Celta 18.gadsimta 2.pusē, pārbūvēta 19.gadsimta 2.pusē. No
saimniecības ēkām saglabājusies klēts. 19. gadsimta
beigās piederēja R. Pfeliceram-Frankam. Īpašnieks šeit
nav dzīvojis. Muižai tolaik bija rentnieks Heinrihs Zass, kurš te arī
uzturējās.
Izmantots Diānas Jances raksts la.lv: “Netālu no Staļģenes Jelgavas novada
Jaunsvirlaukas pagasta malā ir kāds smilšains ceļš, kas ved uz pāris hektāru
lielu koku audzi. Uzmanīgāk ieskatoties, no ceļa pagrieziena pavīd arī kāds
sarkaniem dakstiņiem klāts jumta gabals. Droši vien tieši arhitektūras
pieminekļa statuss Franksesavas muižas apbūvei un parkam ir devis iespēju
izdzīvot. Pati kungu māja un liela daļa ēku gājušas bojā jau Pirmā pasaules
kara laikā. 1922. gadā “Zemes ierīcības vēstneša” 17. paragrāfā noteikts, ka
“parks nomniekam jāuztur labā kārtībā, kokus viņā nav brīv cirst un ne sīk-
nedz liellopus viņā nav brīv ganīt”. Pēc agrārās reformas 20. gs. 20. gados
Franksesavas parku ieguva K. Cimmermanis, muižas augļu dārzu – Jānis
Krauze, netālo mežiņu ar baronu kapsētu kāds cits un laukus – vēl kāds. Padomju
okupācijas laikā daļu ēku izmantoja lopu fermas vajadzībām un nekādi
remontdarbi netika veikti.
Laikrakstā “Jelgavas Ziņotājs” 1989. gada maijā publicētajā LKP Jelgavas
rajona sociāli ekonomiskās attīstības programmā līdz pat 2000. gadam gan cita
starpā rakstīts, ka “jāturpina restaurācija Franksesavas muižas klētī”. Šis
optimistiskās programmas punkts izbālēja tālā un diemžēl nepiepildītā vīzijā.
Pirms desmit gadiem klēts sabrukums bija tik visaptverošs, ka VKPAI ēku
izslēdza no Valsts pieminekļu saraksta.
Kā Franksesava izskatījusies pirms sabrukuma? To spilgti atceras Latvijas
Lauksaimniecības universitātes arhitektūras zinātņu doktore Aija Ziemeļniece,
kura šeit veikusi zinātniskās izpētes darbus, konsultējoties ar Rundāles pils
direktoru Imantu Lancmani. Galvenais iebraucamais ceļš ar koka tiltiņu ozolu
alejas nobeigumā pār Sesavas upīti pavēris aptuveni 80 metru garu skatu līniju
uz muižas gleznaino parku. Līdzās ceļam pie parka bijusi izvietota graudu klēts
ar stāvu sarkano kārniņu jumtu un baltu kaļķu javas apmetuma sienām. Līdzās
klētij – sarga namiņš ar nelielu tornīti četrslīpju jumta nobeiguma daļā.
Nelielās koka ēkas pompozitāti pastiprinājis dēlīšu apšuvums un dekoratīvi
kokgrebuma elementi. Pagalma vietu iezīmējusi plaša ziedoša pļava, ko
ieskāvušas ceriņu grupas un ziedoši krūmi, bet ziemeļu daļā bijis iegarenas
formas dīķis.
Ainavisko parku perimetrāli noslēgusi grāvju sistēma, kas savienota ar
Sesavas upīti. Parkam gleznainumu piešķīrusi varena ozolu rinda rietumu daļā ar
sudrabvītoliem pie bijušā dīķa parka dienvidrietumu stūrī. Iespējams, ka
vēsturiski parka dīķim ir bijis arī koka tiltiņš, jo dīķa iegarenajā formā atstāta
neliela romantiska saliņa. Jāņem vērā, ka Franksesavas muiža bija dzimtas
īpašums un tā tika uzturēta daudz rūpīgāk nekā tā saucamās kroņa jeb lēņu
muižas. Savukārt aptuveni 400 metru attālumā austrumu virzienā atrodas dzimtas
kapsēta. “Šobrīd ir izzudusi lielākā daļa no vēsturiskās apbūves, taču
ainaviski kompozicionālā telpa ir nolasāma. Parks ir stipri aizaudzis, un tā
atjaunošanai nepieciešama īpaši rūpīga vēsturiskā izpēte, nepieļaujot koku un
krūmu izciršanu bez izpētes datiem,” uzskata A. Ziemeļniece.
Pašlaik muiža ir privātīpašums (to iegādājušies Latvijas iedzīvotāji) un
vismaz parka ielokos zāle ik vasaru tiek izpļauta. Lai arī celtnes šobrīd ir
sliktā stāvoklī, to sākotnējais tēls nav zudis un vēl ir iespējams tās
kvalitatīvi un profesionāli atjaunot. Jācer, ka īpašnieki pret apbūvi
izturēsies atbildīgi. Parks ir viena no romantiskākajām Zemgales saliņām un
noteikti ir pelnījis nākotni."
Adrese: Jelgavas novads, Jaunsvirlaukas pagasts
