Iecavas luterāņu baznīca

 

                                                        (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Par pirmās lecavas baznīcas ēkas celšanas laiku ziņu trūkst, taču, ja ticam uzrakstam uz vecākā baznīcas zvana, tad var uzskatīt, ka pirmā koka baznīca bijusi uzcelta jau ap 1576.gadu. Teika stāsta, ka baznīcas celšanas vietu norādījis pats Dievs, noveldams tai domātos baļķus no tuvējā uzkalniņa, uz kura bija paredzēts baznīcu celt, upes ielejā. Tāpēc baznīca atrodas nevis uzkalnā, bet gan ielejā.  

1633. gada vizitācijas dokumentos atrodamas ziņas, ka baznīcas ēka atrodas nolaistā stāvoklī, tā nostiprināta ar balstiem un draud sagāzties. Tas ir viss, kas zināms par šo senāko celtni. Tās pašas vizitācijas materiāli apraksta arī mācītāja dzīvokli, kas bijis vecs un sabrucis.
1637. gadā tika nolemts uzsākt jauna dievnama celtniecību. Tās vajadzībām visām apkārtējām muižām kopā bija jāsagādā 600 baļķi, nauda amatnieku atalgojumam un 7 strādnieki katru dienu, bet saimniekiem jāpieved noteikts skaits akmeņu vezumu.
Jaunās, šoreiz mūra, baznīcas celtniecības darbi sākās 1641.gadā, tos pārraudzīja lecavas muižas pārvaldnieks Johaness Fabriciuss. 1657. gada vizitācijā par baznīcu teikts, ka tā ir "jauna un bez trūkumiem", kas ļauj domāt, ka celtniecība pabeigta. Tomēr jau 1664.gadā baznīca esot bijusi bez jumta, un 1673. gadā vietējie muižnieki solījuši salmus jumta segšanai. Tikai 1699.gadā tika savākti līdzekļi remontam un uzlikts jauns kārniņu jumts, ieliktas jaunas durvis un logi, ēka izbalsināta no iekšpuses un ārpuses. 1699. gadā tika uzcelta arī jauna mācītājmuižas dzīvojamā ēka ar 8 istabām un zirgu stallis.

Tālākos baznīcas būvdarbus pārtrauca Ziemeļu karš un Lielais mēris. Tornis palika uzcelts tikai līdz pusei. 1724. gadā atkal bija caurs jumts, un 1763. gadā šī nolaidība beidzās traģiski - baznīcas jumts iebruka, un vēl sešus gadus pēc tam dievkalpojumi notika kādā šķūnī.

Līdz 1772. gadam bija uzlikts jauns jumts, daļēji pabeigtas griestu velves, ieliktas jaunas durvis un logi. Tikai no nepabeigtā torņa drūpošie akmeņi joprojām apdraudēja dievlūdzējus pie ieejas baznīcā. 1793. gadā, 150 gadus pēc baznīcas celtniecības sākuma, atsākās torņa būve. Divu gadu darba rezultāts bija drūms - zemais, smagnējais tornis ar četrslīpju jumtu tikai nedaudz pacēlās virs baznīcas jumta. Nespēdams slēpt savu sarūgtinājumu, mācītājs J. N. Kīns to nosauca par "neizdevušos arhitektūras darinājumu".
1812. gada karš pavisam tieši skāra lecavu un baznīcu. Kādu brīdi baznīcā tika novietoti ievainotie, bet vēlāk ierīkots zirgu stallis. Neraugoties uz postījumiem, jau šī paša gada 7. decembrī baznīca no jauna tika iesvētīta un atsāka darboties.
1821. gadā pēc Kurzemes guberņas arhitekta H. E. Dihta projekta Iecavā uzcēla jaunu mācītājmāju. Šajā laikā atjaunotas arī mācītājmuižas saimniecības ēkas. 1862. gadā notika baznīcas altāra pārbūve, nākamajā gadā tika izbalsinātas iekštelpas un fasāde, un sakopta kapsēta. 1864.gadā baznīcā uzstādīja jaunu kanceli, bet 1865. gadā nomainīja logus, augšējās rūtīs ieliekot krāsainus stiklus. Baznīcas labiekārtošanai tik veiksmīgais periods vainagojās ar torņa pārbūvi 1874.gadā. Tornis kopā ar jauno smaili bija 147 pēdas augsts. Vienlaicīgi ar torni pārbūvēja arī baznīcas portālu. 1881.gadā baznīcas altāra daļas ziemeļu pusē piebūvēja nelielu kvadrātveida sakristeju. Pēc vairāk kā diviem simtiem gadu dievnams bija pabeigts. Tā vaibstos netrūka vairs nekā - lielā un viduslaicīgi smagnējā celtne bija ieguvusi savam raksturam un arī jaunajam laikam atbilstošu diženumu.
Pirmais pasaules karš un tam sekojošie notikumi smagi skāra Iecavas baznīcu, šāviņi bija izplēsuši caurumus jumtā, bojāts bija tornis, izsisti logi. 1919. gadā dievnamu postījuši arī lielinieki, kas tur rīkoja mītiņus.

Smagajos pēckara gados draudze aktīvi sāka dievnama atjaunošanu. 1924. gadā salaboja apdraudēto baznīcas torni, tam atjaunoja skārda segumu un nobronzēja krustu, tika saliktas izdauzītās logu rūtis un izremontēts ģērbkambaris. 1926.gadā salaboja baznīcas jumtu, nokrāsoja sienas un griestus, bet ārpusē atjaunoja apmetumu un nomainīja notekcaurules. Dievnamā tika ierīkots elektriskais apgaismojums un iemūrētas trīs jaunas krāsnis. Vienlaicīgi ritēja mācītājmuižas remonts.

Otrais pasaules karš nesa jaunu postu, un šoreiz uz ilgāku laiku. Nākamo gandrīz 50 gadu apraksts sastāv no nelaimēm, zaudējumiem un smagām rūpēm, kuras uz saviem pleciem nesa lecavas draudze un mācītāji. 1944. gada apšaudē smagi cieta baznīcas jumts un tornis. Dievnamam bija trāpījuši apmēram 20 šāviņi, kas sadragāja kārniņu jumtu, izsita griestos lielu robu, tāpat bija sagrauti divi torņa pilastri un izsisti logi. Remontdarbi nebija iespējami līdz pat 1945.gada augustam , kad pēc draudzes sapulcēšanās tika veikti pagaidu glābšanas darbi. 1946.gadā baznīcai uzlika dēlīšu jumta segumu. Tas jau 1949. gadā bija sapuvis un caurs, arī ģērbkambara jumts bija caurs, griesti iebrukuši un grīda sapuvusi. 1953. gada 23.augustā vētra norāva daļu no jumta seguma. Draudze centās atjaunot jumta segumu ar papi, finieri un darvu.

Tajā pašā laikā dievnams bieži cieta no vandālisma. 1971. gadā baznīcai tika izlauztas durvis, izsisti logi, uzlauzta grīda un sagriezta altārglezna. 1972. gada naktī no 15. uz 16. aprīli iebruka jumts virs draudzes telpas. Tā paša gada augustā notika vēl viena nelaime - tika aizdedzināta baznīcas altāra daļa. Ugunsgrēkā gāja bojā atlikusī lecavas un uz šejieni pārvestā Lambārtes baznīcas iekārta. 1976. gada 19. oktobrī Bauskas rajona izpildkomiteja nolēma atsavināt baznīcu lecavas luterāņu draudzei, atstājot tās lietošanā tikai ģērbkambari.

1982. gadā lecavas pilsētciemata izpildkomiteja pasūtīja Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantorim baznīcas restaurācijas un rekonstrukcijas projektu ar nolūku izmantot ēku kā koncertzāli. Visnotaļ vērienīgā arhitektes G.Erdmanes projekta iecere tā arī palika nerealizēta.

1984. gadā baznīcai nojauca torņa smaili, kas draudēja nogāzties. 1985. gadā pēc ugunsgrēka nojauca mācītājmuižas dzīvojamo ēku.
Pēc vairākkārtējiem draudzes lūgumiem ierādīt citas telpas, 1988.gada 26. septembrī Bauskas rajona vadība nolēma atdot baznīcu draudzei. Neraugoties uz problēmām, lecavas draudze ar pagasta, vietējo uzņēmumu, māsu draudzes ASV un citu palīdzību uzsāka smago atjaunošanas darbu. (no grāmatas “Iecavas baznīca”, 1996)

1937.gadā “Zemgales balss” raksta: “Iecavas draudze ar enerģisko mācītāju J. Lūsi priekšgalā nolēmusi Iecavas baznīcā uzstādīt piemiņas plāksni kritušiem varoņiem. Plāksni izgatavo pēc tēlnieka Baudera meta. Vajadzīgos līdzekļus draudze cer savākt no ziedojumiem un izrīkojumiem. Plāksnes uzstādīšanā dzīvu dalību ņem 4. Valmieras kājnieku pulks, kurš atbrīvošanas cīņās Iecavas apkārtnē zaudēja vairākus sava pulka karavīrus”.

 

Adrese: Iecava, Rīgas iela 11