Līgatnes papīrfabrikas īpašnieka Mencendorfa nams

                                              (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Sākot ar 1865.gadu ar Līgatni ir cieši saistīts tirgotāju Mencendorfu vārds. 1877. gadā par Līgatnes papīrfabrikas galveno direktoru – rīkotāju tika ievēlēts Vilhelms Mencendorfs – viens no Aleksandra Mencendorfa dēliem. Vilhelmam īpaši rūpēja strādājošo labklājība, ko viņš pierādīja ar neskaitāmiem paņēmieniem un kurš atrada īsto ceļu uz sapratni ar strādniekiem. Viens no šiem pasākumiem bija slimnīcas uzcelšana. 1892.gadā uzcēla ēkas 1. stāvu ar 11 vietām, bet 1897.gadā uzcēla slimnīcas otro stāvu, pavisam ar 26 gultām, tajā strādāja 1 ārsts, 1 feldšeris un 1 kopēja. Slimnīcu Vilhelms Mencendorfs kopā ar brāli uzbūvēja par pašu līdzekļiem, godinot mirušā tēva Aleksandra piemiņu; slimnīca tika apgādāta ar pilnu iekārtu, instrumentiem utt. un uzdāvināta Līgatnes papīrfabrikai bezmaksas lietošanai. Slimnīca atrodas Skolas (Krogus) kalnā.

1911. gadā Mencen­dorfs nolēma būvēt namu, kur apmesties paša ģimenei, kā arī galvenajiem papīrfabrikas ierēdņiem un vadītājiem. Kaut gan Līgatne atradās Krievijas impērijas Vidzemes guberņā un jau kopš fabrikas pirmsākumiem daudzi strādnieki bija iebraucēji no Krievijas, īpašnieki uzsvēra savu vāciskumu un, lai reprezentētu savas tautas amatnieku meistarību, ēku pasūtīja Vācijā. Tur namu bija paredzēts arī uzbūvēt, tad izjaukt, pārvest uz Latviju un vācu meistaru uzraudzībā atkal samontēt. Tomēr 1914. gada rudenī, sākoties karam, vairākums apdares detaļu ceļā uz Latviju pazuda, bet vācu meistarus mobilizēja armijā. Ēku Līgatnē ar Latvijā izgatavotām būvdetaļām pabeidza vietējie celtnieki.

Neilgi pēc padomju okupācijas 1940. gadā papīrfabrikas direktora Bīlmaņa sieva Marija ierosināja viesu namu pārveidot par bērnudārzu, un jau rudenī tas uzņēma pirmos mazos līgatniešus. Lai arī bērnudārza atvēršana bija neapšaubāms vietējo Līgatnes iedzīvotāju nopelns, padomju okupācijas laikā uzsvēra, ka tieši padomju vara bagāto direktoru namu nodevusi bērnu rīcībā. Tolaik vietējā avīze rakstīja, ka “vietas vēl ir daudziem bērniem, bet dažos vecākos vērojama lieka atturība, kas, cerams, ar laiku izzudīs”. Pēckara gados trūka gan pārtikas, gan malkas, taču valdībai daudz svarīgāk šķita iekārtot sarkano stūrīti par godu revolūcijas slavas gājienam.”

Pavisam neticami, ka Līgatnes iedzīvotājiem un īpaši bērnudārza darbiniekiem ir izdevies uzturēt skaistās ēkas interjeru un garu gandrīz nemainītu. Bijušas taču neskaitāmas sanitārās komisijas, kuras likušas akli sekot prasībām un mainīt vidi atbilstoši gan padomju laika garam, gan arī vēlāk, mūsdienās, kādām Eiropas regulām. Deviņdesmitajos gados šo namu bija mēģinājuši arī privatizēt, tomēr nav izdevies. Mūsdienās rets arhitektūras piemineklis ir tik rūpīgi saglabāts – ēkā vēl jo­projām darba kārtībā ir gan greznie kamīni, gan virtuves krāsnis. Par vērtību tiek uzskatīti gan logu aizveramie āķīši un durvju rokturi, gan skapji bibliotēkas istabā. Ēkā ieejot, rodas sajūta, ka laiks apstājies vēl pirms simt gadiem.

Adrese: Līgatnes novads, Līgatnes pagasts, Līgatne, Gaujas iela 7