(Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Sākot ar
1865.gadu ar Līgatni ir cieši saistīts tirgotāju Mencendorfu vārds. 1877. gadā
par Līgatnes papīrfabrikas galveno direktoru – rīkotāju tika ievēlēts Vilhelms
Mencendorfs – viens no Aleksandra Mencendorfa dēliem. Vilhelmam īpaši
rūpēja strādājošo labklājība, ko viņš pierādīja ar neskaitāmiem paņēmieniem
un kurš atrada īsto ceļu uz sapratni ar strādniekiem. Viens no šiem pasākumiem
bija slimnīcas uzcelšana. 1892.gadā uzcēla ēkas 1. stāvu ar 11 vietām, bet
1897.gadā uzcēla slimnīcas otro stāvu, pavisam ar 26 gultām, tajā strādāja 1
ārsts, 1 feldšeris un 1 kopēja. Slimnīcu Vilhelms Mencendorfs kopā ar brāli
uzbūvēja par pašu līdzekļiem, godinot mirušā tēva Aleksandra piemiņu; slimnīca
tika apgādāta ar pilnu iekārtu, instrumentiem utt. un uzdāvināta Līgatnes
papīrfabrikai bezmaksas lietošanai. Slimnīca atrodas Skolas (Krogus) kalnā.
1911. gadā Mencendorfs nolēma būvēt namu, kur apmesties paša ģimenei, kā
arī galvenajiem papīrfabrikas ierēdņiem un vadītājiem. Kaut gan Līgatne atradās
Krievijas impērijas Vidzemes guberņā un jau kopš fabrikas pirmsākumiem daudzi
strādnieki bija iebraucēji no Krievijas, īpašnieki uzsvēra savu vāciskumu un,
lai reprezentētu savas tautas amatnieku meistarību, ēku pasūtīja Vācijā. Tur
namu bija paredzēts arī uzbūvēt, tad izjaukt, pārvest uz Latviju un vācu
meistaru uzraudzībā atkal samontēt. Tomēr 1914. gada rudenī, sākoties karam,
vairākums apdares detaļu ceļā uz Latviju pazuda, bet vācu meistarus mobilizēja
armijā. Ēku Līgatnē ar Latvijā izgatavotām būvdetaļām pabeidza vietējie
celtnieki.
Neilgi pēc padomju okupācijas 1940. gadā papīrfabrikas direktora Bīlmaņa
sieva Marija ierosināja viesu namu pārveidot par bērnudārzu, un jau rudenī tas
uzņēma pirmos mazos līgatniešus. Lai arī bērnudārza atvēršana bija neapšaubāms
vietējo Līgatnes iedzīvotāju nopelns, padomju okupācijas laikā uzsvēra, ka
tieši padomju vara bagāto direktoru namu nodevusi bērnu rīcībā. Tolaik vietējā
avīze rakstīja, ka “vietas vēl ir daudziem bērniem, bet dažos vecākos vērojama
lieka atturība, kas, cerams, ar laiku izzudīs”. Pēckara gados trūka gan
pārtikas, gan malkas, taču valdībai daudz svarīgāk šķita iekārtot sarkano
stūrīti par godu revolūcijas slavas gājienam.”
Pavisam neticami, ka Līgatnes iedzīvotājiem un īpaši bērnudārza
darbiniekiem ir izdevies uzturēt skaistās ēkas interjeru un garu gandrīz
nemainītu. Bijušas taču neskaitāmas sanitārās komisijas, kuras likušas akli
sekot prasībām un mainīt vidi atbilstoši gan padomju laika garam, gan arī
vēlāk, mūsdienās, kādām Eiropas regulām. Deviņdesmitajos gados šo namu bija
mēģinājuši arī privatizēt, tomēr nav izdevies. Mūsdienās rets arhitektūras
piemineklis ir tik rūpīgi saglabāts – ēkā vēl joprojām darba kārtībā ir gan
greznie kamīni, gan virtuves krāsnis. Par vērtību tiek uzskatīti gan logu
aizveramie āķīši un durvju rokturi, gan skapji bibliotēkas istabā. Ēkā ieejot,
rodas sajūta, ka laiks apstājies vēl pirms simt gadiem.
Adrese: Līgatnes novads, Līgatnes pagasts, Līgatne, Gaujas iela 7