skicējis arī
Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, atjauno SIA „Latvāņi” galdnieki, kas
guvuši lielu pieredzi vēsturisko māju koka detaļu, logu un durvju kopiju
izgatavošanā Vecrīgas namos. Lauteres muiža ir labāko meistaru rokās.
Agita daudz interesējas par faktiem un
dažādiem vēsturiskiem materiāliem, piemēram, par Bērzaunes, Gaiziņa novada
vēsturi, īpaši par Lauteres vēsturi, tomēr materiālu nav daudz, tie ir
pretrunīgi. Agita saka: ir paveicies, ka apkārt ir cilvēki, kas vāc un apkopo faktus par šo pusi
– Bērzaunē tā ir bibliotekāre un laikraksta „Bērzaunes Rīts” redaktore Ineta
Zvirgzdiņa, Gaiziņkalnā – viesu mājas „Gaiziņstars” saimniece un „Gaiziņa
skapja” idejas autore Larisa Freja. Kāpēc Lauteres vēsturei „piejaukusies”
Bēzaune? Arhīvā ir dokuments, kas liecina, ka Lauternsee (Lauteres) muiža radusies 1856. gadā, kad Berson (Bērzaunes)
muižas īpašnieks Carl Gotfried von Berens nodalījis daļu no īpašuma un pārdevis
to kapteinim Jakob Buchard von Klot. Dokumentā minēts, ka šajā laikā radies arī
nosaukums Lauternsee. Tomēr interneta vietnē Wikipēdija lasāms: „Muiža rakstu
avotos pirmoreiz minēta 1570. gadā”. Kaut gan Agita tik senu Lauteres muižas
vēstures liecību nav vēl atradusi. Iespējams, arī Kaļvu ezers mainījis savu
nosaukumu uz vācisko salikteni „lauter” – skaidrs, tīrs un „See” – ezers.
Muižas īpašums pleties Gaiziņkalna virzienā un mājas, kas minētas „Dvēseļu skaitīšanā”,
arī tagad nav mainījušas savu nosaukumu – Baltužēni, Baidiņi, Betiņi, Blāži,
Bolēni, Lejas un Kalna Gaiziņi, Tomēni, Kulitēni, un citi. Īpašumā bija arī
Nigasti vai Negasti, kas nereti minēta kā Jersikas pilsnovada galvaspilsēta,
par kuru dati atrodami kopš 1211. gada. Laika gaitā Lauteres muiža tikusi
ieķīlāta un pārdota, atņemta un nacionalizēta, tā bijusi dzīvojamā ēka, bet I Pasaules
kara laikā tajā apmetušies karavīri.
1905. gadā tā daļēji nodedzināta. Sākotnēji te pastāvēja Lautera Viesienas
pagasts, ko likvidēja 1949. gada 31. decembrī.
Muižas kungu mājā bijis pansionāts, vēlāk pasts, veikals, pagasta
pārvalde. 1996. gadā īpašuma tiesības atjaunojuši pēdējās muižas
privātīpašnieces Almas Rozenberg radinieki – brāļi Georgs – Žoržs un Arons –
Aleksandrs Orkovi, kas vēlāk, 1999. gadā to pārdeva Jūlijai Dvoiņikovai.
Dvoiņikovu ģimenes viesu māju atceras daudzi lauterieši. Diemžēl viesu nams
tika ieķīlāts, atņemts un banka 2017. gadā to bija izlikusi izsolē, tādējādi,
radās izdevība to iegādāties un kopš tā brīža muiža ir SIA „ĪPAŠUMI AK”
īpašums. Precizitātei jāpiebilst, ka Aronas pagastā ir īpašums ar nosaukumu
„Lauteres muiža”, kas gan ir cits, ar vēsturisko kungu māju nesaistīts īpašums.
Lai cik skumji nebūtu, muižas ēkas 2017. gadā bija izdemolētas. Grūti spriest,
kam piederēja tās drēbes, pudeles un sadzīves priekšmeti, kas bija izmētāti pa
telpām. 2000. gados veidotā viesu māja bija remontēta tā laika stilā – reģipsis, plastmasas logi plus nedaudz
neierasta krāsu gamma, bet lielākā „sāpe” bija caurais jumts, kura atjaunošana
tika izvirzīta kā primārais darbs, lai varētu cits citam sekot nākošie. Diemžēl
neizdosies saglabāt veco grīdu segumu, jo mitruma ietekmē koka detaļas
satrunējušas.
Agita apzinās, ka neskaidru faktu muižas vēsturē vēl ir daudz, tāpēc
dodas uz arhīviem, studē baznīcu grāmatas, apkopo informāciju vienkopus. Vēl
joprojām nav zināms, kurš apglabāts „barona kapos” SIA „Linca” teritorijā.
Varbūt kādam lauterietim ir kādas ziņas par to? Tas palīdzētu kliedēt neziņu.
Žēl, ka nav izdevies atrast senākus muižas attēlus, lai saprastu kādā stilā tā
bija veidota, bet atjaunojot pieturās pie vēsturiskā stila. Atliek vien
iztēloties un sapņot, kāda tā bija 1856. gadā, kad tika celta. Agita smaidot
teic, ka būtu priecīga dalīties ar jau esošo informāciju un labprāt uzklausīs
katru, kuram ir kāda liecība par muižu. Novēlu, lai jūsu sirdīs neapsīkst
degsme, prieks, izpalīdzība. Paldies Agitai un Laimonim par šādu brīnišķīgu
satikšanos, ka ļāva nedaudz ieskatīties muižas sirdī, pasapņot, ilgoties pēc
senču atstātās vēstures elpas. Kas zina, varbūt jau pēc pāris gadiem varēsim
lepoties, ka mūsu pagastā ir tik šarmanta muiža ar savu gadu simtiem glabāto
dzīves stāstu!”
Adrese: Madonas novads, Aronas pagasts, Lautere
