Iecavas baznīcas pastorāta vietā slienas
padomju laika daudzstāvu dzīvojamās ēkas, un tikai liels ozols atgādina, ka te
kādreiz atradās skaista ampīra stila ēka, kura ar savu izskatu papildināja
muižas apbūvi. Daudzie Iecavas mācītāju ziņojumi, sūdzības un lūgumi par
pastorāta ēku slikto stāvokli cauri gadsimtiem rāda, ka to celšana un uzturēšana
bijusi vēl grūtāka nekā baznīcas ēkai. 1812. gada 7. jūlija kaujas laikā
cietušajai mācītājmuižas dzīvojamai ēkai Kurzemes guberņas arhitekts Heinrihs
Eduards Dihts sastādīja remonta maksas aprēķinu, bet, tā kā četrus gadus vēlāk
nekas vēl nebija izdarīts un ēka atradās neglābjamā stāvoklī, Kurzemes guberņas
valde 1817. gada 17. decembrī pavēlēja viņam steidzami sastādīt plānu un tāmi
jaunas dzīvojamās mājas celtniecībai. Janvārī tas viss jau bija gatavs. 1818.
gada 23. augustā Iecavas mācītājs E. Kīns noslēdza līgumus ar mūrnieku Dīdrihu
Janišēvicu un namdarmeistaru Ignāciju Kratovski par būvdarbiem, un 1820. g. septembrī baznīcas priekšstāvis fon Heikings ziņoja guberņas valdei, ka darbi
pabeigti. Ēkas pieņemšana gan notika tikai nākamā gada augustā, kad jaunais
guberņas arhitekts Fridrihs Šulcs darbus atzina par nevainojamiem. Ēka kopumā
izmaksāja 10073 rubļus.32 Pēc Otrā pasaules kara, kad pastorāts tika atsavināts
draudzei, mācītāja dzīvojamā ēka lēnām gāja pretī galam. Īrnieki pakāpeniski
pameta neremontēto celtni; vēl 1980. gadā tur mitinājās daži cilvēki, tad 1985.
gadā māju nojauca. Palika vienīgi 1862. gadā iestādītais ozols, kurš iezīmē
vienu no 1812. gada 7. jūlija Iecavas kaujā kritušo kareivju kapavietām. (no
Imanta Lancmaņa grāmatas “Iecavas muiža”, 2001)
Adrese: Iecavas novads, Iecava
