(Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)
(Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)
1980.gadā izdotajā grāmatā
“Okupētās Latvijas dienas grāmata” autors raksta: “Braucam pa kalniem un lejām
pa veco, šauro un līkumaino Naudītes ceļu caur Slagūni uz Bikstiem, kur ūdensdzirnavas vairs
nedarbojas - to slūžas izplēstas, ezers nolaists, bet pati dzirnavu ēka gan
apdzīvota.”
1985.gadā izdotajā grāmatā
“Latvijas dzirnavas” autors raksta: “Par Bikstu ūdensdzirnavām
Tukuma apr. 1892. g. adrešu grāmatā atzīmēts, ka tās pieder J. F. Hempelim
(Hempel), kas ir arī melderis Bikstu blakusmuižas Bērziņu (Bershof)
vējdzirnavās. Bikstu ūdensdzirnavas Hempeļa dzimtas īpašumā darbojušās līdz
Otram pasaules karam. Tagad tās nopostītas un ezers nolaists. Dzirnavu ēka
bijusi apmesta laukakmeņu un ķieģeļu mūra celtne ar divslīpju, galos pusnošļauptu, kārniņu jumtu. Ēkas zelmiņi celti
statņos ar ķieģeļu pildījumu. Dzirnavu ēka novietota ar
galu pret ezeru un ar starpposmu leņķvedīgi savienota ar dzīvojamo ēku.”
1988.gada “Komunārs” raksta:
“Visvairāk pēc tūlītējas palīdzības prasās Bikstu ūdensdzirnavām
- spēcīga inženiertehniska būve, kurā saglabājušies visi agregāti, bet nav
jumta. Tas steidzīgi jāuzliek, lai būtu ko bērniem paradīt, kaut vai to, cik
precīzi ir kaltie akmeņi. Šodien mēs tādu darbu pat neprotam novērtēt.”
Bet
zudusilatvija.lv raksta: “Bikstu
dzirnavas celtas 1869. gadā. Otrā pasaule kara laikā, ienākot vācu armijai,
dzirnavas turpināja darboties Kārļa O. Preiss īpašumā. Kara laikā dzirnavas
atradās frontes līnijā, tās saspridzinātas 1944. gada septembrī.”
Kāds emigrācijas latviešu
izdevums 1994.gadā raksta: “Bikstu ūdensdzirnavas Zemgalē ir
sadalītas septiņiem īpašniekiem, no kuriem vienam pieder dambis, otram -
maļamais gals, trešam vilnas kārstuve utt.”
Šobrīd dzirnavas laikam ir
privātīpašums, jo piebraukšana tām liegta. Ezers ir uz vietas un jumti ēkām arī ir.
Adrese: Dobeles novads, Bikstu pagasts, Biksti
